Ļausim, lai dzimtenes rudens mūs maigi paņem pie rokas. Ar dzejas dienām pa zelta ceļiem atkal iziesim tam cauri.
Gaiss kļūst rēnāks. Zvaigznes spožākas un upju plūdums lēnāks. Lapas vējā plīvo putniem līdzi.
Tad Rainis nāk. Un Aspazija.
Mēs atkal domājam par viņiem. Kaut īsu brīdi dzejas gaismā izstarot.
Vīst dārzā asteres, plaukst miķelītes. Un jūra Majoros joprojām kāpj pret krastu.
Laiks nedomā par mums.
Mums jādomā par laiku.
Dzidra Inkina
Ar sauli saujā
Paņem saujā saulainu rītu, Paturi brīdi – lai spīd! Pelēki mākoņi debesmalā Drīzāk lai projām slīd. Saule kā māsa siltām rokām Vaigu tev noglāstīs, Pāri ikdienas rūpēm un raizēm Saudzīgi pavadīs. Paņem, ak, paņem saulainu dienu Rudens drēgnumā līdz, Kamēr ziema kristāla kurpītē Prieku sudrabā atnesīs.
Voldemārs Našenieks
Ielaikots mūžības Laiks, tā teikt, Mirkļu ielaikots spraigs, Pagājis, izbijis laiks Jau nav laiks… Kaut kur no laika Ja palicis robs – Grauzis, izgrauzis Laika zobs. Aizjoņo neapjausts Laika rats. Tu savu laiku Sev pielaiko pats. Ielaikots mūžības Laika gars,- Saulrieta vēdās Rītausmas stars.
Alise Putene
Naktī Un, ja tu vēl par mani domātu Un kādreiz naktī manu vārdu sauktu, Es tavu balsi miegā dzirdētu Un piecēlusies tumsā pretī trauktu. Un, ja vēji tad man vaigu skūpstītu, Šo skūpstu dāvinātu tev…
Agnis Kurpnieks
Paskaties Paskaties, kā zvaigznes naktī krīt Tajā plašajā Visumā, Paskaties un noķer vienu, To laimīgo, Un mīļi ieķeries. Lūdz, lai tā tev vēlēšanos izpilda, Par kuru sapņo tu. Tik paskaties, kā zvaigznes krīt… Tā arī gadi paiet nemanot. Lūdz tai mīļi iemīlēties, Lai gadi nepazūd, Kuri tik dārgi mums.
Dzidra Olengoviča
Atnes man… Nelauz un nenes man ziedus. Ļauj izziedēt tiem mūžu, Smaidot debesīm un gājējiem. Atnes sārtu saulrieta rozi, Vakara klusumā ieaustu Smejošām mākoņu lapām. Atnes rudzu maizes riku, No zemesspēka dzimušu, Druvā griezes dziesmas svētītu. Atnes mīlestības mirkļus, Kuros klusējot runās sirds, Smeļot laimi acu dzelmēs. Raimonds Gailītis
Ninierim Ezers rāmi viļņus veļ, Mākonīšus spulgodams, Agrā rīta saules gaisma Priežu mežus sveicina. Ūdens veldzi kāri tver Ceļinieks no pilsētas, Peldēdams gar zāļu lauku, Raibos asarīšus baida. Darba dienai solis raits Manā dzīves ceļā dots. Paldies saku katru reizi: Ciemos būšu atkal rīt!
Valensija Oša
Pareizā virzienā Vēl zars nav koši zaļš, Bet ceļam gaisma – zaļā… Un tēvuzemes priedē dzenis kaļ Par dzimtas balsīm dedzīgāk un skaļāk: Būt īstiem- Nepazaudēt latvju skaņas! Būt sīkstiem – Sakņu saites nepārraut! Un, it kā sestās maņas apveltītiem, Vismīļākajam ceļam kājas aut- Uz savu zemīti Braukt atpakaļ.
Ēvalds Klujs
Aizlidoja… Mīļais, mazais putniņš Ligzdu atstājis, Mīļais, mazais putniņš tālēs aizlaidies. Paliek tukša ligzda- Sveiciens rudenim. Paliek tukša ligzda – Sveiciens putenim. Mīļais, mazais putniņš Spārnus izpletis, Vēja dzītais tālēs Ātri aizlaidies. Atnāk rudens salnas- Lapu kodējas. Putniņš jau uz palmas Priecīgs gozējas.
Ilga Bērza
Svētatmiņas Ir laikmets ļoti politizēts. Tiek nopelts tas, kas man ir svēts. Es ierauta šai mutulībā, Jo, kas ir svēts, nekad nav lēts. Vai šādai dzejai ilga dzīve, Ir gluži viena alga man. No dienasgrāmatas šīs lapas – Kā atmodusies dziesma skan. Dievs, sargā mūsu Tēvu zemi! Un karogs svēts lai svētot iet! Lai svētākajā Tēvu zemē Reiz varētu mēs laimē diet! Ir laikmets ļoti politizēts. Pie svētumiem es sardzē stāvu. Un, kamēr mana audze nerims, Vēl svētatmiņām nedraud nāve. Joprojām laikmets politizēts. Dažs runā to, kas kurreiz ērts. Vai tādiem pēctečiem par prieku Ir bijis tēviem nomirt vērts?
Agra Dage
Krītošas lapas Skaties, veries, sārti vēji Lapu straumes gaisos nes, Krīt uz piedurknēm un pleciem Spožas bērzu dzirksteles. Pierei pieskaras un vaigam, Piekļaujas pie pašas sirds Un tad – krīt kā lauzti spārni Un zem kājām saulē mirdz. Liepu raksti, ozolraksti, Kur lai savus soļus lieku? Nevar taču kājām samīt Tādu saules, vēju prieku. Atčukst lapas: “Ej, kurp iedams! Rudens gaita visiem viena.” Eglei plecos bērzu stīgas, Saulei – aiziešanas diena.
Komentāri