Svētku laikā gribas domāt, ka ģimenes dzīvo saticībā un mīlestībā, tomēr tā nav. Arī mūsu rajonā aktuāla ir vardarbība ģimenē, par ko ”Druva” sarunājās ar Cēsu rajona policijas pārvaldes kriminālpolicijas biroja 1. nodaļas priekšnieci Ivetu Ekmani.
I.Ekmane pastāstīja, ka šogad pēc Krimināllikuma 130. panta – viegla miesas bojājuma tīšu nodarīšanu – uzsākti ap desmit kriminālprocesi, kas saistīti ar vardarbību ģimenē. Desmit kriminālprocesi uzsākti arī par 174. pantu – par cietsirdību un vardarbību pret nepilngadīgo.
Tomēr statistika neparāda patieso situāciju, jo saistībā ar 130. pantu bijuši apmēram 40 gadījumi, kad policija vispirms saņēmusi iesniegumus par vardarbību ģimenē un cietusī puse lūgusi palīdzību, taču vēlāk iesniegts atteikums. I.Ekmane skaidro, ka, visticamāk, notikusi samierināšanās. Tajā mirklī policija kļūst par negatīvo tēlu, kas iejaucas dzīvē. Tai pašā laikā daļa iedzīvotāju sagaida, ka policijas darbinieki atrisinās ģimenes problēmas. I.Ekmane atzīst: „Tās jāsakārto pašiem. Mēs varam tikai palīdzēt un aizstāvēt, kā arī virzīt jautājumu, lai vainīgais saņemtu sodu.” I.Ekmane skaidro, ka kriminālprocesa uzsākšanai jāsaņem pieteikums no cietušās personas.
Lai gan visbiežāk no vardarbības cieš sievietes, tomēr I.Ekmanes praksē bijuši gadījumi, kad cietušais ir vīrietis. ”Policija cīnās ar sekām. Pie mums cilvēki vēršas tad, kad vardarbība jau notikusi, bet būtu jādomā par to, kādēļ tā notiek. Pamatā lielākoties ir emocijas, strīdi. Bieži vien arī alkohola lietošana,” stāsta I.Ekmane.
Visbiežāk vardarbība notiek nelabvēlīgajās ģimenēs, kurās tiek lietots alkohols, tomēr I.Ekmane skaidro, ka šī problēma var būt arī inteliģentās, labi situētās ģimenēs: „Bieži vien vardarbība izriet no principu aizstāvēšanas. Katrs paliek pie
sava, un rodas nesaskaņas, jo nespēj vienoties.”
I.Ekmane stāsta, ka bijuši gadījumi, kad strīds inteliģentā ģimenē beidzas ar to, ka sieviete iesit pļauku vīrietim, savukārt vīrietis dusmās par šādu rīcību arī viņai. Rezultātā policijā tiek saņemti divi iesniegumi. Pēc laika tomēr pāris izlīdzis un attiecības normalizējušās.
Diemžēl nereti strīdos iesaista arī bērnus. Šādi gadījumi tiek rūpīgi izvērtēti, vai tā bijusi vardarbība ģimenē, vai cietsirdīga izturēšanās. Kā atzīst I.Ekmane, ne vienmēr vardarbība ir tieši vērsta pret bērnu. Drīzāk pļauka tiek iesista mirklī, kad mazais cenšas aizstāvēt mammu, pārtraukt strīdu. ”Ja tētis ar mammu strīdas, bērns vienmēr uzņem šīs emocijas,” uzskata I.Ekmane.
”Pozitīvi, ka tiek meklēta palīdzība un šos faktus nenoklusē, ja cilvēks paliek varmākas tuvumā, tad vardarbība lielākoties atkārtojas,” stāsta I.Ekmane. Tomēr sievietes, kuras kļuvušas par upuriem, visbiežāk cerot, ka pāridarītājs mainīsies, atkal un atkal piedodot viņam.
I.Ekmane skaidro, ka ar vardarbību ģimenē saistītās lietas ir sarežģītas. Bieži vien pēc pāridarījuma sievietes vēršas pēc palīdzības policijā, uzraksta iesniegumu un vēlas, lai pāridarītājs tiek sodīts. Tiek uzsākts kriminālprocess, kas ir darbietilpīgs, taču pēc laika sieviete paziņo, ka to vairs nevēlas, jo ar vīrieti salabusi. ”Nezinu, kādēļ sievietes cer, ka cilvēks, kurš nodarījis pāri, nemaz nav tik slikts, ka viss būs labi un atkal varēs normāli dzīvot. Sieviete piedod un nevēlas, ka vainīgais saņem sodu. Bet kāpēc? Ja cilvēks reiz atļāvies pret otru pacelt roku, nevar izslēgt to, ka agri vai vēlu tas var atkārtoties,” uzskata I.Ekmane.
Tomēr problēmas ne vienmēr atrisina arī vainīgā saukšana pie atbildības, ja pāridarītājs paliek ģimenē, iespējama atkārtota vardarbība. I.Ekmane vērš uzmanību: ”Ja ģimenē ir arī bērns un pat ja pret viņu tieši nav bijusi vardarbība, viņš tomēr atrodas kā starp divām pusēm – ir cietusī mamma un vainīgais tētis. Kurš tad ir mīļāks? Kā gan jūtas bērns un kā viņš šajā ģimenē dzīvos?”
I.Ekmane pastāstīja piemēru par sievieti, kura vērsusies policijā ar iesniegumu par vīru, kas sitis viņu: „Kad sieviete pie mums vērsās, viņas meitiņai bija pieci gadi. Vīru notiesāja. Sniedzām šai ģimenei palīdzību, meklējām rehabilitācijas centrus, lai bērns un mamma atkoptos. Taču pagāja laiks, un šī ģimene atkal ir kopā, atkal ir iesniegums par vardarbību. Palīdzējām, vīrieti vēlreiz notiesāja. Bet tagad atkal pāris dzīvo kopā. Kur tad ir loģika?”
I.Ekmane svētku laikā ikvienu aicina „pārdomāt dzīvi. Ja rodas konflikts, labāk pirms tā risināšanas noskaitīt līdz desmit un padomāt, ar ko rīcība var beigties, lai rezultātā nebūtu jāmeklē policijas palīdzība.
Nevajadzētu klusēt par vardarbības gadījumiem. Ja vīrs sit sievu, tā nav tikai viņu ģimenes lieta. Par to jārunā, jo jebkurš gadījums, kas tiek noklusēts, dod vainīgajai pusei vaļu rīkoties atkārtoti. Bet vai tiešām sieviete ir radīta, lai ciestu? Kādu iemeslu dēļ viņai būtu jāpazemojas un jāpieņem šādas darbības? Nevienam nav atļauts otram sist un nodarīt pāri”.
Komentāri