Sākoties lielveikalu ērai Latvijā, to īpašnieki pircēju pieplūduma jūrā vairs nevarēja iztikt bez apsardzes. Sākotnēji tas pircējus apgrūtināja, godīgos pat aizvainoja, ka kāds svešs acu pāris vēro, ko liec iepirkumu groziņā savam ģimenes galdam. Gadi pagājuši, bet vēl tagad gadās, ka aizvainoti pircēji zvana “Druvai”, lai paustu sašutumu, ka apsargs aizturējis nevainīgu cilvēku, turot aizdomās par patvaļību veikalā. Kādos gadījumos apsargi aiztur pircēju un ar ko nākas saskarties apsarga darbā, “Druvai” pastāstīja SIA Maxima Latvija Vidzemes reģiona apsardzes direktors Jānis Mortuzāns un apsargs Sandis Muižnieks. Raiba publika
Divus gadus Sandis pārzina apsargu darbu Maxima veikalos Vidzemē. Jāteic, ka salīdzinot ar citiem veikaliem, kur apsargi redzami jau pie durvīm, Cēsu Maximā apsargiem paredzēta speciāla telpa, caur kuras spoguļstikla logu pircēji viņus neredz, bet apsargi redz visu veikala telpu. Protams, ne ar savu aci vien. Te palīdz novērošanas kameras. Tās caur monitoru ļauj ieraudzīt pat cenu uz preces pircēja rokās. Pārskatāms ir viss lielveikals. “Mans uzdevums ir redzēt, lai pircējs, paņemot preci, aiziet pie kases un par to samaksā,” par galveno darba pienākumu stāsta Sandis, klāstot novērojumus, ka ik dienu uz veikaliem nāk raiba publika – gan cilvēki, kuriem ir daudz naudas, gan tādi, kuriem maciņš viduvējs, arī
tie, kuru kabatās varbūt ir tikai daži santīmi. Cilvēkus, kuriem naudas trūkst, apsargi jau ievērojuši un zina, pie kura plaukta viņi ies, ko
pirks.
Garšotāji un tie, kuriem nagi niez
„ Jāuzmana bezkaunīgie, kuri regulāri uz veikalu nāk preci nogaršot,” pasmaida Sandis un stāsta, ka šie cilvēki mēdz pie plauktiem uzturēties ilgi, apmetuši loku pa veikalu, viņi atgriežas pie produkta, ko jau sākotnēji nogaršojuši, un paēd atkal. Viņš uzsver, ka to dara ne tikai nabadzīgie, bet arī, kā mēdz teikt, naudīgie. Galvenokārt garšoti tiek žāvētie augļi, rieksti, vīnogas, arī cepumi. Apsargi ir aizrādījuši, bet atbildes vienmēr ir skarbas, apmēram tā: “Ko gribu, to daru.”
„Ne jau visus ķeram pie rokas, ja cilvēks pagaršo vienu riekstiņu – nekas, bet ja garšošana notiek dienu no dienas, kad cilvēks parādās veikalā, nevaram neaizrādīt. Ir gadījies, ka ikdienas garšotājam esam likuši par preci samaksāt. Cēsnieki mēdz domāt, ka no veikaliem preci bez maksas cenšas iznest tikai vietējie bomži, bet tā nav,” uzsver apsargs un stāsta novērojumus. „Nabadzīgākie parasti cenšas paņemt maizi, bet gadījies, ka mātes ar bērnu ratiņos iebrauc veikalā, tajos noslēpjot zīdaiņa pārtiku un pamperus. Vai paņem no plaukta pudeli un ielej bērnam suliņu, domājot, ka lielā veikalā neviens to nemanīs. Ir arī mammas, kuras preces paslēpj zem bērna virsdrēbēm. Valmierā bija gadījums, kad bērnu ratiņos no veikala centās izvest preci kopsummā par 98 latiem.” Sandis zina teikt, ka nelikumības dara arī pārtikuši cilvēki, kuriem mugurā laba ādas jaka, pie veikala lepns auto, bet nagi niez paņemt makšķeru auklu, kas maksā tikai latu piecdesmit.
Apsargi stāsta, ka lielāko blēžu procentu tomēr veido tie, kuri pilsētā iebrauc uz neilgu laiku. Sandis atzīst, ka daudzus šos pilsētas ciemiņus nav izdevies noķert. „Nelikumīgas darbības veikalos veic ne tikai pie mums, Latvijā,” iestarpina Jānis Mortuzāns un stāsta, ka, piemēram, Īrijā veikalos jau redzēts plakāts ar uzrakstu latviešu valodā “Lūdzu, nezodziet!”. Izrādās, ka mūsu pašu vietējie zaglēni, par kuru varoņdarbiem informāciju saņemam no policijas „Druvas” rubrikas, ir tikai neveiksminieki, kas pieķerti. Sandis uzsver, ka preci bez maksas ņem ne tikai grādīgā pudeles tīkotāji. Ar šo netikumu apveltīts arī viens otrs ārzemnieks, kurš apciemojis Cēsis kā tūrisma pilsētu. „Esam tādus pieķēruši, bet viņi skaisti aizbildinās, ka, piemēram, laikotas brilles, bet aizmirstas tās uz galvas. Tad seko pieķertā ārzemnieka garu garais atvainošanās teksts,” piedzīvojis apsargs. Sandis novērojis, ka noziegumu skaits atkarīgs no pilsētas struktūras, jo tā lielāka un vairāk saistīta ar tranzītu, veikalu apsardzei darba vairāk.
