Lai arī cik sāpīgi, pagātni aizmirst nedrīkst

Nelielā ļaužu lokā, klātesot trim padomju okupācijas režīma deportētajiem iedzīvotājiem, trešdien Liepā pieminēja traģiskās izsūtīšanas dienas pirms nu jau 77 gadiem. Taču pagātni izdzēst un aizmirst nevar un nedrīkst, jo bez šīm atmiņām nebūs mūsu nākotnes, sarunā ar “Druvu” atzīst uz piemiņas pasākumu atnākušās kundzes.

Vēl mirkli pirms noliktā tikšanās laika pie komunistiskā genocīda upuru piemiņai izveidotās vietas Lodes stacijas tuvumā nav manāms neviens cilvēks, taču pavisam drīz ap pieminekli sarodas liepēnieši, tajā skaitā traģiskos notikumus piedzīvojušie cilvēki. Piemiņas akmeni, kurā iegravēts izsūtīšanas datums – 1949. gada 25. marts – jau rotāja ziedi un sveces.

Piemiņas brīdī cilvēkus uzrunāja Cēsu novada Priekuļu apvienības pārvaldes pārstāvis Ainārs Amantovs, uzsverot, cik traģisks bijis tas laiks daudziem latviešiem, ko nācās izciest un cik daudzi arī palika gulēt svešā zemā. Pieminot pašreizējo situāciju, Krievijas uzsākto karu Ukrainā, A. Amantovs apliecināja: “Mums ir jābūt gataviem dot pretsparu, ja pēkšņi kāds vēlēsies iebrukt mūsu tēvzemē!” Šajās pavasara dienās viņš gan visus kopā sanākušos mudināja uz gaišām domām, vēlēja labu veselību un mīļo cilvēku tuvumu.
Viens no represētajiem – toreiz vēl tikai sešus gadus vecs puisēns – Vilnis Andrejs Lezdiņš par piedzīvoto gan teica visai īsi: “Viss ir aizgājis.” 82 gadus vecais kungs atzina, ka ir sāpīgi un grūti atcerēties pārdzīvoto, bet viņā esot ticība tam, ka dzīvei uz priekšu ir jābūt labākai.

Arī Irina Stepulāne un Skaidrīte Nāzere dramatiskos notikumus piedzīvojušas bērnībā. Skaidrīte gan atminas, ka viņas mamma nedaudz zinājusi krievu valodu, tāpēc ģimenei laiks tālajā Sibīrijā aizritējis par kādu kripatu gaišāk, taču 84 gadus vecā kundze atzīst, ka bijis prieks atgriezties dzimtenē. Taču, kad atgūtas vecāku mājas, kurās daudzi pēc kārtas bija dzīvojuši un viss bijis izpostīts, gan bijis sāpīgi. Ar abām kundzēm kopā atnākusī Vija Rudoviča neesot bijusi izsūtīta, taču tā laika represijās cietusi viņas dzimta. Vija dalās pārdomās: “Tas jau laikam arī bija tās iekārtas mērķis – saraut visiem saites ar dzimteni, izraut cilvēkiem sak­nes.” Ar gaišām atmiņām pieminot vecmammu, kura nekad ne par vienu cilvēku neesot teikusi ko sliktu, Vija stāsta – viņai kā bērnam vecmamma uzdevusi rakstīt uz Sibīriju vēstules tantei Malvīnei. Kad viņa jautājusi, ko tādu gan rakstīt, vecmamma teikusi: “Meitiņ, mīļā, raksti – ja es būtu putniņš, es katru dienu pie Tevis aizlidotu!”

Piemiņas pasākumu īpašāk iezīmēja arī Liepas pamatskolas audzēkņi. Viņi šo mirkli izcēla ar kopīgi runātu dzeju, kurā paus­ta arī no tālienes izjustā dzimtenes mīlestība.

25. martā piemiņas pasākumi Cēsu novadā notika gandrīz katrā pagastā un pilsētā. Daudzviet cilvēki tika aicināti uz atmiņu stāstu stundu.