Pēc padomju ateisma sagrūšanas pirmā Zaubes luterāņu draudzes priekšniece bija Silvija Bīriņa. “Reiz gāju no bijušās Zaubes mācītājmuižas, kur padomju laikā darbojās ambulance, un pie sevis domāju: “Vai piedzīvošu laiku, kad pa šo aleju uz baznīcu ies mācītājs,” atceras S.Bīriņa un stāsta, ka pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā Zaubē sāka darboties Tautas fronte. “Šķiet, 1990. gada septembrī Zaubes baznīcas pagalmā notika pirmais dievkalpojums. 1991. gadā atjaunojās draudze. Janvāra barikāžu laikā notika mūsu pirmā kopsapulce, kur, jāteic, par lieliem brīnumiem, mani ieteica draudzes padomē. Nekad neesmu bijusi aktīviste, tikai zīmēšanas skolotāja. Kā tagad man saka tā laika Zaubes pamatskolas mācību pārzine un direktore, tad manu uzticēšanos Dievam esot atkodušas uzreiz. Padomju laikā tiku ievēlēta par Zaubes pamatskolas ateistu biedrības priekšnieci. Reiz skolā bija aizsērējusi tualete, kur apkopēja ņēmās vaiga sviedros, lai to sakārtotu. Nākamajā dienā vajadzēja atskaitīties par ateisma kustības darbu. Teicu, ka tas jāprasa apkopējai, jo viņa ir vienīgā ateiste, kas te visu sakārtotu.”
Silvija Bīriņa stāsta, ka Dievs viņu sargājis visu mūžu, un atceras, kā otrā pasaules kara laikā Kurzemē, kad uz viņu šāvuši ar automātu no padomju lidmašīnas, lodes džinkstējušas apkārt, bet neviena no tām viņu nav pat ieskrambājusi.
Silvija Bīriņa arī cīnījusies, lai draudze atgūtu savus īpašumus. “Izgāju daudzas tiesas prāvas. Man pat advokāta nebija. Kaktiņā noskaitīju Tēvreizi un gāju,” atceras S.Bīriņa un piebilst, ka labākais advokāts bijis Dievs. Tagad draudzes priekšnieka pienākumus uzņēmies vīrs Ojārs, bet Silvija viņam palīdz, cik vien spēj, un piedalās visos baznīcas notikumos.
Komentāri