Administratīvi teritoriālā reforma Latvijā ir neizbēgama. Kāpēc? Uz šo jautājumu konkrētas atbildes nav. Daudzi pagastveči pretojas, jo gadu gaitā darbs iegūlis savās sliedēs, bet valstiski viņi tiek nolikti fakta priekšā – reforma būs. Tādēļ nākas lemt, ar kādu kaimiņu sēst vienā novada klēpī.
„Druvas” kārtējā sarunā ar kaimiņu rajonu robežsaimniekiem – Stalbes pagasta padomes priekšsēdētāju Alfu Lapsiņu un Limbažu rajona Umurgas pagasta vadītāju Pēteri Magoni tas izskanēja konkrēti – palikt kaimiņiem, bet katram savā pusē. Iespēja dabūt naudu
Alfs Lapsiņš atzīst, ka ikdienas ritumā gan Stalbe, gan Umurga katra skatās savā virzienā – Stalbe vairāk uz saviem kaimiņiem, bet Umurgas pagasts uz Limbažiem.
Saistībā ar administratīvi teritoriālo reformu Umurgas pagasta padomes priekšsēdētājs Pēteris Magone tā arī skaidri pasaka: „Mēs šo reformu negribam.” Un piebilst, ka, ik reizi tiekoties ar kādu no ministriem, jautājis par tās ekonomisko izdevīgumu, jo tas ir galvenais pagasta un arī novadu attīstībā: „Neviens man uz šo jautājumu nevarēja atbildēt, grābstās kā pa gaisu, ka kaut kādi labumi jau būs un iedzīvotāji iegūs vairāk pakalpojumu.” P.Magone ministriem teicis: „Ja esat gatavi dot naudu, tad dodiet tāpat! Kāpēc tās dēļ būtu jāapvienojas vairākiem pagastiem?'' „Tāpat viņi negrib dot, tādēļ uzskatu, ka šis labums būs nosacīts. Spiediens uz administratīvi teritoriālo reformu ir pamatīgs, un saprotu, ka nekas vairs nemainīsies,” pārliecinājies P.Magone un stāsta, ka dienā, kad „Druvai” notiek saruna ar Umurgas un Stalbes pašvaldībām, Umurgā tiek pieņemts lēmums par pievienošanos Limbažu novadam „Ja
valsts piesolījusi 200 tūkstošus latu, tad kāpēc tos nepaņemt,” saka P.Magone un it kā mierinājumam uzsver, ka pagasts jau saglabāsies tā vai tā.
Rodas jautājums, vai pašvaldības tik viegli uzpērkamas, jo nauda, kā zināms, ātri iztērējas. Kas pēc tam? Vai novadi saņems jaunu kompensāciju attīstībai? Šis jautājums vēl miglā tīts. Savienosies, kā izdevīgāk
Pēteris Magone vērtē, ka Umurgai pievienoties Limbažiem ir izdevīgi, jo pilsēta atrodas piecu kilometru attālumā, tur daudziem pagasta iedzīvotājiem ir darba vietas. Tādēļ saites ar šo pilsētu nesaraut. Bet Umurgas pagastam ir izdevīga atrašanas vieta, jo nav tālu arī Cēsis un Valmiera.
„Umurgas īpatnība ir tā, ka savulaik, nu jau nelaiķis, vietējās saimniecības direktors Sproģis likvidēja lauku mājas un izbūvēja pagasta centra ciematu. Tagad vismaz puse mūsu iedzīvotāju dzīvo tur,” stāsta P.Magone un uzsver, ka dzelzs priekškars ar Cēsu rajonu jau Umurgai nav, arī pats, braucot uz Cēsu pusi, iepērkas Stalbes veikalā.
Limbažu novadā paredzēts vienoties Umurgai, Katvaru pagastam, Viļķenei, Limbažu pilsētai un pagastam līdz pat Skultei. Vēl neatbildēts jautājums ir Vidriži un Liepupe, kas skaitās senā Limbažu reņģu galvaspilsēta. „Ja mums nebūs izejas uz jūru, tas neapmierina, tādēļ novadu veidotājiem aizsūtīju vēstuli, lai šo jautājumu lemtu, jo mūsu pusei nav izdevīgs ieteikums, ka jūras puses pašvaldības veido novadu kopā ar Salacgrīvu. Ceru, ka Liepupe būs mūsējā, kaut gan tā ir liela un gara jūras malas daļa – rīdzinieku piejūras atpūtas
vieta ar dārziņu kooperatīviem,” secina P.Magone un vēlreiz cerīgi uzsver, ka pagasts paliks un tā attīstībai jāizmanto piesolītā nauda.
