Ap Lieldienu laiku, saprotams, vislielākā uzmanība tiek saimniecībām, kurās ir dējējvistas. Pieprasījums pēc olām palielinās. Katra ģimene Lieldienās vēlas uz galda lielu bļodu ar krāsainām olām.
Pieprasītas ne tikai Lieldienās
“Pieprasījums pēc olām pieaug. Pirms Lieldienām īpaši. Nevaram piegādāt visiem, kuri vēlētos, arī pastāvīgie klienti palielina pieprasījumu,” stāsta Elita Simsone. Viņas un Ivara Salmaņa saimniecības produkcijai ir zīmols “Raunas mājas vistu olas” . Kastītēs rindojas baltas, brūnas, zaļas, krēmkrāsas olas. Tieši to dažādība pircējiem sagādā lielāko prieku. Pirms Lieldienām, protams, pieprasītākas ir gaišākas olas, arī baltas. “Daudzi vēlas lielākas olas. Taču ir tādi, kuri interesējas par mazākām, jauno vistu oliņām,” pastāsta saimniece.
Patlaban saimniecībā ir pāri par trim tūkstošiem dējējvistu. “Daudzi arī ikdienā vēlas olas no vistām, kas dzīvo lauku apstākļos. Diemžēl vēl putnus nedrīkst laist ārā, ir putnu gripas aizliegums, kad tas beigsies, nav zināms. Drošības pasākumi jāievēro, bet vistas grib saulīti. Kūts durvīm ir priekšā siets, katra grib tikt tuvāk nožogojumam, redzēt, kas notiek laukā,” stāsta E.Simsone un piebilst: “Kad vistas tiks ārā, arī dēs vairāk. Ļoti jau gribētos, lai gājputni ātrāk atgriežas un vistas varētu laist ārā. Tad arī olu būs vairāk.”
Saimnieki priecājas, ka dēt sākušas jaunās vistas. Trīs četras reizes gadā ganāmpulks tiek atjaunots. Nupat no Čehijas atvesti 1300 cāļi. “Paši ieveda Latvijā, tikai bija jāaizbrauc pretī,” atklāj E.Simsone. Viņa atzīst, ka aizvien vairāk Latvijā ir saimniecību, kuras piedāvā lauku olas, bet pieprasījumu aizvien nevar apmierināt.
Raunas pagasta bioloģiskās saimniecības “Jaun-Ieviņas” saimniece Ineta Rudzīte atzīst, ka aizvadītā ziema bija labvēlīga, vistas varēja iet ārā. “Vistām taču vajag pakašāties, atrast kādu akmentiņu, saknīti. Saulīte spīd, bet ārā netiek. Gājputni šopavasar atlido agrāk, jācer, ka arī aizliegumu laist vistas ārā atcels agrāk, ” saka saimniece un piebilst, ka vēl dējējām tiek ķirbji, burkāni, lopbarības bietes, ko novērtē kā gardumu. Ganāmpulkā ir ap 350 dējēju. “Pirms Lieldienām pieprasījums ir divreiz lielāks nekā ikdienā. Bet tā ir katru gadu. Cilvēki novērtē to, kas ražots bioloģiskā saimniecībā, diemžēl visiem olu nepietiek,” pastāsta I.Rudzīte.
Ja gribas mājās savu saimi
Pavasaris Raunas zemnieku saimniecībā “Mazputnēni” ik gadu ir ļoti darbīgs. Saimniecības vistu kūts novietnēs ikvienu sagaida dažādu šķirņu un krāsu jaunvistas. “Aizvien vairāk cilvēki vēlas paši kaut ko izaudzēt, arī turēt kaut dažas vistas, lai būtu olas,” saka saimniece Inese Krūmiņa, bet meita Kristīne Berga piebilst, ka pēdējos gados daudzi izvērtējuši, vai izdevīgāk pirkt cāļus un pašiem audzēt vistas vai iegādāties jaunvistas. Cāļus pērk aizvien mazāk. Bija laiks, kad arī “Mazputnēnos” inkubēja cāļus, olas iegādājās no “Balticovo”, bet tās kļuva aizvien dārgākas, līdz neatmaksājās.