Kāda publika parasti apsargam liek saausīties? To Sandis viennozīmīgi pateikt nevar. Apsargu darba pieredzē jau sakrājušās darbības pazīmes, kas liecina, kurš pircējs uz veikalu nav nācis vienkārši iepirkties. „Parasti saausāmies, kad veikalā ienāk skaļš bars jauniešu vai cilvēks stiprā alkohola reibumā. Kādā nosakņojumā viņš ienāk veikalā, var manīt. Pievēršam uzmanību, vai paņem konkrētu preci, vai arī klaiņo pa veikalu, pētot, kur ir novērošanas kameras, kur it kā prece dārgāka vai lētāka. Ir tādi, kuri paņemt pudeli alkohola un klaiņo ar to pa veikalu, atpogājot un aizpogājot vējjaku. Tas jau liecina, ka
cilvēkam galvā perinās kāda nelaba doma,” psiholoģiski vērtē Sandis. Strādājot Rīgā, Sandis saskāries ar gadījumiem, kad preci nesamaksājot no veikala cenšas iznest pat policisti, protams, gan tērpušies privātā.
Vajadzīgi nervi un psiholoģija
Apsargu darbs ir grūts. Tas nav skatīties seriālu un palaist garām garlaicīgākos kadrus. Pie novērošanas monitora jāsasprindzinās. Sandis atzīst, ka daudzi no apsarga darba aizgājuši tikai tādēļ, ka nespēj izturēt koncentrēšanos uz ekrānā skatāmo. Un arī, neraugoties uz sasprindzināto uzmanību, reizēm iznāk kļūdīties, aizturot nevainīgu
pircēju. Tad seko apsarga atvainošanās: „Visi taču zinām, ka kļūdīties ir cilvēcīgi,” nosaka Sandis un atzīst, ka tie, kuriem nav bijis nodoms par preci nesamaksāt, parasti apsargu aizdomas uztver saprotoši un atvainošanos pieņem. Savukārt klienti, kas veikalā jau iegājuši ar domu kaut ko paņemt nesamaksājot, nodarījumā pieķerti, izturas visai agresīvi, apsargu stingrību bieži vien uztverot kā kliegšanu. “Nav taisnība, ka apsargs uz aizdomās turamo kliegtu. Vispirms mēs veikala apmeklētājam palūdzam uzrādīt čeku, vai par visu preci ir samaksāts. Tie, kuri nav iepirkušies tīri, parasti meklē iemeslu, lai pirkumu neatrādītu. Ja neesam pārliecināti par pircēja godīgumu un viņš veikalā iegādāto atsakās rādīt, izsaucam policiju. Ja arī tad viņš negrib atzīties, apsargiem ir iespēja parādīt kameras fiksēto videomateriālu,” stāsta Sandis un piebilst, ka katram tiek dota iespēja atzīties un par preci samaksāt bez policijas klātbūtnes. Diemžēl nedarbos pieķertie parasti reaģējot agresīvi. Apsargi saņēmuši arī draudus par piekaušanu aiz stūra. Mazie zaglēni savukārt lielās ar vecāku pazīšanos juridisku personu lokā, ka noteikti sodīs nevis vainīgo, bet gan apsargu.
Apsargiem ir laba sadarbība ar veikala pārdevējiem. Ja cilvēks pie kases ir agresīvs, negrib maksāt vai ar preci paskrien kasei garām, pārdevējām ir iespēja nospiest pogu, ziņojot apsardzei. Sandis zina teikt, ka lielākā medus maize blēžiem ir tikko atvērts lielveikals, kad apsargs cilvēkus vēl nav iepazinis. Cīņa kopējiem spēkiem
„Gada laikā, kamēr Cēsīs darbojas lielveikals Maxima, apsardzes redzes lokā nonākuši un aizturēti ap 400 cilvēku,” stāsta J. Mortuzāns un informē, ka apsardzes rīcībā ir video arhīvs, kurā tiek uzkrāts un saglabāts novērošanas kameru fiksētais.
Lielveikalu Maxima apsargi Vidzemē savstarpēji sadarbojas, nosūtot viens otram blēžu fotouzņēmumus un apmainoties ar informāciju par nodarīto. Arī policija informē veikalu apsargus par personām, kas pastrādājušas nelikumības citos veikalos. Sadarbība ar policiju ir arī gadījumos, ja no stāvvietas pie veikala tiek aizdzīta automašīna. “Policija tad meklē informāciju novērošanas videomateriālos. Policija sadarbojas ar mums, mēs palīdzam viņiem,” uzsver apsargs, piebilstot, ka pārpratuma gadījumā pircējam ir iespēja pārbaudīt gan čekus, gan noskatīties videomateriālu par laiku, kurā tas apmeklējis veikalu.
„Nevainīgajiem no apsarga nav jābaidās. Pārpratumu gadījumos nepieciešams tikai atcerēties dienu, kad prece iegādāta, vai uzrādīt kases čeku. Var apskatīt čeka kopiju kasē,” informē Sandis un liek manīt, ka apsarga profesiju radījusi pati sabiedrība, kurā visos laikos bijuši
negodīgi cilvēki, kas likuši ciest godīgajiem.
Komentāri