Stalbe kopā ar Raiskumu un Straupi
„Esam pieņēmuši lēmumu – novadu veidosim trīs pašvaldības – Stalbe, Raiskums un Straupe, kas ģeogrāfiski no Cēsīm atrodas Gaujas upes otrā pusē,” reformas neizbēgamību atklāj A.Lapsiņš un mierinājumam stāsta: „Pašvaldības esam vienādas gan budžeta, gan iedzīvotāju daudzuma ziņā. Izvietojums visiem trim pagastiem ir izdevīgs. Piedāvājums, kas nāca no ministrijas, iezīmējot mūs pie Cēsu novada, Stalbei izskatījās par lielu un garu. Biju uz valdības sēdi, kur atbalstīja ieceri apvienoties trim pagastiem pēc pašu iniciatīvas. Sapulcējāmies Straupes, Stalbes un Raiskuma deputāti un nolēmām veidot kopēju novadu,” stāsta A.Lapsiņš.
Te jāpiebilst, ka Cēsu domē, tiekoties ar reģionālās attīstības un pašvaldības lietu ministru Aigaru Štokenbergu, Raiskuma pašvaldība strikti pateica: „Lieciet mūs mierā! Mēs gribam būt paši par sevi!” Tomēr valdības plāns novadu veidošanā tiek īstenots tik autoritāri, ka pagastiem vairs nav nekādas teikšanas. „Tie, kuri piedalījās valdības sēdē, konstatēja, ka viss notiek ļoti ātri un neatgriezeniski. Ja neesat izlēmuši, ar ko apvienoties, tad lemsim mēs un turiet muti ciet,” savu redzējumu pauda A.Lapsiņš, piebilstot, ka labākais variants šajā neizbēgamībā ir izvēlēties pašiem un paņemt naudu, ko par to piedāvā. „Valsts likums paredz novadus izveidot līdz 2009. gadam, tad varam saņemt pusotru miljonu, kas ir vienreizēja palīdzība…Esam pieņēmuši lēmumu saukties par Pārgaujas novadu. Raiskums piekrīt, bet Straupe par šo nosaukumu vēl domā. Būtībā Pārgaujas nosaukums mūsu pusē tiek lietots jau vairākus gadus, un ne jau nosaukumā ir tas svars,” vērtē A.Lapsiņš.
„Novadu nosaukumi ir nosacīti, jo paliks gan Stalbe, gan Straupe un Raiskums,” uzskata P.Magone un vērtē, ka Stalbes un Umurgas pagasts iedzīvotāju ziņā ir līdzīgi. Kā viņiem komunicēties un draudzēties, paliek katra paša ziņā.
Dzīve vairs nenotiek uz vietas
„Līdz ar zemes reformu cilvēki ir tā kā samaisījušies,” secina P.Magone un stāsta, ka daudzi atgūst savus īpašumus, bet dzīves vietu tajos nedeklarē, dzīvo kaut kur citur. „Tomēr ar turīgajiem īpašniekiem mēģinu strādāt, jo no viņiem nāk iedzīvotāju ienākuma nodoklis, kas pagastam ir būtisks. Sajukumu rada pasu režīma atcelšana. Ja kāds brauc strādāt uz Īriju, uz pagasta padomi neatnāk un par to nepavēsta. Pašvaldība tikai pēc laika konstatē, ka pagastā šī cilvēka vairs nav,” stāsta P.Magone.
Umurgas pagastā pašlaik dzīvo 1340 iedzīvotāju, pēdējo gadu laikā skaits samazinājies par 60 cilvēkiem, jo tie strādā ārzemēs. „Īpaši tie ir jaunieši. Ja pirms vairākiem gadiem bija daudz bezdarbnieku, tagad tādi ir tikai tie, kas vispār strādāt negrib,” secina P.Magone.
Runājot par darba vietām, Umurgas pagasta vadītājs atklāj, ka ir perspektīva – septiņus, astoņus kilometrus no Umurgas centra uz Valmieras pusi, pie Iesalkājām gatavojas būvēt lielu celulozes rūpnīcu. „Tās specifiku izdzirdot, daudzi nodrebinās,” smej Magone un atklāj, ka rūpnīcu iecerēts balstīt uz jaunas tehnoloģijas bāzes, kas videi skādi nedarīs, bet nodarbināti tiks apmēram 110 cilvēki. Tie gan pārsvarā būs ķīmiķi un laboranti, bet vietas atradīsies arī šoferiem un krāvējiem. Izejvielas celulozes ražošanai būs salmi, ko gatavojas iepirkt Vidzemē, kā arī makulatūra, ko, visticamāk, iepirks ārzemēs.
