Nacionālajā bibliotēkā Rīgā svinīgā sarīkojumā tika atvērta un Gaismaspils krājumam uzdāvināta Andreja Cīruļa grāmata “Mana mīļā Līgatne”. Pats tās autors jau mūžībā, bet viņa piecos gados savāktais un uzrakstītais tagad nodots nākamajām paaudzēm.
“Andrejs piezvanīja un teica – es gribētu “Līgatnes Novada Ziņās” uzrakstīt kādu rakstu par Līgatnes vēsturi, vai mēs publicētu. Samulsu, jo varu iedomāties, kāds ir profesionāla žurnālista honorārs, un atbildēju, ka, protams, labprāt publicētu, bet nevaram atļauties. Viņš pateica skaidri: “Tā lai ir mana dāvana līgatniešiem,” atceras Līgatnes novada vadītājs Ainārs Šteins. Vietējā izdevumā tika publicēti vairāk nekā 60 raksti par Līgatni no 18. gadsimta beigām līdz mūsdienām.
Tie atklāj Andreja Cīruļa jaunības zemi Līgatni un tās apkārtni. Tajā stāstījums par Līgatnes un Latvijas papīra ražošanas tradīcijām, to uzplaukumu un norietu, tas parāda Līgatni kā utopiju, kas 19. gadsimta beigās, 20. gadsimta sākumā bija viena no modernākajām industriālajām pilsētiņām.
Lai arī grāmata veltīta Līgatnei, tā vienlaikus aptver plašāku skatu uz Latviju kopumā. Ar “Līgatnes Papīrnieku” aizsākās Andreja Cīruļa žurnālista gaitas, pēc tam strādājis Latvijas Radio, laikrakstā “Cīņa”, Atmodas gados bija populārā laikraksta “Padomju Jaunatne” galvenais redaktors, arī viens no redzamākajiem Atmodas līderiem.
Grāmatas izdošanu uzņēmās radoša komanda: Andreja Cīruļa tuvinieki, draugi un atbalstītāji.
Līgatnei veltīta grāmata bija A.Cīruļa ideja, tajā iekļauto materiālu viņš bija uzrakstījis, tikai nepaspēja grāmatu pabeigt. “Grāmatas tapšanā un veidošanā iesaistījos tikai pēc tēva aiziešanas, līdz tam viņš to darīja pats. Tas bija ļoti grūts uzdevums – viņš bija žurnālists, kurš darīja savu sirdsdarbu. Es strādāju citā jomā, līdz ar to pārņemt tēva iesākto bija gan liels gods, gan izaicinājums,” grāmatas atvēršanā teikusi meita Dace Cīrule.
Par to, ka A.Cīruļa uzrakstītajam jāiznāk grāmatā, pārliecināts bija kultūrvietas “Zeit” dibinātājs Marģers Zeitmanis. Viņš atceras, kā novada izdevumā izlasījis Andreja rakstīto, kā tas ieinteresējis.
“Ar Andreju iepazinos viņa bērnības takās. Jau 15 gadus saimniekojam “Pumpurīšos”, četrus gadus te dzīvojam. Tā izrādījās māja, kurā dzīvojis Andrejs. Viņam bija interesanti redzēt, kā vieta mainījusies, stāstīja, kā te reiz bijis,” atceras M.Zeitmanis un piebilst, ka tad arī sapratis – abus vieno sajūta, ka Līgatne ir īpaša. “Kad ieminējos, ka uzrakstītais nedrīkst palikt tikai novada izdevumā, jāizdod grāmatā, viņš šaubījās, ka to var izdarīt. Apsolīju, ka varam. Solījums izpildīts. Digitālajā laikmetā daudz kas pārvēršas par putekļiem, Andreja uzrakstītais ir grāmatā,” saka līgatnietis M.Zeitmanis un uzsver, ka tā uzrakstīta saistošā un skaistā valodā un to noteikti būs interesanti lasīt arī šī gadsimta jauniešiem. Darbs izdots, piesaistot Vidzemes kultūras programmas finansējumu, “Zeit” līdzfinansējumu.
Izdevuma pirmos eksemplārus saņēma Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrības direktore Karina Pētersone. Viņa arī atgādināja, ka tieši Andrejs Cīrulis, kad bibliotēka bruka kopā, uzdrošinājās “Padomju Jaunatnē” publicēt daudzas vēstules, kuras prasīja valdībai, ka jāķeras pie jaunas Nacionālās bibliotēkas ēkas būvniecības, pēc šī impulsa 1988. gadā LPSRS Kultūras komiteja un pilsētas arhitekts Gunārs Asaris uzrunāja arhitektu Gunāru Birkertu.
“Līdz šim Līgatnes novadam savas grāmatas nav bijis. Tā nav tikai par mums, līgatniešiem. Tā ir grāmata par dzīvi dažādos laikos. Ja interesē vēsture, te daudz tāda, ko citur neuzzināt,” saka A.Šteins.
M.Zeitmanis spriež, ka Līgatnē grāmatas atvēršana varētu būt pavasarī, kad dzīve nokārtosies un varēs sanākt kopā. “Gribas skaistu pasākumu. Vairāki izteikuši vēlēšanos vēlreiz redzēt fotoizstādi “Kaskas”. Tā būtu jauka saruna par Līgatni,” atklāj M.Zeitmanis. Grāmtu var iegādāties tikai Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un “Zeit”.
Komentāri