Aizvien pieprasītāks kļūst mājās ražots siers, žāvējumi, kūpinājumi, saimnieču cepti pīrāgi un citi mājās, ne lielos cehos un kombinātos ražoti produkti. Tomēr, lai zemnieki darbotos kā mājražotāji un savu produkciju pārdotu klientiem, ir jāreģistrējas Pārtikas un veterinārajā dienestā (PVD) un jāievēro konkrēti noteikumi un prasības.
Pēc PVD Cēsu pārvaldes datiem rajonā reģistrēti tikai deviņi mājražošanas uzņēmumi: divi piena mājražotāji – Nītaures pagasta z/s “Lušēni” un Raiskuma pagasta z/s “Grantskalni”, trīs gaļas mājražotāji – Amatas pagasta z/s “Lejas Kaļļi”, Vaives pagasta z/s “Liepas” un Veselavas pagasta z/s “Alejas”, viens zivju apstrādes uzņēmums mājas apstākļos – Liepas pagasta z/s „Sillakas”, kā arī trīs augu izcelsmes mājražotāji – Ivetas Gulbes uzņēmums Līgatnes pagastā, Mārsnēnu pagasta z/s “Kalna Rēķi” un Raunas pagasta z/s “Jaun – Ieviņas”. Vēl reģistrēti arī 70 uzņēmumi, kas mājas apstākļos veic medus iepakošanu.
Prasības izpildīt ir iespējams
Lai gan reģistrēto piena, gaļas un augu izcelsmes mājražotāju skaits nav liels, tomēr zemnieki atzīst, ka kļūt par mājražotāju ir iespējams, turklāt esošās prasības, lai gan augstas, tomēr ir nepieciešamas.
“Lejas Kaļļu” īpašnieks Viesturs Skujiņš kā mājražotājs strādā gadu un gatavo desas, kūpinājumus un žāvējumus, ko pārdod Cēsu tirgū. V. Skujiņš atzīst, ka izpildīt prasības ir iespējams, tomēr tam nepieciešams liels finansiālais ieguldījums, lai, piemēram, radītu atbilstošas telpas, turklāt tās tehniski aprīkotu.
Kā sistēmas problēmu V. Skujiņš saskata to, ka ir ražošanas procesa prasības, taču daudz mazāka uzmanība tiek pievērsta tam, kas ir produkta sastāvā: “Mājražotājs produktā neliek nekvalitatīvas izejvielas, tur ir tīra manta, bet cena līdz ar to ir augstāka nekā, piemēram, kādā kombinātā ražotajai produkcijai. Taču cilvēkiem ir zema pirktspēja.
Domāju, ka ar laiku mājražošana attīstīsies, būs šādu produktu piedāvājums, jo liela daļa masveidā ražoto pārtikas preču ir ar ķīmiju. Pieprasījums mājražojumiem ir, taču, lai tas būtu, visam jābūt pirmšķirīgam. Ja sākotnēji iztirgoju 20 žāvētās vistas nedēļā, tad tagad jau apmēram simts,” V. Skujiņš saka un atzīst, ka būtu iespējams saražot vēl vairāk, taču to kavē tirdzniecības ierobežojumi.
I. Gulbe cep pankūkas un kā mājražotāja strādā otro gadu. Viņa stāsta, ka būtisku atbalstu guvusi no PVD pārtikas inspektoriem: “Vispirms devos uz dienestu un pavaicāju, vai ir vērts uzsākt iecerēto. Viņi mani iedrošināja, palīdzēja ar informāciju, kā arī izskaidroja noteikumus. Prasības jau ir ne tikai tādēļ, ka tām jābūt, bet arī, lai pašam mājražotājam būtu vieglāk strādāt. Piemēram, ja virsmas patiešām ir ērti kopjamas, tad darboties patiesi ir vieglāk.”
Iegūt tiesības darboties kā mājražotājam par iespējamu un nebūt ne ļoti sarežģītu procesu uzskata arī “Sillaku” pārvaldnieks Renads Hofmanis. “Sillakās” kūpina zivju dīķos izaudzētās foreles, turklāt uz vietas tā arī pārdod.
Savukārt z/s “Jaun – Ieviņas” saimnieks Uldis Rudzītis, kurš kā mājražotājs kopš pavasara nodarbojas ar cidoniju, kaltētu ābolu, arī cidoniju sīrupa ražošanu, uzskata, ka, ja zemnieks ko vēlas ražot, tad ir arī jāsakārto reģistrēšanās jautājumi. U. Rudzītis uzsver, ka prasības ir augstas, bet tām tādām jābūt, lai nodrošinātu produkcijas kvalitāti. Kas jāievēro, lai kļūtu par mājražotāju?
