Tikai piektā daļa Latvijas iedzīvotāju jebkad ir apmeklējuši spēļu zāles vai kazino un spēlējuši azartspēles, liecina SKDS aprīlī veiktais pētījums.
Tai pašā laikā 60 procentiem respondentu ir negatīva attieksme pret šo izklaides industriju. Tikai desmitā daļa norāda, ka negatīvais vērtējums ir saistīts ar personīgo pieredzi. Lai diskutētu par stereotipiem, skaidrotu tos un atrastu krustpunktus, kur satiekas sabiedrības, pašvaldības un uzņēmēju intereses, augusta beigās Cēsīs norisinājās Latvijas spēļu biznesa asociācijas ierosināta diskusija “Sociāli atbildīgs spēļu bizness šodien un rīt”.
Diskusijā piedalījās pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks Andris Mihaļovs, domes izpilddirektors Jānis Rozenbergs, domes izglītības nodaļas vadītāja Lolita Kokina, pašvaldības sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības aģentūras direktore Iveta Sietiņsone, domes būvvaldes vadītājs un pilsētas galvenais arhitekts Jānis Zlaugotnis, pašvaldības policijas priekšnieks Valdis Sviķis, Latvijas spēļu biznesa asociācijas (LSBA) valdes priekšsēdētājs Ģirts Ludeks, kā arī Cēsīs esošo spēļu biznesa uzņēmumu pārstāvji – SIA “Alfor” attīstības direktors Māris Skujiņš, SIA “Post – Nevada” juridiskās nodaļas vadītājs Konstantīns Tihomirnijs un SIA Olympic Casino Latvia direktora vietnieks Kaspars Sapranovičs. Diskusiju vadīja LSBA pārstāvis Arnis Marcinkēvičs.
A.Marcinkēvičs: – Kādi ir aizspriedumi par azartspēlēm un kas ir to pamatā?
A.Mihaļovs: – Uzskatu, ka šī uzņēmējdarbība ir legāla un nav nosodāma. Tam, ka tik daudziem ir negatīva attieksme, ir vairāki iemesli. Pirmais, manuprāt, ir psiholoģisks aspekts – nevienam nepatīk zaudēt naudu. Otrkārt, ļoti svarīga ir vide, kurā notiek spēles. Apbružāts spēļu automāts ūķī nerada pozitīvu attieksmi. Treškārt, ja azartspēļu spēlēšana robežojas ar atkarību, tā ir problēma. Azartspēļu uzņēmumiem būtu jājūt, kad latu no spēlmaņa nepaņemt un viņu atturēt. Ja šīs lietas sakārtotos, tad būtu arī citāda attieksme.
Svarīga ir valsts nostāja. Būtu precīzi jādefinē noteikumi, pēc kuriem šo pakalpojumu veikt. Valsts bieži mainījusi noteikumus, un tas apgrūtina uzņēmēju, kontrolējošo iestāžu un pašvaldību darbību.
J.Zlaugotnis: – Sabiedrība ātri pieņem negatīvos piemērus un ilgi tos atceras, izveidojas stereotipi. Viens no tiem ir savulaik dažādu faktoru ietekmē izveidojies priekšstats, ka zāles ir kriminogēno autoritāšu pulcēšanās vietas. Varbūt ir jāizmanto neordināras metodes, piemēram, atvērto durvju dienu organizēšana, lai lauztu stereotipus.
A.Marcinkēvičs: – Valsts institūcijām tiek pārmesti mainīgie spēles noteikumi, kas traucē uzņēmējdarbībai. Kā jūs to komentētu?
Ģ.Ludeks: – Asociācija iesaistās likumu izstrādē. Cenšamies, lai sabalansētas būtu valsts, uzņēmēju, iedzīvotāju un sabiedrības intereses. Kopš 1994. gada, kad tika pieņemts pirmais azartspēļu likums, tas mainīts bieži. Pēdējā redakcija, kas stājās spēkā gada sākumā, ir ierobežojoša un sabiedrības interesēm atbilstoša. Azartspēļu organizēšana nu ir aizliegta kafejnīcās un bāros. Tagad azartspēļu zālēs ir uzstādītas novērošanas sistēmas, kas palīdz kontrolēt notiekošo gan zālē, gan to ārpusē. Spēļu zālēs jābūt pieejamiem arī testiem, ar kuriem var pārbaudīt, vai nav radusies atkarība, turklāt tajos norādītas arī vietas, kur griezties pēc palīdzības. Asociācija ir par to, lai nepilngadīgiem nebūtu iespējas spēlēt azartspēles. Atbalstām arī projektus, piemēram, projektu “Esi brīvs”, kurā psihologi skolēniem stāsta par dažādām atkarībām.
