Sendija Sprukule – Circene kopā ar vīru Ingaru Skujenes pagasta Sērmūkšos audzina piecus zēnus. Janvārī viņu mājā izcēlās ugunsgrēks. Ugunsdzēsēji min, ka vainīgs varētu būt saplaisājušais skurstenis. Pašlaik ģimene mitinās tukšajā Sērmūkšu skolā, taču cer pēc iespējas drīzāk atgriezties mājās. “Tā bija pēcpusdiena. Lejā, kā jau katru ziemas dienu, kurējās malkas plīts,” stāsta Sendija. “Gāju uz otro stāvu meklēt drēbes, kad mazajā istabā pamanīju, ka no bērna gultas apakšas ceļas dūmi. Atvilku gultu un ieraudzīju, ka sienā ir neliels caurums, tad pēkšņi parādījās liesmas. Sazinājos ar vīru, un, kamēr Ingars traucās no darba, piezvanīju arī ugunsdzēsējiem. Aši un steigā sāku rīkoties, palūdzu dēlam, lai atnes bļodu. Visus dokumentus metu bļodā, tā izdevās izglābt bērnu dzimšanas apliecības, dažādus citus svarīgus papīrus un līgumus. No pakaramajiem rāvu nost drēbes un bez žēlastības no otrā stāva metu lejā pa kāpnēm. Gāju pakaļ datoram, printerim-nesu visu, ko varēju pastiept. Norīkoju bērnus, lai žigli velk kājās zeķubikses, ģērbjas silti un iet pagalmā. Puikas ieliku mašīnā, lai nenosalst. Pati skrēju atpakaļ mājā skatīties, ko vēl var paķert, kad pēkšņi nogranda briesmīgs sprādziens. Pazuda elektrība. Es nobijos, bet, par laimi, ieradās Ingars. Vīrs tūlīt devās uz virtuvi, iznesa gāzes balonu, tad gāzes plīti, skrēja uz viesistabu pēc televizora. Palīgā atsteidzās kaimiņš, un tūlīt ieradās divas ātrās palīdzības brigādes. Bērnus laikus evakuējām, tāpēc viņiem nekas nekaitēja, vienīgi man pašai iedeva zāles pret augstu asinsspiedienu. Drīz ieradās arī ugunsdzēsēji,” notikušo skaidri atceras Sendija.
Todien bijuši ļoti slikti ceļi – slidens. Ugunsdzēsēji braukuši kādas 45 minūtes, taču Sendija nevienam neko nepārmet. Kā atklājās, Līvānu tipa māja līdz pamatiem varot nodegt 15 minūtēs, bet viņējā drīzāk gruzdēja, nekā dega. “Tas, pateicoties plastmasas logiem,” saka Sendija un turpina: “Arī jumtu nesen nomainījām. Šiem apstākļiem sakrītot, ugunij nebija vilkmes. Pamatīgas liesmas parādījās tikai tad, kad augšā no karstuma izsprāga logs.”
Tā brīža emocijas esot grūti aprakstīt, taču viņa priecājas, ka stresa situācijā neapjuka, bet rīkojās. “Naktī pēc ugunsgrēka par miegu varēja aizmirst. Bijām šoka stāvoklī. Nākamajā dienā nevarēja skaidri apkopot domas. Arvien spēcīgāk pār mani un vīru gūlās apjausma, ka esam palikuši uz ielas, ka mums vairs nav māju! Pirmajā vakarā palikām pie draugiem, bet jau nākamajā dienā mums piezvanīja Amatas novada pašvaldības Sociālā dienesta darbinieki, piedāvāja palikt tukšajā Sērmūkšu skolā. Lai arī draugi mūs atbalstīja un lūdza palikt, mēs jutām, ka vēlamies būt vieni. Es nekad mūžā nebiju redzējusi savu vīru tādu – tik norūpējušos,” drebošā balsī, slaukot asaras un atmiņās ejot cauri notikušajam, stāsta Sendija.
Sieviete atklāj, ka cilvēku reakcija esot dažāda. Pat pašā nelaimes brīdī, kamēr ugunīgais gailis plosījies mājas korē, kāds vīpsnājoši izmetis kaut ko par svecītes aizdedzināšanu bērna gultiņā. “Mums jābūt gataviem, ka cilvēki radīs un izplatīs baumas. Nomelnos un kritizēs. Taču šajā nelaimē pārliecinājāmies, ka vissirsnīgākais atbalsts nāk no svešiem cilvēkiem,” uztraukumā knibinot nagus, saka Sendija un piebilst, ka tagad nekādā gadījumā nedrīkstot pakrist, ne fiziski, ne psiholoģiski, jo bērni esot tie, kuriem vairāk nekā jebkad agrāk vajadzīgs viņas mīļums un vīra gādība.
“Dzīvē ir jācīnās. Mums ik pa brīdim bijuši smagi periodi, bet tieši bērni ir tie, kas dod spēku. Viņi ir mūsu dzinulis,” tā mamma. Tagad viņas dienas ritmā parādījies jauns pienākums – mājas žāvēšana.
Sendija katru dienu brauc uz izpostīto māju un uzmanīgi kurina plīti, lai ēkā ieplūst siltums un tā žūst. Kodīgā dūmu smaka iesūkusies sienās un mēbelēs, par drēbēm nemaz nerunājot. Pēc ugunsgrēka viss joprojām slapjš, izmircis. Pirmā stāva griesti plankumos, grīdās uzmetušās pumpas, un no sienām lobās tapetes. Jāremontē. Taču pār māju gulstas hipotekārais kredīts. Varētu domāt, cik labi! Ģimene saņems apdrošināšanas naudu, un dzīve atkal atgriezīsies vecajās sliedēs, taču nekā.
Izrādās, arī uz apdrošināšanas naudu priekšroka bankai, un tikai tā var lemt, naudu paturēt sev, lai dzēstu kredītu, vai dot ģimenei. Tātad pašlaik ģimene maksā ikmēneša maksājumu, kaut mājas tā pa īstam nemaz nav.
Sendija skaidro, ka cilvēki zvana, taujā, kā palīdzēt, kur pārskaitīt naudu: “Visgrūtāk ir lūgt, taču tam jātiek pāri. Abi ar Ingaru esam sākuši no nekā, zinām, ka dzīvē nekas nenāk viegli, taču šoreiz mums ir jālūdz. Bērnu dēļ. Mums nevajag drēbes – tās saglābām. Arī mēbeles pašlaik nav, kur likt, turklāt minimālais nepieciešamais ir, naudu paši nopelnīsim, bet mums vajag būvmateriālus un palīdzīgas meistara rokas. Ļoti ceru, ka nākamajā rudenī atgriezīsimies mājās, taču man, vīram un vecākajam dēlam darbi ies lēni. Domājam strādāt arī naktīs, kamēr bērnus kāds pieskata, bet kārtīgi palīgi un materiāls būtu neatsverama vērtība,” uz atvadām atzīstas Sendija.
Komentāri