PVD Cēsu pārvaldes valsts pārtikas inspektore Modrīte Zieda-Ziediņa stāsta, ka mājražotājiem, atšķirībā no citiem ražotājiem, ir tirgus ierobežojumi. Tie saražoto produkciju var pārdot tikai tieši patērētājam – tirgos, gadatirgos un izbraukuma tirdzniecībā. M.Zieda-Ziediņa skaidro, ka mājražošanas produkciju, izņemot medu, nevar izplatīt mazumtirdzniecības tīklā un pārstrādes uzņēmumiem.
Inspektore atzīst, ka mājražošanas uzsākšana nav sarežģīta, un tai nav šķēršļu, tomēr ir jāievēro noteikumi: “Ja cilvēks vēlas veidot mājražošanas uzņēmumu, viņam jāreģistrējas PVD, jābūt iekārtotai telpai un zināmai tehnoloģijai, kā produkts tiks ražots. Tātad jābūt skaidrai idejai. Pēc uzņēmuma reģistrācijas PVD, inspektors veiks apsekošanu, kuras laikā konstatētās neatbilstības ražotājam būs jānovērš noteiktā termiņā. To iespējams izdarīt pakāpeniski, materiālo iespēju robežās, nodrošinot produkcijas nekaitīgumu. Uzsākot ražošanu, būtu jāzina arī izejvielas kvalitāte, jo tai jāatbilst nekaitīguma kritērijiem un kvalitātes rādītājiem.
Daudzi strādā ar senču metodēm, tomēr tehnoloģijai jābūt aprakstītai. Šī informācija ir konfidenciāla un atklājama tikai pārtikas inspektoram, kuram receptūru nav tiesības izpaust.
Pirmais būtisks kritērijs mājražošanas uzņēmumā – telpām, kurās notiks ražošana, kā arī virsmām un materiāliem, kas nonāk saskarē ar pārtiku, jābūt viegli kopjamām, atbilstošām higiēnas prasībām, jābūt iespējai ražot nekaitīgu produktu. Prasības ietekmē arī tas, ar kādu produktu grupu mājražotājs strādā. Ja produkts ir dzīvnieku izcelsmes, tad kritēriji ir stingrāki, turklāt jābūt iespējai virsmas dezinficēt.
Otrkārt, ūdens kvalitātes rādītājiem jābūt atbilstošiem Ministru kabineta noteikumiem “Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības, monitoringa un kontroles kārtība”, kas ir spēkā no 2002. gada. Tas ir būtiski, jo no ūdens var rasties piesārņojums, kas ietekmē produkta nekaitīgumu un kvalitāti.
Treškārt, dzīvnieku izcelsmes produktiem ir jānodrošina aukstuma ķēde – atbilstoša produkta apstrādes, uzglabāšanas un izplatīšanas temperatūra. Ražotājs pats var reglamentēt gatavā produkta uzglabāšanas temperatūru, bet tas jāapstiprina laboratoriski, kā arī jānosaka produkta derīguma termiņš.
Ceturtkārt, ražotājam ir jānodrošina produkta marķējums atbilstoši pastāvošās likumdošanai prasībām, kurā norādīts derīguma termiņš, kā arī tas, kādā temperatūras režīmā produkts uzglabājams.
Piektkārt, ir nepieciešams nodrošināt izsekojamību no izejvielas līdz gatavajam produktam, lai nepieciešamības gadījumā, ja kāda no saražotās produkcijas partijām būtu jāatgriež no izplatīšanas tīkla, būtu iespējams noskaidrot tā izejvielas izcelsmi un aprites posmu, kurā produkts tika sabojāts vai piesārņots. Piemēram, kūpinātas gaļas ražotājam sava izaudzētā cūka jānokauj atzītā kautuvē, kurā tiek veikta liemeņa veterinārā ekspertīze, tā nodrošinot nekaitīgu izejvielu tālākai produkta ražošanai.
Lielākoties mājražotāji produkcijas ražošanā nelieto pārtikas piedevas bet tas nav aizliegts. Ja piedevas tiek izmantotas, ražotājam ir saistoši noteikumi par pārtikas piedevu lietošanu. Drīkst lietot tikai nozarē reglamentētās piedevas un tikai noteiktajā daudzumā.
Cilvēkiem nevajadzētu baidīties uzsākt mājražošanu un vērsties PVD Cēsu pārvaldē pēc konsultācijas. Ja ir kādi jautājumi, var zvanīt pārtikas inspektoriem pa telefonu 4127725 un tiks sniegta nepieciešamā informācija.”
Komentāri