Rāmuļu pamatskolas skolotāja Andra Kalniņa māca vizuālo mākslu un sociālās zinības. Viņa atzīst, ka skolā strādā visu mūžu un redz, kā, gadiem ejot, daudz kas mainījies.
“Man tiešām negribas teikt spārnoto: “Kad mēs augām, tad gan tā nebija”, bet tomēr jāsaka. Arī pati skolas laikā biju viena no aktīvajiem bērniem, kas nemitīgi kustējās un rosījās. Taču toreiz sods bija darbs un dzejolīšu mācīšanās. Darbs audzina un arī mani izaudzināja. Mājās mums bija saimniecība, ikdienā bija jāstrādā un jāpalīdz vecākiem. Mūsdienās skolēnu sodīt nedrīkst pat ar darbu. Ir aizliegts skolēniem klasi tīrīt, papīrgrozu iznest,” nobažījusies saka skolotāja un atklāj, ka nesen skolā viesojies lektors Kaspars Brikše un stāstījis par pozitīvo domāšanu.
“Jauki jau tas skan, bet ikdienas darbs mums ir citādāks. Mēs, skolotāji, no rīta varam atnākt uz skolu pozitīvi atvērti. Un uz skolu pozitīvi atvērti un ar motivāciju mācīties atnāks vēl četri vietējie bērni. Taču no pilsētas atbrauc skolēni, kuri neturas tur, mācīties negrib, un es neko nevaru padarīt,” saka skolotāja un turpina: “Kādreiz autoritāte bija skolotājs, mums prātā neienāca dejošanas stundā apsēsties malā un neko nedarīt. Tagad atnāk nesagatavojušies, izsaka replikas, un viss ir vienalga,” domās dalās vizuālās mākslas un sociālo zinību skolotāja.
Kā ikdienā veidojas sadarbība ar vecākiem? Skolotāja neliedz, ka tai būtu jābūt daudz citādākai.
“Kā atminos, arī manai mammai īsti nebija laika mani kontrolēt. Uz skolu atnāca vien tad, kad es izlēcu pa logu. Jā, strādāju. Kaut gan tagad arī ir darbs, bet bērni mājās netiek kontrolēti. Tagad ir visatļautība. Nezinu, kur bērniem rodas spēja un vēlme runāt vecākiem pretim. Un attieksme, kāda ir ģimenē, jūtama arī skolā. Pirms rīkot vecāku sapulces, izsūtām viņiem aptaujas jautājumus, lai pasaka, kad viņi var tikt. Bet tāpat neatnāk,” stāsta skolotāja Andra un atzīst, ka skolēni no rīta, nākot uz skolu, jau ir izdomājuši, ko darīs. Taču šajos plānos ne vienmēr ietilpst mācīšanās.
“Viņi nāk izbesīt. Un mūsdienās kruti ir nestrādāt. Skolēnu valodā runājot,” ironizē skolotāja un turpina: “Pirmā stunda zīmēšana. Skolēnam nekā nav līdzi. Es prasu, kāpēc nāk uz skolu, ja neko pat līdzi nepaņem. Viņš atbild: “Man gribas ēst!”. Jā, viņam skolā ir brīvpusdienas, un bērns nāk paēst uz skolu. Sociālā vide mums nāk līdzi, lai ko arī darītu,” ar nopūtu saka skolotāja Andra Kalniņa.
Komentāri