“Lai visiem cilvēkiem labi klājas Latvijā!” – ar savu roku tādu vēlējumu Latvijas vienotības jostā ierakstīja Cēsu iedzīvotāja Sofija Veģere, kas dzimusi tieši pirms 90 gadiem – 1918.gada 18.novembrī.
Jubilāre nākusi pasaulē Polijā un Latvijā kā laukstrādniece ieradu-sies astoņpadsmit gadu vecumā. Pirmā darba vieta bijusi lauku sētā Saukas pagastā. No tiem laikiem saglabājušās atmiņas par tikšanos ar Kārli Ulmani – prezidents viesojies mājās pie Sofijas saimnieka, aizsargu organizācijas vadītāja, un atmiņā palicis kā vienkāršs, sirsnīgs un
laipns cilvēks, kurš ar visiem sveicinājies. Sofija Latvijā apprecējusies, vīrs Rūdolfs bijis Latvijas armijas virsnieks, un Sofija kā krāšņus svētkus atceras virsnieku balles.
Otrā pasaules kara laikā jubilāre dzīvojusi Rīgā un kā baisu murgu atceras piedzīvotos uzlidojumus pilsētai un bombardēšanu. Pēc tam dzīves gaitas atvedušas uz Cēsīm.
Lielākais jubilāres lepnums –meita Dace Eglīte, kura ir Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas direktore, latviešu valodas un literatūras skolotāja, un mazmeita Elīna. Mazmeita nav gājusi bērnudārzā, bet augusi vecmāmiņas pieskatīta.
Dace Eglīte stāsta, ka mamma bijusi liela dziedātāja. “Dziesmu “Zilais lakatiņš” un citas to laiku dziesmas man iemācīja mamma, nevis kā citiem varbūt tās bija slepus, “pa kaktiem” dzirdamas un iemīlētas”, saka Dace.
Jubilāre joprojām ir rosīga, viņa iet ārā, spēj sakraut malku uznešanai, kurināt krāsni. Daudz lasa, seko politiskiem notikumiem Latvijā un pasaulē. “Skatos televīzijas ziņas, lasu avīzes, žurnālus un grāmatas,” vēsta jubilāre. “Vakarā mamma man pasaka, kādi raksti obligāti jāizlasa un kam jāpievērš uzmanība. Viņa ir ātrlasītāja un daudzlasītāja, jau senos laikos rāvusi pa nakti cauri lubu romānus, tagad lasa Pilčeri un Stīlu, memuārliteratūru un par ievērojamu cilvēku dzīvi, arī Hariju Poteru. Mamma ir ļoti sievišķīga, vienmēr kopta un sapucēta, lieliski gatavo, vienmēr rosījusies pa dārzu, bijusi rokdarbniece un šuvēja. Vienmēr garā ļoti stiprs cilvēks, ” piebilst meita Dace.
Runājot par mūsdienu Latviju, Sofija saka, ka, viņasprāt, cilvēki par daudz čīkstot, neprotot novērtēt brīvās valsts iespējas. Viņa nesūdzas ne par dzīvi, ne veselību, ja kādreiz jūtas sliktāk, ir sadrūmusi, uz meitas vaicājumu, kas kaiš, atbild ar joku: “Ko prasi? Jaunību man tāpat neatdosi…”
Bijuši laiki, kad valsts svētku dienā staigājuši pārbaudīt, vai kāds nerīkojas “pretvalstiski”, un tikai uzrādītā pase ar dzimšanas datumu attaisnojusi to, kāpēc 18. novembrī pie viņas cilvēki pulcējušies, lai nosvinētu. Nu pienākuši citi laiki – dienu pirms jubilejas Sofiju sveikt ieradās pārstāve no Cēsu pašvaldības aģentūras „Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības aģentūra” un „Y’s Men’s Club International” (starptautiska sabiedriska organizācija, kas visā pasaulē nodarbojas ar labdarību) Cē-su nodaļas pārstāves. 18.novembrī viesojās radi un draugi ar bērniem un bērnu bērniem.
Sarunā kā lielu pārsteigumu uzzinu, ka Sofija nav Latvijas pilso-ne. Meita Dace izskaidro, ka daļai poļu laukstrādnieku pilsonību iedeva, bet māte bija vai nu gadu par agru, vai par vēlu ieradusies, viņa precīzi vairs neatceras. Mātei piedāvāts iegūt pilsonību naturalizācijas kārtībā. Tad Sofija teikusi, ka principa pēc viņa pilsonību nekārtos – ja valstij nevajagot, tad viņai arī ne… “Esmu Latvijai daudz iedevusi, varbūt vairāk nekā viens otrs latvietis, bet ne jau tas ir būtiskākais. Tā tik un tā ir un paliek mana mīļā zeme,” saka Latvijas
valsts vienaudze.
Komentāri