Ar trim godalgām un vienu ceturto vietu no konkursa “Krēsls 2020” atgriezušies Vidzemes tehnoloģiju un dizaina tehnikuma (VTDT) audzēkņi.
Taisnību sakot, apzīmējums – atgriezušies – šogad nav īsti precīzs, jo, atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, šogad audzēkņi nedevās uz Rīgu, bet strādāja katrs savā skolā, savās darbnīcās. Konkursa tiešraide notika “ZOOM” platformā, konkursanti tur varēja redzēt, ko dara sāncenši, parunāt ar viņiem. Konkurss ilga piecas dienas, katras dienas beigās puiši parādīja, cik paveikts, no rītiem atrādīja, ka nakts laikā nekas nav papildus darīts.
Izgatavotos krēslus veda uz Rīgu, tad žūrija, kurā ietilpa arī tehnikumu skolotāji, ķērās pie vērtēšanas. Rezultātā VTDT skolotāja Mārtiņa Jurciņa audzēkņi tika pie vairākām godalgām. Nominācijā “Mēbeļu galdnieks” uzvarēja Ričards Līsmanis, bet tūlīt aiz labāko trijnieka Oto Orests Specians. Nominācijā “Datorizētas vadības darbagaldu operators (CNC)” uzvarēja Lauris Liepiņš, bet nominācijā “Galdnieks” trešā vieta Artūram Balodim.
M. Jurciņš, kurš arī piedalījās krēslu vērtēšanā, atzīst, ka tas bijis ilgs un nogurdinošs process: “Vērtēšana pārņemta no pasaules konkursiem, tajā absolūti izslēgta “patīk – nepatīk” vērtēšana, lai būtu pēc iespējas objektīvāk. Vērtējamo parametru ļoti daudz, aptuveni 50, atkarībā no nominācijas, vērtēšana ar plusiņu vai mīnusiņu, maksimālais punktu skaits 10 tūkstoši, tad rēķina, cik punktu katrs krēsls savācis.”
Stāstot par savu audzēkņu veikumu, viņš atzīst, ka šī bijusi jauna pieredze, bet patiesībā strādāšana katram savā skolā nākusi par labu: “Iespējams, tieši šis faktors – mājas sienas – palīdzēja gūt tik labus rezultātus. Es puišiem teicu, ka tagad stresa līmenis par 200 procentiem mazāks, nekā būtu Rīgā. Lai arī satraukums, nenoliedzami, ir, tas tomēr mazāks, strādājot savās darbnīcās.”
Skolotājs atzīst, ka pats neesot šādu konkursu cienītājs, varbūt tāpēc, ka savulaik kā audzēknis izbaudījis to milzīgo stresu, kad uz nedēļu vienu aizsūta uz Rīgu un nākas pašam ar visu tikt galā. Tāpēc viņš arī īpaši nerosinot kādam audzēknim šādās sacensībās piedalīties: “Informēju, ka konkurss notiek, ja ir interese, sākam gatavoties. Bez papildu sagatavošanās grūti ko sasniegt, bet to reālo sacensību atmosfēru puiši saprot tikai konkursa laikā, tad arī kļūst skaidrs, ka ar “es gribu” vien ir daudz par maz, jāiegulda daudz darba.
Konkurss rit piecas dienas no pusdeviņiem rītā līdz sešiem vakarā, vēl sagatavošanās, darba atrādīšana, reāli tās ir desmit stundas dienā, kas mūsdienu jaunietim nav tas vilinošais. Sarežģītības pakāpe ir augstāka nekā mācību procesā. Tas nav ikdienas uzdevums, dažkārt pat speciāli samudžināts, lai jaunieši parādītu arī spēju domāt, izprast, pieņemt pareizos lēmumus.”
Nedēļu pirms konkursa audzēkņiem tiek atsūtīts attēls, kāds apmēram krēsls varētu būt, lai var saprast, kam jāgatavojas, kādiem elementiem jāpievērš uzmanība. Trīs dienas pirms konkursa atsūta rasējuma darba variantu, bet konkursa rasējumu puiši saņem tikai pirmajā konkursa dienā. Tad arī ķeras pie sagatavotās materiālu kaudzes, lai piecu dienu laikā radītu iespējami labāku krēslu.
M. Jurciņš stāsta, ka katrā nominācijā sava darba specifika. Mēbeļu galdniekiem, kuri apgūst arī finierēšanu, uzdevumā noteikts, ka jāgatavo finierētas virsmas. Šie audzēkņi var izmantot gan mašīnas, gan elektroinstrumentus. Nominācijā “Galdnieks” pieejami tikai rokas instrumenti. Citā nominācijā jāizmanto datorvadības darbagaldi (CNC), jo datorizētas vadības darbagaldu operatora profesija darba tirgū kļūst arvien pieprasītāka.
Jautāts, vai arī skolotājs var ko palīdzēt, M. Jurciņš stāsta, ka, konkursam notiekot Rīgā, skolotājus tur pa gabalu, padomus dot nevar: “Arī tagad centos neko nepalīdzēt, ļāvu strādāt un lēmumus pieņemt pašiem, lai sirdsapziņa mierīga visiem.”
Savulaik skolai šajā konkursā bijušas uzvaras, šoreiz gūtas trīs godalgas.
“Protams, skolotājam patīkami, ja audzēkņi ir līderi,” atzīst M.Jurciņš. “Izgatavotie krēsli paliek puišiem, ja viņi tos līdz ar nopelnīto medaļu aizved uz savu dzimto pusi, tā ir labākā reklāma mūsu skolai.”
Komentāri