Līgatnes kultūras namā apskatāmā izstāde raisa pārdomas un mudina uz to, kas apkārt, paraudzīties radoši.
“Vēsturiski Līgatne bijusi otrreizējās pārstrādes pilsēta. Tā bijusi vieta, kur papīra, auduma vai celulozes otrreizējās pārstrādes rezultātā tapis jauns produkts – visdažādāko veidu papīrs. Un tā notika 200 gadu, te ir īstā vieta atgādināt, ka nederīgais var kļūt par derīgu,” uzsver Amatu mājas vadītāja Daina Klints. Nevajadzīgā putuplasta gabalā var sabakstīt lupatiņas, iznāks skaists gobelēns, no papīra rullīšiem var nopīt platmali, no celofāna maisiņiem var noaust paklājus vannas istabai, nevajadzīgi lakati var kļūt par aizkariem, vēl arī rotaļlietas no auduma, lupatu deķi, kuros lieti noder vecās zeķubikses, gobelēni, dekoratīvas segas… Tautas lietišķās mākslas studijas “Līgatne” vadītāja, projekta autore Laila Šteinberga atzīst, ka par otrreizējo izejvielu izmatošanu šodien runā ik uz soļa, bet kaut kas taču arī jādara. Kas iznāk, ja ļaujas izdomai, tagad redzams izstādē “Nederīgs par derīgu”. “Ja paskatāmies, ko cilvēki pērk un pēc tam izmet atkritumos, galva jāsaķer. Kādreiz vecāsmātes ne diega galiņu ārā neizmeta, bet izmantoja. No katra nevajadzīga nieka var izgatavot kaut ko jaunu, noderīgu,” uzsver Laila Šteinberga un atgādina, ka latviešu sievas vienmēr bijušas taupīgas. Viņa atceras, kad mācījusies aust, kaut kas nesanācis, paārdījusi un diegus nometusi zemē, lai vēlāk saslaucītu. Ienākusi vecā audēja, pacēlusi diegus, sasējusi kamoliņā un pasniegusi. “Tā bija mācība – katru diega galiņu nolikt, noderēs. Tagad nopērkam kleitu, pēc pāris reizēm tā jau ir veca un izmetam,” saka audēja. Viņa kopā ar Amatu mājas vadītāju Dainu Klints mudināja līgatniešus mācīties, kā izmantot to, kas vairs nav vajadzīgs. Piecās nodarbībās ikviens interesents varēja apgūt ko jaunu. Un izstādē redzami austi, šūti, adīti, tamborēti, mezgloti, līmēti, piegludināti dizaina un lietišķās mākslas priekšmeti no otrreiz pārstrādātiem materiāliem – papīra, auduma, plastikāta, plēvēm. Te arī kleita, kas sašūta no vīriešu kaklasaitēm, dažādas galda sedziņas no auduma atgriezumiem un arī pinumi, kas tapuši no sarullēta papīra vai džinsu vīlēm. Una Purena – Dervenika atzīst, ka ar klasiskajām tehnikām austais neizskatījies, kā gribējies. “Sakrājušies visdažādākie diegu atlikumi, tos satamborēju, tad saaudu kopā,” stāsta Una. Gobelēna krāsās Līgatne – tās meži, Gauja.
Līgatnietes gadu desmitiem rokdarbos izmantojušas tūbas dziju. Tas, kurš nav strādājis fabrikā, pat nezina, kas tā ir. Tūbas audumu papīrfabrikai ieveda, to izmantoja papīra masas žāvēšanai. Biezais vilnas audums labi uzsūc mitrumu. Kad audums vairs nederēja, to izārdīja un adīja zeķes, jakas, auda segas. Bija laiki, kad fabrika nostrādāto auduma veda atpakaļ ražotājam. Kad fabrika pārgāja uz sintētisku audumu izmantošanu, tūbu vairs nebija. Taču tūba aizvien ir saglabājusies mājās daudzām rokdarbniecēm, audējām. Ilggadējā kultūras nama darbiniece Daina Birne atceras, ka savulaik kultūras namā gan skatuves, gan logu aizkari bijuši no tūbas. Sievas audumu nokrāsojušas, un tas kalpojis daudzus gadus. “Tas bija taupības dēļ. Ārdīt tūbas audumu, lai iegūtu dziju, bija ļoti grūts darbs,” stāsta Daina Birne.
Līgatnes Kultūras un tūrisma centra direktores vietniece kultūras jautājumos Ingūna Millere uzsver, ka izstādi vērts apskatīt dažādām paaudzēm. Izstādē redzami ap 20 līgatniešu darbi, bet darbnīcās iesaistījās krietni vairāk. Arī Līgatnes Māmiņu kluba dalībnieces. ” Tas, kurš pats nav pamēģinājis, nezina, ko tas nozīmē, kad pamēģina, mainās attieksme, jo saprot, cik laika, darba un izdomas jāiegulda,” vērojot izstādi, saka Natālija Juškova, Līgatnes Māmiņu kluba vadītāja.
Laila Šteinberga atgādina, ka līgatnieši var mudināt arī citus Latvijā izmantot nederīgo, ļaut vaļu radošumam. Viņa atklāj, ka, iespējams, iesāktais Līgatnē tiks turpināts. ” Papīru var piecas reizes no jauna pārstrādāt. Un arī sagrieztie domes dokumenti rokdarbniecēm var noderēt,” saka projekta vadītāja.
Komentāri