Februāris jau pusē, bet jaunais Atkritumu apsaimniekošanas valsts plāns 2013.-2020.gadam vēl nav apstiprināts.Tas rada problēmas uzņēmumiem, kas darbojas šajā nozarē. Kā norāda Ziemeļvidzemes atkritumu apsaimniekošanas uzņēmuma “ZAAO” atkritumu noglabāšanas daļas vadītājs Ģirts Kuplais, tam bija jābūt pieņemtam jau pērnā gada vidū, bet joprojām – klusums: “Nav nekādas vīzijas, skaidrības. Ja agrāk zinājām trīs gadus uz priekšu, kāds būs dabas resursu nodoklis, par cik palielināsies, pašlaik neko nezinām. Zinām tikai to, ka šogad tas paliek pērnā gada līmenī, bet nezinām, kāds būs nākamajos gados. Igaunijā, šķiet, tas zināms līdz 2020. gadam.”
Nodokļa paaugstināšana ir instruments, kā samazināt apglabājamo atkritumu apjomu. Uzņēmums ieinteresēts pēc iespējas vairāk pārstrādāt, sašķirot, lai iespējami mazāk atkritumu nonāktu krātuvē. Jo mazāk noglabā, jo mazāks dabas resursu nodoklis. Taču arī te ir problēma. “ZAAO” aktīvi nodarbojas ar atkritumu šķirošanu, ne tikai rosinot iedzīvotājus to darīt, bet paši īstenojot nozīmīgus projektus. 2010.gada nogalē ekspluatācijā tika nodots sadzīves atkritumu mehāniskās priekšapstrādes centrs, kas ļauj smalcināt un šķirot visus sadzīves atkritumus, ko līdz šim noglabāja atkritumu krātuvē. Sašķiroto atkritumu apjoms aug, bet ko ar tiem darīt tālāk?
“Visu laiku tiek skandināts, ka vajag vairāk šķirot, mazāk noglabāt krātuvē, bet netiek pateikts, ko darīt ar sašķiroto. Mums sašķirotas kaudžu kaudzes, teiksim, ir kalns ar pudeļu stiklu, bet vai to kādam vajag? Mēs neatsakāmies šķirot, esam gatavi to darīt, bet kur lai to visu liekam,” norāda Ģ. Kuplais.
Pie sadzīves atkritumu mehāniskās priekšapstrādes centra ēkas krājas arī ķīpas ar atšķirotajiem atkritumiem – papīru, kartonu, plastmasu – ko varētu izmantot kā kurināmo. Tas ir tas, ko cilvēks iemetis sadzīves atkritumu konteinerā, un iekārta nošķirojusi. Tiesa, lai šie atkritumi kļūtu par RDF (refuse derived fuel jeb no atkritumiem iegūtais kurināmais), nepieciešamas īpašas pārstrādes iekārtas. Bet kamēr nav skaidrs, kur būtu šāda kurināmā noiets, “ZAAO” nav gatavs jaunām investīcijām.
“Varētu ņemt kredītu, rakstīt projektu, bet patlaban neredzam realizācijas iespējas. Viens ir ražot, otrs – vai būs pieprasījums, un kāda būs valsts nostāja, redzējums par nozares attīstību. Diemžēl kopš ministra nomaiņas jebkāda virzība šajā jomā apstājusies, vesela nozare ir nobremzēta.
Vienīgā vieta Latvijā, kur šo masu var dedzināt, ir cementa rūpnīca Brocēnos, tomēr informācija liecina, ka tā šo kurināmo ieved no citām valstīm. Lai gan arī Latvija varētu nodrošināt nepieciešamo apjomu,” stāsta Ģ. Kuplais.
Eiropā šo izejvielu ražo un aktīvi izmanto kā kurināmo. Speciālisti norāda, ka kaloritātes ziņā tā ir augstvērtīgāka par šķeldu. Tiesa, RDF dedzināšanai nepieciešamas īpašas krāsnis, tāpēc “ZAAO” pārstāvis norāda, ka būtu jābūt valsts pretimnākšanai, nosakot, ka, būvējot Latvijā kādu lielu rūpnīcu, tehniskajos noteikumos tiktu ierakstīts kā kurināmo izmantot RDF. Šāda prakse esot Vācijā.
Dzirdēts, ka igauņi aizsteigušies mums priekšā, un pie Tallinas top liela rūpnīca, kur izmantos šādu kurināmo. Varbūt var pārdot igauņiem? Ģ. Kuplais norāda, ka sākotnēji bijusi tāda doma, bet igauņi par šo masu prasa samaksu, pie tam tā vēl līdz turienei jāaizved: “Tie atkal ir papildu izdevumi. Tagad lētāk nevest nekur, lai krājas tepat, cerībā, ka kaut kas mainīsies uz labo pusi. Sūdzamies par dārgo kurināmo, bet savas iespējas netiek izmantotas.”
Gada sākums gan radījis neziņu par nozares nākotni, jo patlaban joprojām nav skaidra uzstādījuma, pēc kādiem principiem atkritumu apsaimniekošanas sistēma turpmāk valstī darbosies un attīstīsies. Atkritumu apsaimniekošanas valsts plāna 2013.-2020. gadam projektā bijis samērā nekonkrēts investīciju sadalījums, nav minēti izpildes instrumenti, kā arī trūcis konkrētības par attīstības virzieniem katrā reģionā, jo tie ir atšķirīgi. Lai gan turpmāk nav paredzēts noteikt reģionālos atkritumu apsaimniekošanas plānus kā obligātus, “ZAAO” rosinās to izstrādi Ziemeļvidzemes reģiona pašvaldībām.
“Svarīgi skatīties ilgtermiņā, ko atstāsim bērniem, mazbērniem – lielas kaudzes ar atkritumiem, kas it kā lēti savākti no iedzīvotājiem. Ja ievieš modernākas tehnoloģijas, no savāktajiem atkritumiem pāri paliek tikai smaka un pelni. Daudzās Eiropas valstīs obligāts ir nosacījums, ka poligonā var noglabāt tikai to, ko nekur citur – ne kompostēšanai, ne pārstrādei – vairs nevar izmantot,” saka Ģ. Kuplais.
Jānis Gabrāns
Komentāri