Jau trīs gadus top vairākas Latvijas simtgadei veltītas vēsturiskās filmas gan dokumentālajā, gan mākslas žanrā ar notikumu rekonstrukcijām un inscenējumiem, ar datoranimāciju un zinātnisko ekspertu aizkadra tekstiem, ar radošu fantāziju un gandrīz vai pasaku tēliem.
Tiem, kuri nodarbojas ar vēstures rekonstrukciju, darina tērpus, prot senos amatus un dažādos vasaras festivālos demonstrē dzīvesveidu un cīņas mākslu, kā arī izskatās gana autentiski, ir iespēja piedalīties filmēšanā. Ciklā “Baltu ciltis” par latviešu nāciju veidojošām maztautām līdz TV ekrāniem jau nonākusi pirmā dokumentālā filma par kuršiem 13.gadsimtā. Pagājušajā vasarā Cēsu pusē uzņēma otro filmu – par sēļiem.
* Foto: no albuma
Vēstures rekonstrukcijas entuziasts, “Senās vides darbnīcas” dalībnieks un keramiķis Einārs Dumpis filmā varēja tēlot pats sevi: “Mani ieteica vēstures rekonstruktors Mārtiņš Ruģēns. Viņš zina, kādi izskatās visi, kuri ar šo jomu nodarbojas un kurš ir piemērots lomai. Nav jau tik daudz garmatainu sirmgalvju, kam būtu arī senais tērps un kas prastu to valkāt. Nebija jāiet ne uz kastingu, ne iepriekšējām sarunām, mani uzreiz pieņēma. Esmu filmējies “Baltu ciltīs”, “Nameja gredzenā” un Lielvārdes pilī “Lāčplēsim”, kura klipu var noskatīties vietnē Facebook. Filmējos viens pats, sieva negribēja piedalīties, viņa ir zinātniece, bērni aizņemti.
“Baltu ciltis” jeb senos sēļus 11.gadsimtā, pirms krustnešu iebrukšanas, filmēja mūsu nometnē, Cēsu pusē, kur vasarās atpūšamies. “Senās vides darbnīcas” dalībniekiem tur ir četras guļbūves mājiņas, līdzīgas mājiņām Āraišu ezerpilī. Atļāvām filmēšanas vajadzībām piebūvēt klāt dekorācijas. Tas jau ir vienalga, kur uzņem Sēlijas skatus. Mākslas filmas var taisīt kaut vai paviljonā. Vieta nebija būtiska, bet gan cilvēki – kā ģērbušies, ko dara. Gatavo materiālu vēl neesmu redzējis, tikai reklāmas sižetus.”
Einārs Dumpis filmā darbojas Podnieka lomā: “To pašu darīju arī “Nameja gredzenā”. Vienkārši sēdēju, lipināju traukus uz savas virpas. Dažos masu skatos arī palūdza piedalīties. Protams, bija dublis viens, dublis divi…, bet, piemēram, “Baltu ciltīs” darīju savu, nekur nepārvietojos, viņi pienāca, kad vajadzēja, filmēja. Ja esi uzaicināts amatnieka lomā, tad vari mierīgi darīt savu darbu, gan jau operatori un režisors nofilmēs. Tajās dienās uztaisīju vairākus podus.”
Lai gan Eināram ir 11.gadsimtam atbilstošs tērps, tomēr filmēšanas vajadzībām tas izrādījies par gaišu. Ja linu daudzas reizes mazgā, tas kļūst arvien gaišāks un ar dabisko spīdumu var radīt nevēlamu kontrastu. Vietā iedots tumšākpelēks apģērbs. Arī “Nameja gredzena” filmēšanā bija jāvelk maisauduma tunika. Savukārt dabiskais izskats – seja un mati – Eināram bija tik atbilstošs, ka grimēties nācies tikai vienu reizi.
Par norisēm filmēšanas laukumā Einārs Dumpis stāsta: “”Nameja gredzenā” ir ļoti daudz improvizāciju. Senais apģērbs vēl ne tik ļoti, bet tur būs kamieļi un Stounhedža, un tādā garā… Vieni no filmas finansētājiem ir angļi, galvenajā lomā zviedru aktieris. Kas dod naudu, tas pasūta mūziku, un nekļūdās tas, kurš neko nedara. Par masu skatiem maksāja 20 eiro dienā, vēl papildus apmaksāja ēdināšanu un transporta izdevumus. Amatniekiem un aktieriem, protams, ir cita samaksa. Daudzi mani paziņas rīdzinieki tā arī darīja – agri no rīta atbrauca uz Cinevillu, visu dienu dzīvojās pa filmēšanas laukumu, paēda un vakarā atgriezās mājās, piedevām ar algu.
“Baltu cilšu” filmēšanā alus figurēja brīvi, Lielvārdes pilī arī cienasts pie vārtiem, jo bija ļoti auksts laiks, bet “Nameja gredzenā” jebkāds alkohols bija tabu. Ar dzeršanu neviens neaizrāvās, drosmei nevajadzēja, jo te jau drosmīgie bija sapulcināti. Visās vietās aktieru ēdināšana bija ļoti laba, ne seno laiku, bet mūsdienu.”
Vai bija vērts piedalīties? Einārs Dumpis atzīst: “Izpildīju to, ko gribēju. Nebiju bijis Cinevillā. Nokļuvu. Paskatījos, kā filmē dažādās vietās. Mana interese ir apmierināta, un vairāk nevajag. Protams, ja lūgs, piedalīšos atkal.”
Komentāri