Cēsu rajona slimnīcas dzemdību nodaļā pašās Lieldienās šogad pasaulē nāca divas meitenes. Lielstraupes pusē dzīvojošā Sintija pasteidzās rīta pusē, bet cēsniece Annija piedzima dažas minūtes pirms pusnakts. Mammas spriež, ja mazās nebūtu gribējušas būt Lieldienu meitiņas, tad būtu dzimušas aprīļa sākumā, kā bijis paredzēts, bet viņas acīmredzot vēlējušās, lai ap dzimšanas dienas laiku vienmēr būtu arī Lieldienu stāsts. Un vēl kāda sakritība – abu meitenīšu mammas ir Lindas. Vienīgi Lindas Grosbergas ģimenē mazā Sintija ir trešā meita, bet Lindas Kārkliņas ģimenē pirmā atvasīte.
“Druva” apciemoja abas ģimenes, lai parunātos par dzīvi. Kāds gan mājās ienāk pavasaris, ja pirmais tā vēstnesis bijis bērniņš? Dzīve meža ielokā
Lielstraupes pusē meklējamas “Tavaiņu” mājas. Pēc tam, kad esam izlīkumojuši pa sniegotiem meža ceļiem un paspējuši apdomāt, cik viss skaists un balts, ka vasarā te noteikti pilns ar meža ogām, bet rudenī ar sēnēm, mums pretim skrien 11 gadīgā Vineta un piecgadīgā Kitija, sakot, ka mazā māsa mūs jau gaida siltā istabā.
“Cerēju un tiku pie vēl vienas meitas. Pati smējos, ka mums būs un tagad ir trejmeitiņas,” stāsta Linda Grosberga un piebilst: “Pirmajā brīdī likās: šausmas- dzemdības tieši Lieldienās, bet tagad būs ko atcerēties. Tādas nebija bijušas un nebūs nekad mūžā. Lieldienas, tāds sniegs un… Sintija. Viņa tā gribēja. Vienīgais – olu krāsošana nenotika, bet krāsosim tās nākamgad.”
Trejmeitiņu tētis Vladimirs strādā Cēsīs par autoatslēdznieku, bet mamma vienmēr bijusi labā roka, jo dienu no dienas vadījusi meitenēm blakus.
“Esmu rūdīta mājsaimniece, tētis iet darbā, mūs atbalsta un nekā jau netrūkst. Man patīk dzīvot pa māju, visu sakārtot, būt kopā ar bērniem. Noteikti labāk mājās, nekā katru dienu algotā darbā. Un visādiem priekiem atliek laiks. Man patīk adīt, tamborēt. Sintijai, kad vēl mazo nēsāju puncī, tapa sedziņa, cepurīte, zābaciņi. Visām meitām ir bijis manis darināts pūriņš. Esmu saglabājusi, šad tad apskatu, kas mugurā vilkts vecākajai meitai, kas vidējai. Pirmās drēbītes saglabāju, jo tās ir jaukas atmiņas,” stāstīja Linda, kura vienmēr zinājusi, ka viņai būs trīs bērniņi. Kā smejies – plāns nu ir izpildīts.
“Sintija pašlaik ir ļoti mierīga meitene, vismierīgākā no visām. Kad gaidīju, tad tā klauvējās puncī, ka likās – dzims futboliste, bet tikko piedzima, tā attaisīja acis un pasmaidīja – man tas bija tāds pārsteigums,” mīļi noteica Linda, paraugoties te uz mazo kunkulīti klēpī, te ārā pa logu. Viņai pasaule tagad šķiet balta, balta.
”Lauku mājā esmu dzimusi, augusi, man viss te ir mīļš. Saimniecības mums nav, jo liekas, ka neatmaksājas, bet toties dzīvojam meža vidū- klusums un miers, neviens nenāk un netraucē. No dabas dvēselē pārtieku. Varu pilnu krūti svaigu gaisu pievilkt – visur, kur skatos, ir lauki, meži. Tiešām skaisti,” tā Linda un vēroja, kā aiz loga skraida lielās meitas, bet klēpī čāpstinās mazākā. Šajā ģimenē ir pārliecība, ka bērni uz pasaules ir lielākā un paliekošā vērtība. Un tieši viņu smiekli ir dzidrākais laimes avots. Vairāk saules saplānotajā pasaulē
Jauno māmiņu Lindu Kārkliņu un mazo Anniju satikām vēl dzemdību nodaļā. Dienā, kad abas posās mājupceļam. Ģimene dzīvo tepat Cēsīs, bet nevar nenovērtēt šī ceļa skaistumu mazās meitenītes dzīvē, jo viņa pirmoreiz dodas uz savām mājām. Nevis vairs mammas puncī, bet tēta rokās.