Saimniece atklāj, ka jau marta sākumā daudzi jautājuši, kad varēs nopirkt dējējas. “No marta vidus tirgojam. Vistas atvestas no Lietuvas, cāļi audzēti Čehijā. Ir ar nepieciešamajiem sertifikātiem. Lietuvas saimniecība mums ir jau ilggadējs sadarbības partneris,” teic “Mazputnēnu” saimniece.
Klienti pēdējā laikā interesējas, vai ir vistas, kas dēj zilas olas. “Mums pagaidām tādu nav. Kad pastāstu, ka tās dēj mazāk, kļūst domīgi. Reti kurš nepajautā, kurām vistām ir lielākas olas un kuras vairāk dēj. Tās, kas dēj lielākas olas, izdēs mazāk. Ir cilvēki, kuri katru gadu pērk tikai melnās vistas, citi uzticīgi brūnajām un baltajām. Dažs savukārt grib raibu saimi, lai ir dažādu krāsu putni,” pastāsta Kristīne.
I.Krūmiņa vērtē, ka katru gadu sezona, kad pērk vistas, kļūst īsāka. Līdz ar agrākiem pavasariem tā sākas agrāk, bet jau septembrī par vistām interesējas retais. “Pavasarī iegādātas jaunvistas ātrāk iedzīvojas, ir silts. Rudenī drēgns, vairāk laika jāpavada kūtī. Vistām gribas saulīti,” teic Kristīne. Patlaban “Mazputnēni” tirgo trīsarpus mēnešus vecus cāļus. Piecu mēnešu vecumā jaunās vistiņas sāks dēt. “Protams, viss atkarīgs no barības, arī vistām vajag vitamīnus, tās mīl siltumu. Lai dētu un olas būtu vērtīgas, svarīgi putnus pareizi barot. Nevajadzētu pilnībā atteikties no kombinētās spēkbarības. Ar biezpienu un salātiem, un graudiem ir par maz,” pieredzē dalās Kristīne. Viņai pašai arī ir dējēju saime, tāpat mammai, bet olas tikai pašu galdam. “Arī mums vistu pircēji regulāri jautā, vai netirgojam olas. Tas liecina, ka pieprasījums ir,” pastāsta Kristīne.
Gadu gaitā “Mazputnēniem” visā Latvijā ir pastāvīgie vistu pircēji. Aizvien vairāk ir tādu, kuri tās pērk tikai vasarai. “Tagad ir modē vistu mājas pie vasarnīcām, vasaras lauku mājām. Vistām neliela mītne, pastaigu laukums . Gan bērniem prieks, gan pašiem ik rītu svaigas olas,” stāsta Kristīne. Laukos gados vecāki cilvēki aizvien grib turēt kaut pāris vistu. Inese un Kristīne dzirdējušas ne vienu vien stāstu, kā lapsas, caunas vai seski iznīcinājuši visu saimi, bet saimniece atkal gādā jaunus putnus. Pirms gadiem arī “Mazputnēnu” kūtī pa ventilācijas cauruli bija ielīdusi cauna un vienā naktī nodarīja pamatīgus zaudējumus. Kristīne Grobiņas pusē dzirdējusi, ka pirms gadiem no audzētavas dabas draugu “atbrīvotās” Amerikas ūdeles ir īsts posts vistām. “Bet tie, kuri grib turēt vistas, arī pēc postījumiem iegādājas jaunas,” bilst Kristīne.
Sīpolu mizās visskaistākās
Lai arī cik dažādas olas dēj vistas, Lieldienās gribas vēl lielāku krāsainību. Gan “Jaun – Ieviņu”, gan “Raunas mājas vistu olu” ražotāji, tāpat kā ’”Mazputnēnu” saimnieces atzīst, ka sīpolu mizās krāsotās ir tās skaistākās. “Vēl pieliek klāt kādu lapiņu, zālīti ,” saka I.Rudzīte, bet E.Simsone papildina, ka neatkārtojamas olas iznāk, ja katliņā pieliek mellenes. “Ap pussimts olu nokrāsojam. Divas vienādas nokrāsot nav iespējams. Kādreiz pamēģinājām ar ķīmiskajām krāsām, skaistas, bet tomēr ne tādas, kā gribētos,” saka K.Berga.
Komentāri