Bieži dzirdam, ka ir daudz no azartspēlēm atkarīgo, bet nesen saņēmām vēstuli no oficiālas valsts aģentūras, kas norāda, ka 2006. gadā no azartspēlēm ārstējušies 96 cilvēki, tai skaitā arī 33 nepilngadīgie, bet viņi ārstējušies no datoratkarības. Ja tā ir problēma, tad atsevišķiem cilvēkiem. Protams, arī viens cilvēks ir vērtība, tādēļ par to ir jādomā. Darbiniekiem mācām, kā pazīt atkarīgos un kā ar dažādu metožu palīdzību piebremzēt cilvēku, lai nenospēlē pēdējo kreklu.
A.Marcinkēvičs: – Vai atkarība no azartspēlēm ir izteiktāka salīdzinājumā ar citām atkarībām?
I.Sietiņsone: – Statistikas datu ir maz, jo tā ir viena no jaunākajām atkarībām. Trūkst instrumentu, kā ar to cīnīties, zināšanu, kā to pazīt. Manuprāt, arī valsts pārāk maz palīdz šīs problēmas risināšanā.
Piekrītu, ka tas ir normāls bizness, tikai nepietiekami tiek strādāts ar sabiedrību, nav izveidojusies azartspēļu kultūra, netiek veidota kulturāla vide. Nenoliedzami, mazajās zālēs ir lielākas iespējas iekļūt pusaudžiem un kļūt atkarīgiem.
Ģ.Ludeks: – Ceru, ka azartspēļu zālēs neiekļūst nepilngadīgie. Pēc objektīviem datiem pagājušajā gadā nav bijis neviens šāds gadījums, šogad viens. Ja nav datu, uzskatām, ka problēmu nav.
V.Sviķis: – Cēsīs lielākās problēmas ir ar bāra tipa spēļu zālēm, kur tiek lietots arī alkohols, īpaši, ja tajā alkohols ir lētāks nekā citur. Tas, vai nepilngadīgajiem ir iespējas iekļūt spēļu zālēs, ir atkarīgs no apsardzes firmu darbiniekiem. Ja ir stingra vadība un apsardze, problēmu ir mazāk vai vispār nav. Būtiski arī tas, cik kulturāla ir vide. Mazajās spēļu zālēs tā nereti ir nelabvēlīgāka. Ja varētu atdalīt spēļu biznesu un bāra funkcijas, tad situācija būtu daudz sakārtotāka.
Būtiski, lai, uzstādot video novērošanas kameras, tiktu ņemtas vērā arī policijas intereses.
Ģ.Ludeks: – Mēs kontrolējam to, kas notiek zālē, bet apsardzes firmām ārpus zāles nav tiesību veikt kādus pasākumus. Teicāt, ka labi būtu, ja spēļu zāle būtu bez bāra, bet aptaujās lielais vairums saka, ka viņi tieši vēlētos lielus atpūtas un izklaides centrus, kur ir azartspēles, biljards, bārs un kluba iespējas.
A.Marcinkēvičs: – Komentējiet pašvaldības policijas teikto par vidi, kamerām un iespējamo sadarbību ar policiju!
K.Sapranovičs: – Kameras nav butaforiskas, ierakstam jāglabājas septiņas dienas. Jābūt līgumam ar apsardzes firmu, kas nodrošina kārtību zālē. Ar mūsu personālu sarunas norit visstingrākajā līmenī par to, ka zālē nedrīkst iekļūt nepilngadīgie. Viņiem vēl nav nostabilizējusies dzīves uztvere, nav arī savu ienākumu, tādēļ tie nav klienti, kurus vēlētos pie sevis redzēt. Ir bijušas ierosmes likumā vecuma robežu pacelt no 18 uz 21 gadu.
Nav taču tā, ka zālēs vilktu ar varu iekšā, mēģinātu apspēlēt līdz pēdējam un izlaistu cilvēku ārā bez nekā. Ja jūtam, ka cilvēkam ir atkarība, tad darbinieki ar viņu runā. Ir bijis, ka spēlētājs lūdz nelaist viņu vairs zālē. No mūsu puses nav nekādu problēmu. Ja cilvēks tā vēlas, viņš pie mums vairs netiek ielaists.
