Lieldienās latviešiem ir daudz tautas tradīciju, ieražu un ticējumu.
Latviešu tautas ticējumi vēsta, ka Lieldienās olas ir jāvāra katrai saimniecei, lai būtu laba satikšana ar saimi un kaimiņiem.
Sīpolu mizās krāsotas olas būs dzeltenas vai brūnas, bet brūnums kļūs vēl spilgtāks, ja pie sīpolu mizām pieliek kafijas biezumus, savukārt alkšņu mizas dod brūni iesarkanu krāsu, bērzu lapas, mētras, sūnas dod dzelteni zaļu, bet rudzu zāle – koši zaļu krāsu.
Lai olas būtu raibākas, tās var vārīt krāsainās lupatiņās, vienā var iebērt putraimus, otrā ielikt kādu krāsainu dzīparu un notīt lupatiņu. Citām olām var pietīt bērzu lapiņas, egļu skujas un sūniņas vai mizas.
Lai olas pēc krāsošanas būtu spodras, tās vēl karstas aprīvē ar speķa gabaliņu.
Ar Lieldienu olām saistās arī daudz ticējumu, piemēram, kas Lieldienu olas zags, tas paliks pliks kā Lieldienu ola. Kas Lieldienu olas ēd bez sāls, tas visu vasaru melos. Lieldienās jāēd tikai olas, jo kas daudz gaļas ēd, to visu gadu moka kukaiņi. Ja Lieldienās ēd daudz olu, vistas labi dēj. Nemiers un nesaticība valda tajās mājās, kur olu čaumalas nesargā un samin. Kad Lieldienās olas zog, tad zaglis paliek tikpat pliks kā ola. Lieldienās bērniem vajag ēst daudz olu, lai augtu apaļi kā olas.
Lieldienās olas vārot nedrīkst pūst uguni, jo tad olas plīst.
Ir arī šāds ticējums – jo vairāk olu bija saimniecei, jo vairāk nākamajā gadā vairojās lopi.
Lieldienās ar olām jāiet sisties, kam stiprāka ola, tas ilgāk dzīvos. Pirmajās Lieldienās sitas ar olas tievo galu, Otrajās Lieldienās – ar olas resno galu.
Olu mainīšanai un dāvināšanai Lieldienās ir ne tikai utilitāra, bet arī dziļāka jēga – tas kalpo labvēlības, simpātiju radīšanai.
Obligāta prasība Lieldienu rītā ir agrā celšanās, kas garantē možumu un laimi visu gadu. Kurš pirms saules lēkta paspēs nomazgāties skaidrā avota ūdenī, tas visu gadu būs mundrs un jautrs. Mazgāšanās tekošā ūdenī, kas tek pret sauli, ir maģisks šķīstīšanās rituāls, kas palīdz iegūt možumu, gaišu prātu, veselību un skaistumu.
Ir arī šāds ticējums – kas lieldienu rītā pirms saules lēkta apēd 13 dzērveņu ogas, tam būs sārti vaigi.
Neatņemama Lieldienu tradīcija ir pēršana ar pūpoliem un izplaucētiem bērza zariem, sakot “apaļš kā pūpols, lunkans kā žagars” vai “veselība iekšā, slimība ārā”. Kādreiz saimnieks Lieldienu rītā devās ar pūpoliem nopērt zirgus, bet saimniece – uz laidaru pie govīm un citiem kustoņiem, lai tie vasarā nebizotu. Pērti tika arī bišu stropi.
Lieldienās vajag kārtīgi izšūpoties, tad vasarā dunduri, odi un čūskas nekož, būs brangas aitas un gari lini. Šūpuļu kārēji un šūpotāji bija puiši, bet meitas par šūpošanu maksāja vai nu ar olām, vai ar cimdu pāri. Lieldienās pirmos izšūpoja mājas saimnieku un saimnieci. Par šūpošanu un šūpoļu kāršanu puiši dabūja olas, cimdu pāri, alu vai ko tamlīdzīgu. Šūpojās visas trīs Lieldienas un bieži vien arī nedēļu pēc tām. Pēc šūpošanās šūpoles nedrīkstēja atstāt, tad putniem neizdodoties perēšana, vārnas aiznesot cāļus. Šūpoles parasti izjauca un sadedzināja, lai raganām nebūtu kur šūpoties.
Senie latvieši Lieldienām posās un gatavojās īpaši rūpīgi. Folkloras materiālos ir fiksēts, ka Alsungā pat cūku vilkuši atmuguriski uz dīķi mazgāt, lai visu gadu mājās būtu tīrība un zirnekļi neaustu tīmekļus. Cilvēki Lieldienu rītā vilka mugurā tīras, jaunas drēbes.
Lejaskurzemē sastopama īpatna Lieldienu tradīcija, kas saukta par putnu dzīšanu. Simboliskā putnu dzīšana notikusi, lai putni to gadu neizēstu sējumu sēklas.
Lieldienas ir arī laiks, kad latvieša klēts ir jau iztukšota, un laiks, kad sākas pavasara darbi. Tomēr Lieldienās arī cepa pīrāgus, vārīja miltu putru ar cūku ribām, gatavoja miestiņu.
Ar Lieldienām saistās arī laika pareģošana. Ja Pirmajās Lieldienās līst, tad govis dos daudz piena un katru svētdienu līdz Vasarassvētkiem būs lietains laiks. Ja vardes Lieldienās iet pāri ceļam, sagaidāma lietaina vasara.
Latgalē ir mazliet atšķirīgas Lieldienu ieražas, kas balstās uz baznīcas tradīcijām. Lieldienu rītā visi steidzas uz baznīcu, mājās paliek tikai bērni, veci un slimi cilvēki. Brokastis neviens nedrīkst ēst, kamēr saimnieks no baznīcas pārved “svētību” (olas, gaļu, sāli, sviestu un maizi). Šīs Lieldienu brokastis Latgalē sauc par atgavēšanos.
Pēc LETA
Komentāri