“Meitiņa piedzima tikai desmit minūtes pirms pusnakts, pašās Lieldienās. Tētis mums bija blakus un ir ļoti priecīgs. Šīs bija citādas Lieldienas. No rīta paēdām brokastis, sasitāmies ar oliņām, un tad viss sākās. Annija piedzima ne tikai Lieldienās, bet arī savas vecmāmiņas dzimšanas dienā,” tā lielo notikumu atcerējās Linda Kārkliņa un sacīja, ka, lai arī pagaidām Annija ir pirmais un vienīgais bērniņš ģimenē, viņai ne mirkli nebūs garlaicīgi, jo piedzimusi vecākiem, kuri paši auguši kuplās ģimenēs.
“Annijai būs ļoti jauki. Drīz vīra māsai būs meitiņa, vīra brālēnam tūlīt būs dēliņš. Varēs bieži satikties, rotaļāties. Man pašai ir trīs brāļi. Kad visi radi sanākam svētkos kopā, tad ballīte ir vismaz 30 cilvēkiem,” stāstīja Linda.
Linda līdz mazās piedzimšanai strādājusi par grāmatvedi, Annijas tētis Ritvars ir uzņēmējs, kuram tik daudz darba pienākumu, ka grūti visus nosaukt. Abi, līdzko apprecējušies, tā zinājuši, ka šajā pavasarī noteikti jātiek pie bērna, jo tad pavasarim, vasarai un katrai dienai esot cita skaņa.
“Ģimene ir pati lielākā vērtība. Kad būsim veci, tad bērni būs lieli un varēsim vairāk laika veltīt sev. Bet tagad mazajiem. Lai prieks kopā spēlēties, kopā mācīties,” tā nevilšus daudzskaitlī par bērniem ieminējās Linda un paskaidroja: “Mēs tā ļoti vēlētos, ka, auklējot Anniju, jau pēc diviem gadiem viņai būtu arī brālītis vai māsiņa. Es esmu plānotāja, neko nedaru tāpat. Visu paredzu uz priekšu, jo mēs ar vīru uzskatām, ka bez mērķa cilvēks nevar dzīvot. Kā viens mērķītis piepildīts, tā jāuzliek nākamais,” tā Linda. Mamma arī savai meitiņai vēl būt strādīgai, gudrai, mērķtiecīgai un laimīgai.
“Pats galvenais – veselība – mums ir. Mierīga man meitiņa – ēdam un guļam. Visu gaidīšanas laiku pati jutos labi un biju ar visu apmierināta, varbūt tāpēc mazā jūtas tik droši. Atceros, kad piedzima – actiņas tik smuki vaļā un smaida. Vēlāk gan sirsnīgi izkliedzās, tad stundu baroju, jo ļoti gribēja paēst. Pēc tam čāpstinājās un mani pētīja. Bet es skatījos, kādas viņai lūpiņas, kam būs līdzīga. Man jau liekas, ka vairāk būs tēta meita,” tā dzeltenajā segā ietīto meitenīti raksturoja mamma un smējās, ka mazā saulīte piedzimusi Lieldienās un visa pasaule krāsojas pavasarīgos toņos. Lindai un Ritvaram ilgi nācies gaidīt, līdz atklājies, ka mazā tiešām ir daiļā dzimuma pārstāve, tāpēc visas drēbītes pirktas saules krāsā.
“Jau sapņoju, kur pavadīsim vasaru. Noteikti daudz dzīvosimies pie jūras. Elposim svaigu gaisu, sauļosimies,” tā Linda, un bija jūtams, ka mammas zina, ka beidzot viņām Dievs devis iespēju no sirds baudīt dzīvi.
Komentāri