Zemnieku saimniecības “Kliģeni” siltumnīcās ziemas vidū smaržo pēc pavasara.
“Tukša perioda, kad ziemā nebūtu ziedu, jau sen vairs nav. Kā beidz ziedēt krizantēmas, nāk hiacintes, tulpes, narcises, prīmulas. Šogad pirmoreiz ziedēja amariļļi. Arī tos likām ziedu kompozīcijās,” stāstīja agronome un darbu vadītāja Ortija Teika. Pašlaik siltumnīcās pilnos ziedos ir narcises, un diendienā uz veikaliem aizceļo simtiem podiņu ar prīmulām. Šogad “Kliģenu” ļaudis plāno realizēt 70 tūkstošus daudzkrāsaino un smaržīgo puķu podiņu. Tas ir gandrīz par trešdaļu vairāk nekā pērn.
“Kādreiz ap šo laiku siltumnīcās bija ļoti raibs, bet tagad esam pārgājuši uz pamatkrāsām. Cilvēki ļoti pērk dzeltenās, baltās prīmulas un sarkanās uz Valentīna dienu. Man pašai ļoti patīk netradicionālās krāsas, bet puķu mīļotāji vēl nav pieraduši pie gaiši un tumši zilajām,” ziedu modes pasaulē iedziļinājās Ortija un piebilda, ka ļoti liels pieprasījums ir pēc stādītu puķu kompozīcijām. Veikalos var ieraudzīt, cik labi un izskatīgi blakus sadzīvo hiacintes ar prīmulām, kādu narcisi vai lepno, ugunssārto amarilli.
“Veidoju tā sauktos pavasara variantus. Saskaņoju ziedus traukos pēc formas, krāsas. Uz aklo jau neko nevar salikt. Ziedi ir jāsajūt,” pieredzē dalījās dārzniece Biruta Pauniņa un priecājās, ka šogad puķes nākas sakārtot ne tikai māla podos, bet arī pītos grozos.
“Ja šādu kompozīciju izvēlas dāvināt, tad tā ir skaista un arī praktiska. Kad ziedi nozied, var saglabāt puķu sīpolus, paliek arī pītais grozs, kam var atrast jaunu pielietojumu,” sacīja Ortija Teika un nepiekrita domai, ka ziedi ir tik skaisti, bet īss ir to mūžs. Stāstot par prīmulām, speciālisti atgādināja, ka prīmulas ceļš pie puķu mīļiem “Kliģenu” siltumnīcās sākas agrā rudenī. Septembrī stādus iepodo, oktobrī aizved uz aukstajām siltumnīcām, jo prīmulām tas ir nepieciešams, lai sapumpurotos. Kad pumpuri ieriesušies, tad čaklo ziedētāju atgriež siltumā un cītīgi laista.
“Puķu audzēšana pie mums pagaidām ir roku darbs. Katrs podiņš ik dienas ir jāaplaista. Tas ir darbietilpīgi. Arī pati prīmula pusgadu aug, lai uzziedētu un iepriecinātu,” paskaidroja Ortija. To uzzinot piemirstas, ka arī ziedi maksā naudu un kādreiz nevilšus nodomāts, ka tos gribētos nopirkt lētāk. Vienkārši zieds, ieklausoties šādās runās, kļūst par vērtību, kuru kā agrāk, tā tagad latvieši novērtējot.
“Man liekas, ka latvietis ir cilvēks, kurš vairāk vai mazāk, bet vienmēr pirks puķi. Ne tikai uz svētkiem, dāvināšanai, bet arī ikdienā, lai ar mazu ziediņu iepriecinātu pats sevi,” tā Ortija Teika.
Komentāri