Līgatnes dabas takās jauni iemītnieki – septiņi lielie susuri. Tie atvesti no Rīgas Zoodārza.
“Zoodārzs grib kaut ko mainīt savā kolekcijā, piedāvāja dzīvniekus mums. Lielie susuri Latvijā mīt arī savvaļā, bet lielākā populācija ir tieši Gaujas nacionālajā parkā (GNP),” stāsta Līgatnes dabas taku vadītāja Inta Lange un piebilst, ka pirms gadiem septiņiem susuru pētnieks Valdis Pilāts GNP atrada bez mātes palikušus susuriņus, tagad uz Līgatni atvestie ir to pēcteči. Līdz šim tie vairākās paaudzēs dzīvojuši zoodārzā.
“Dabā susuri redzami naktīs un krēslas stundās, bet, tā kā šie vairākās paaudzēs auguši un dzīvojuši zoodārzā, ir pieraduši, ka pa dienu apkārt cilvēki, dzīvnieki neslēpjas,” teic I.Lange. Lielais susuris ir mazs vai vidēji liels vāverveidīgais grauzējs ar īsām kājām un kuplu asti. “Augumā var salīdzināt ar žurciņu. Aste kuplāka nekā žurkai, bet ne tik kupla kā vāverei. Lēnīgāks nekā vāvere. Patīk kāpelēt pa zariem, krūmu lapotnēm. Tiem garšo svaigu lazdu lapas, pumpuri, salāti, āboli, arī tas pats, kas vāverēm,” pastāsta I.Lange.
Lielajiem susuriem nomaļā, ēnainā vietā uzcelta sava maza mājiņa. Katram ierīkota miga. “Vāveres un arī susuri pēc dabas ir kašķīgi. Kad sastrīdas, guļ katrs savā migā, kad draudzīgi, vairāki kopā,” susurus raksturo Līgatnes dabas taku vadītāja un atklāj, ka šo dzīvnieku aktīvais laiks ir ļoti īss, trīs četri mēneši. Ziemā tie guļ, pamostas vien, kad laiks silts, dažkārt pat maija beigās, bet jau septembra beigās, oktobra sākumā dodas ziemas guļā. Šajos dažos mēnešos jāpagūst izaudzināt bērnus, kas dzimst vasaras beigās, jāuzkrāj barības rezerves taukos. Susuri ziemas krājumus neveido.
“Vēsā laikā tie ir miegaini. Arī aukstā vasarā tie var gulēt. Lai gan par lielajiem susuriem ir maz pētījumu, tie var nogulēt ne tikai ziemu. Taču, piemēram, aizvadītajā siltajā ziemā tie bija aktīvi vēl novembrī,” stāsta I.Lange un piebilst, ka lielie susuri ir interesanti Latvijas savvaļas dzīvnieki. Tos tagad var skatīt un vērot Līgatnes dabas takās. Drūmās un vēsās dienās gan tie uzturas savās migās.
Vidzeme ir lielo susuru dzīves telpas ziemeļu robeža. Tie dzīvo lielākoties upju ielejās. Visbiežāk lielais susuris novērots Gaujas senlejā pie Siguldas, vairākkārt arī Amatas ielejā pie Kārļiem, kā arī Daugavas ielejā pie Skrīveriem un Aizkraukles. Pirmo reizi reģistrēts 1937. gadā Gaujas senlejā. Latvijā tā ir aizsargājama suga, ierakstīta ne tikai Latvijas, bet arī Polijas un Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā, kā arī Eiropas Apdraudēto sugu sarakstā.
Komentāri