Nomales kā dzīvesveids
Uz „Druvas” uzdoto jautājumu, kā dzīvo cilvēki pagastu nomalēs, kur nav pieejams daudz no tā, ko ikdienā saņem pagastu centros vai pilsētās, P.Magone atbild: „Par nomales efekta pastiprināšanos varētu runāt gadījumā, ja vietās, kur bijis kāds kultūras nams vai pasta nodaļa, tā tiks likvidēta. Un, protams, izveidojot novadu, daudz ko nevarēs paturēt. Tomēr dzīvība šais it kā nomaļajās vietās līdz ar to neapstāsies, jo sācies atgriezeniskais process, mājas sāk būvēt vietās, kur kādreiz pat iedomāties nevarēja. Nomales nosaukums zaudē savu jēgu, bet, ja tās tā var saukt, cilvēki paši izvēlas dzīvot nomalēs, tas ir dzīves stils – attālināties no centra.”
„Kolēģim varu piekrist,” tā A.Lapsiņš. „Ko mēs saprotam ar vārdu ”nomales”? Stalbe ir centrs, kur notiek lielākā rosība. Arī Rozula atrodas labā vietā. Vēl Daibe, kas ir tālāk no centra – pāri par 20 kilometriem, ja izbraucam cauri visam purvam. Tomēr katrai vietai ir sava funkcija. Daibēnieši izvēlējušies kluso vietu dzīvošanai, viņiem nav vajadzīgi ne lepni kultūras nami, ne plašas pasta nodaļas. Turienes iedzīvotāji ir apmierināti ar to, kas viņiem ir un kas nav. Ir iedzīvotāji, kuri Daibē mājo nedaudz gadus, brauc uz darbu Cēsīs. Kāds no viņiem man teica: „No rīta pamostoties vai vakaros gulēt ejot, dzirdu dabu. Te riestojot bauro brieži, aļņi un dzērves kliedz! Kad to saklausu, saprotu, ka neviens lielveikala vai pilsētas troksnis šo gandarījumu nevar sniegt,” atceras A.Lapsiņš un kategoriski nostājas pret vārdu “ nomale”. Iedzīvotāji ir apmierināti ar to, ka gan pasts, gan autoveikals piebrauc pie mājas durvīm. „Man, dēliņ, nekur nav jāiet un zirgs nav jājūdz. Man ir mobilais telefons, ja kādreiz kļūst slikti, var zvanīt ātrajai palīdzībai,” tā A.Lapsiņam teikusi kāda Daibes puses iedzīvotāja. Viņš vārdos glezno, ka, iebraucot tā sauktajās nomalēs, sajūtams, ka daba apkārt šalko un nepieciešams nav arī sabiedriskais transports. Turklāt tas ir pieejams, kaut vai pašvaldības autobuss, kas bērnus ved uz skolu.
„Daibītē, kur nav pieejami centru un pilsētu pakalpojumi, pārsvarā dzīvo vecāka gada gājuma cilvēki, pagasta galvenā rūpe, lai tur būtu labi ceļi visos gadalaikos, gan lietū, gan šķīdonī un putenī. Šie cilvēki vairāk arī neko neprasa,” atzīst Stalbes pagastvecis.
„Umurgā ir sešas, septiņas apdzīvotas vietas, kas kādreiz bija saistītas ar kādreizējām kolektīvās saimniecības fermām. Šodien šīs apdzīvotās vietas statusu zaudē, un ne mazums cilvēku tās ir pametuši,” stāsta P.Magone un informē, ka tagad daudzi atguvuši savus īpašumus – zemi, sāk būvēt mājas un atgriezties. „Zemei un nekustamajam īpašumam vērtība ir visā Eiropā, tas drīzumā neizbēgami būs arī pie mums, tukšu vietu nebūs. Kaut vai tāpēc, ka, rēķinot pēc mūsdienu tempiem un iespējām, Rīga ir tuvu un ātri sasniedzama,” vērtē P.Magone. Galvenais – izglītība
Abi kaimiņu pagasta vadītāji uzskata, ka galvenie līdzekļi jāiegulda izglītībā. P.Magone uzsver, ka viņa pagastā pēdējos gados dzimstība palielinājusies, bet A.Lapsiņš nopūšas, jo nākamgad mazā skolēnu skaita dēļ būs jāslēdz pamatskola Rozulā. Stalbes vidusskola tad uzņems visus Rozulas skolas audzēkņus.
Bet paliek jautājums, vai administratīvi teritoriālā reforma veicinās pagasta iedzīvotāju ērtības, kaut vai pamatizglītības iegūšanu, vai pēc tās nebūs jābrauc kilometriem tālu?
Komentāri