Laukos aptieku paliek arvien mazāk. Daļa vairs ekonomiski nespēj pastāvēt, citas pārņem aptieku tīkli, veidojot savu, bieži vien agresīvu un uzticamajiem pircējiem – vietējiem iedzīvotājiem – neizdevīgu cenu politiku. Pirms desmit gadiem Latvijā vēl bija ap 60 procenti privāto mazo aptieku, šogad to atlicis pavisam maz.
Nītaurē aptieka pastāv jau vairāk nekā simts gadus, mainījušās tikai ēkas un īpašnieki. Iedzīvotāji ienāk ne tikai pēc zālēm, bet arī pajautāt par medikamentu pareizu lietošanu, izmērīt asinsspiedienu, nosvērties vai vienkārši parunāties. Aptiekā strādā SIA “Cerība” līdzīpašnieces: vadītāja Gunta Pētersone un Alla Vasiļevska. Reizi nedēļā aptiekas filiāle darbojas arī Skujenē.
Kādreiz Jaunpiebalgā bija divas aptiekas, tagad atlikusi viena, kuru nu jau 49 gadus vada farmaceite un individuālā komersante Līga Ceple. Viņa stāsta, ka viss atkarīgs no cilvēka, kurš strādā aptiekā, lai vietējie nāktu un uzticētos speciālista ieteikumam. Tuvākās aptiekas ir Vecpiebalgā, Taurenē, bet Zosēnos vairs nav.
Līga Ceple novērojusi, ka pircēji kļuvuši zinošāki, taču bieži vien par daudz glābjas medikamentos: “Zāles lieto pār mēru, kaut vajadzētu mazāk. Atnāk no speciālistiem vai ambulances pat ar astoņām receptēm, kaut, iespējams, pietiktu ar divām.”
Raunas aptiekai pirms pusgada mainījusies īpašniece. Šobrīd to vada Agnese Ritene, kurai otra aptieka ir Valmierā: “Ar vienu uzņēmumu grūti izdzīvot. Piemēram, zāļu uzcenojumi ir limitēti, un šie noteikumi nav mainīti vairāk nekā desmit gadus. Nav papildu piemaksu par ārsta konsultāciju, peļņa ir tikai no pārdotajām zālēm. Valstiskā līmenī prasības aug, diemžēl nav atbalsta un nav pieejami arī Eiropas fondu līdzekļi. Raunas aptiekā strādā divas zinošas farmaceites: Daiga Strode un vadītāja Sintija Veinberga.”
“Druvas” viesošanās dienā Nītaures aptiekā pircējus apkalpo smaidīgā Alla Vasiļevska, kura ciematā dzīvo un strādā jau kopš 1981.gada. Viņa pazīst vietējos un jau zina daudzu biežāko klientu vēlmes un vajadzības: “Pie mums vairāk iegādājas recepšu zāles, vitamīnus mazāk. Jūtama sezonalitāte. Vīrusu laikā pērk zāles pret saaukstēšanos, pret gripu, kādu pretlīdzekli klepum, iesnām. Aptieku biznesā vēl turamies, īpaši sūdzēties un raudāt nevaram. Viss atkarīgs no iedzīvotāju naudas maka biezuma.”
Kā visur, arī aptiekās pircēju izvēli ļoti ietekmē reklāmas. Kad tās rāda televīzijā, pieaug pieprasījums pēc konkrētiem medikamentiem vai higiēnas precēm, kad reklāmas pārtrauc rādīt, pēc kāda laiciņa vairs nevienam neko tādu nevajag. Tomēr lauku ļaudis, kā jau praktiski cilvēki, neaizraujas ar diētām un nesirgst ar modernajām iedomu slimībām, piemēram, tārpiem. Spriežot pēc medikamentu pieprasījuma un klientiem, vietējā sabiedrība tomēr nekļūst veselīgāka. Daudz slimo arī jaunieši. Smags darbs dažādās ražotnēs, gan pašu paviršā attieksme pret pareiza apģērba izvēli, baudvielu lietošana, vēlme sevi pierādīt, gan darba devēju nerūpēšanās par vidi, rezultātā sekas visam mūžam: muguras, locītavu un dažādu pārslodžu traumas, nervu iekaisumi, regulāra saaukstēšanās, strādājot caurvējā.
Vairākums mazo aptieku izvēlas kādu apvienību, lai spētu konkurēt ar lielajiem tīkliem, kuri var atļauties atlaides vai rīkot reklāmas akcijas. Raunas aptieka ir apvienības “Mana aptieka” biedre, savukārt Nītaures un Jaunpiebalgas aptiekas ir Neatkarīgo aptieku apvienībā. Šīs organizācijas ir “drošais jumts” un arodbiedrība apmēram simtam mazo lauku aptieku, kas Latvijā vēl ir atlikušas, darbiniekiem. Farmaceiti var mācīties kursos, saņemt veselības apdrošināšanu, jo tik nelielu kolektīvu – divus vai trīs cilvēkus – lielās apdrošināšanas kompānijas neņem pretī. Arī ekonomiskajā ziņā neliela priekšrocība – kopā kādas preces var iepirkt lētāk. Mazās aptiekas cer izdzīvot, jo pēc savas sūtības nav vienkārši zāļu veikali – to darbības kvalitāte ir cieši saistīta ar sabiedrības veselību.
Komentāri