Sadarbībā ar policiju neatminos gadījumu, kad nebūtu sniegta informācija, videoieraksts vai kas cits. Mēs labprāt sadarbojamies un izejam uz atklātu sarunu.
M.Skujiņš: -Par videonovērošanu. Mūsu firmas standarti ir augstāki nekā paredzēts likumā – informācija glabājas nevis septiņas dienas, bet divas nedēļas, atsevišķos gadījumos vēl ilgāk. Aizvien vairāk uzstādām kameras ar labāku izšķirtspēju un kvalitāti, jo tas, kas iestrādāts likumā, palīdz arī biznesā, palīdz arī pašiem kontrolēt savus darbiniekus, risināt jautājumus, kas rodas darba procesā.
Arī sadarbība ar policiju izveidojusies veiksmīga. Gadījies, ka netālu no zāles nozagts velosipēds un policija meklē vizuālo materiālu, jo, iespējams, vainīgais braucis garām.
V.Sviķis: – Tā patiešām ir. Ja bijusi vajadzība kādu materiālu iegūt un pārbaudīt, problēmas nav bijušas.
Ja sadarbībā ar pašvaldību būtu iespējams rast līdzekļus un uzstādīt labu kameru pareizajā vietā, lai redzama būtu arī apkārtējā teritorija, ieguvēji būtu visi.
J.Rozenbergs: – Lielākā problēma ir tā, ka, ja azartspēļu norises vietās sākas plūkšanās, apsardze šos cilvēkus izliek aiz durvīm un noņem no sevis atbildību – tālāk ir publiskā zona, lai cīnās policija. Tā ir lielākā kļūda. Ja problēma radusies zālē, tad tā arī tur būtu jāatrisina. Bet jaunieši tiek izstumti ārā, lai izkaujas tur. Pēc tam jāsaņem pārmetumi no apkaimes iedzīvotājiem, ka vienā vietā ir nokārtotas dabiskās vajadzības, citur notikusi zādzība, izvarošana.
M.Skujiņš: – Mēs uzskatām, ka azartspēles ir bagāto izklaides vieta, uz kuru iet cilvēki, kuriem krietni pāri 30, ar stabiliem ienākumiem. Mūsu mērķpublika reti lieto alkoholu, turklāt bāra pakalpojumiem cenas ir augstākas nekā citur, kontingents, kas grib dzert, taisīt nekārtības, pie mums nemaz nenāk. Arī azartspēļu organizatoriem izdevīga ir situācija, ja ap zālēm ir kārtība. Ja objektam būs slikta slava, nopietns cilvēks uz turieni nedosies. Ja visi azartspēļu organizētāji spētu sakārtot savu darbību, tad nekārtības pilsētā varbūt paliktu, bet pārvietotos tuvāk kafejnīcām, diskotēkām.
A.Mihaļovs: – Būtu jāpanāk vienošanās ar policiju par to, ka nekārtību cēlāji tiek nodoti policijas rokās. Ja būtu šāda kārtība, viņi zālēs neatļautos uzvesties nepieņemami.
A.Marcinkēvičs: – Komentējiet iespējamo sadarbību ar pašvaldības policiju no uzņēmēja viedokļa!
K.Tihomirnijs: – Priekšlikums ir interesants un savā ziņā pamatots, tomēr, vai tā nepārkāpsim likumu? Azartspēļu likums nosaka to, ka mums jānodrošina kārtība spēļu zālēs. Izraidot pārkāpējus uz ielas, kārtību zālē varam nodrošināt. Ja spēļu zālē atrodas tikai viens apsargs un viņš sāks nogādāt pārkāpējus policijā, tad sanāks tā, ka zāles paliks bez apsardzes, netiks nodrošinātas kārtības prasības.
J.Rozenbergs: – Vai apsardzei ir tiesības aizturēt cilvēku, ja viņš rada nekārtības zālē, un izsaukt policiju?
K.Tihomirnijs: – Jā.
J.Rozenbergs: – Tad tā ir atbilde.
A.Mihaļovs: – Noteikti var atrast kompromisu un attiecīgajā brīdī aizturēt nekārtību cēlāju, pa to laiku izsaukt policijas ekipāžu.
K.Sapranovičs: – Ja policija piekrīt un ir resursi, varam pa tiešo izsaukt policijas darbiniekus.
V.Sviķis: – Ja zālē cilvēki saķildojas, bet apsargi iet vieglāko ceļu – izmet viņus ārā, protams, konflikts turpināsies un sāksies problēmas. Apsardzes darbiniekiem nekārtību cēlāji nav jāved uz policiju, bet, ja konflikts ir sācies zālē, tad turpat tā izraisītājus vajadzētu aizturēt, izsaukt policiju. Ja tāda prakse būs, tad cilvēki ātri pieradīs pie šādas kārtības.
M.Skujiņš: – Policijai arī pašai vajadzētu veidot sakarus ar apsardzes firmām, kas azartspēļu zālēs nodrošina kārtību.
A.Marcinkēvičs: – Vai Cēsīs ir labie, sliktie piemēri par to, kā izskatās azartspēļu vietas?
J.Zlaugotnis: – Liela daļa iedzīvotāju zālēs nav bijuši, bet stereotips ir, ka tās ir šauras, maksimāli, protams, atbilstoši normatīviem, pieblīvētas telpas ar spēļu automātiem, ar ekonomisko remontu, piesmēķētas. Esmu spiests skatīt arī zāles, kurās firmas mēģina ar minimāliem izdevumiem iegūt maksimālu peļņu. Pozitīvais ir tas, ka šī tendence ir mainījusies. Lielās kompānijas rūpējas par prestižu, veido kompleksu kā atpūtas vietu, tai skaitā ar biljardu, bāru un mūzikas klubu. Kvalitāte ceļas. Protams, būtu vēlme, lai tā paaugstinātos straujāk un lai šos nosacījumus būtu iespējams piemērot arī pret tiem, kas savu darbību sākuši agrāk un kvalitātes latiņai netur līdzi.
A.Marcinkēvičs: – Vai Cēsīs ir noteikumi azartspēļu vietām, vizuālajam izskatam?
J.Zlaugotnis: – Jebkura būvvalde darbojas valsts normatīvo aktu un saistošo noteikumu ietvaros. Strikti sekojam, ko gribam redzēt. Tas tiek panākts, sadarbojoties ar uzņēmējiem. Likums nosaka tikai vietas, kur zāles nedrīkst būt, pārējais nav reglamentēts. Konkrēti gadījumi tiek izskatīti atsevišķi. Lielu uzmanību pievēršam vides pieejamībai un transporta novietošanas jautājumam.
J.Rozenbergs: – Pašvaldībai ir tiesības dot vērtējumu un uzteikt licenci. Tiesības esam izmantojuši, vairākām mazajām spēļu zālītēm stacijas laukumā šos uzteikumus ar domes lēmumu pieņēmuši. Cēsīs mēs gribētu redzēt nevis šīs mazās zālītes, kas iebāztas pielāgotās telpās, bet gan atpūtas kompleksus, kas ir pievilcīgāk gan no tūrisma viedokļa, gan pilsētas vizuālā un estētiskā aspekta.
I.Sietiņsone: – Mainot likumdošanu, varētu noteikt ne tikai azartspēļu automātu skaitu, bet arī kvadrātmetrus vienam aparātam. Tas būtu risinājums, lai zāle veidotos kulturāla.
Teicāt, ka ir pienākums nodrošināt kārtību spēļu zālē, tad likumā varētu būt iekļauts arī tas, ka jānodrošina kārtība apkārtējā teritorijā.
J.Rozenbergs: – Rīgā kādā kazino reiz paliku aiz durvīm, jo man nebija līdzi personu apliecinoši dokumenti. Kādēļ tāda kārtība nevarētu būt arī Cēsīs?
Ģ.Ludeks: – Personu apliecinošus dokumentus prasa visās zālēs, ja apmeklētājs izskatās jaunāks par 18 gadiem. Bet kazino dokumenti tiek prasīti ikvienam, jo jāreģistrē visi apmeklētāji.
A.Marcinkēvičs: – Vai dzirdēts par izglītojošajām lekcijām?
L.Kokina: – Par projektu nebiju dzirdējusi, bet esam strādājuši ar šiem jautājumiem. Ar azartspēļu zālēm tālāk par kontaktu dibināšanu neesam tikuši, bet gribētu, lai tās piekrīt darboties izglītojošos projektos. Noteikti vairāk ir jārunā ar jauniešiem par azartspēļu biznesa plusiem, mīnusiem. Gaidām atsaucību no biznesa pārstāvjiem un idejas, ko viņi varētu piedāvāt problēmu risinājumam.
Būtu svarīgi, lai zāļu īpašnieki ziņotu par gadījumiem, ja tajās mēģina iekļūt nepilngadīgie vai jaunieši pulcējas to apkārtnē. Sadarbība varētu būt tieši šī informācijas apmaiņa.
Komentāri