Latvijas sabiedrība noslāņojas, un tādējādi mainās arī iedzīvotāju vērtību sistēma. Materiālās vērtības prevalē pār garīgajām, cilvēki runā par lietām, ne jūtām. “Druva” uz sarunu aicināja dažādu jomu speciālistus, lai padomātu, kā mainīgo vērtību laikā ir dzīvot ģimenei, augt bērniem, kā mainās sabiedrība. Sarunā piedalījās Cēsu pilsētas domes izglītības nodaļas metodiķe Dzintra Kozaka, Cēsu bērnu un jauniešu izglītības un veselības centra psiholoģe Baiba Griščuka, Cēsu rajona policijas pārvaldes kārtības policijas biroja 2. nodaļas vecākā inspektore nepilngadīgo noziedzības jomā Inna Orlovska, Cēsu pašvaldības aģentūras “Sociālās palīdzības un pakalpojumu aģentūra” sociālo pakalpojumu nodaļas ģimenēm ar nepilngadīgiem bērniem vadītāja Ivita Puķīte, Cēsu pilsētas domes vecāku domes priekšsēdētāja Sanita Jakuševa un tautskolas “99 baltie zirgi” vadītājs Ojārs Rode. Sekmēta vērtību devalvācija
Cilvēki tiecas līdzināties viens otram, lai gan līdz ar Latvijas brīvvalsts atgūšanu tika uzsvērts, ka vairāk varēs izcelties katra cilvēka individualitāte. Joprojām par baltajiem zvirbuļiem mēdz pasmieties, viņus sabiedrībā nepieņem. Un tad viss atkarīgs no tā, cik baltajam zvirbulim augsta pašapziņa un pašcieņa, lai viņš izdzīvotu ārpus bara. – Kādas būtiskas problēmas rada vērtību maiņa?
O.Rode: Te jārunā par vērtību devalvāciju. Brīvības jēdziens ir kļuvis par visatļautību. Brīvība taču līdzi nes atbildību un citus pienākumus. Tikpat svarīgi ir runāt par mīlestības jēdzienu. Tas ir devalvējies līdz triviālām, fiziskām attiecībām. To arī tā reklamē. Kas šodien ir prieks, kas laime?
Dz.Kozaka: – Ir ļoti liels haoss tajā, ko saucam par vērtību orientāciju. Vēl šajā gadsimtā ir liela nesaskaņa starp vārdiem un darbiem. Kādas vērtības priekšplānā? Materiālās. Un ģimene kā vērtība izjūk. Te var minēt Īrijas piemērus. Tad jau jāformulē jautājums par bērnu kā vērtību. Māte viņu kā velosipēdu, kā mašīnu var aizdzīt pie vecāsmātes, lai manta ir drošībā. Paceļ cepuri un aizbrauc.
S.Jakuševa: – Nepiekrītu, jo daudzi vecāki neaizbrauc mierīgu sirdi. Viņi saka, ka bēg no bezizejas. Šeit jāsāk runāt, ko iegūsti un ko zaudē. Kas ir vērtīgāks?
I.Orlovska: – Vecāki domā, kā nopelnīt, lai uzturētu ģimeni, un līdz ar to tās garīgās vērtības reti kurš vairs ieaudzina. Arī pati ģimene vairs nav kā vērtība, tāpēc bieži brīnāmies, no kurienes nākuši tie bērni, kuriem vairs nekā nav svēta. Viņi var apgānīt kapus, piekaut vecu cilvēku. Neatkarīgajā valstī sāka popularizēt bērna, skolēna tiesības, ka viņš ir Dievs virs pasaules, kura interesēm pakļaujas pieaugušie, vecāki, skolotājs. Nedod Dievs pavērt nelaikā muti!
O.Rode: -Pirms gadiem lasīju interesantus starpetnosu attiecību pētījumus. Tos bija veikuši krievu zinātnieki. Ja sajaucas divi etnosi, kam bijušas spēcīgas kultūras, tad veidojas starpetnosi. Vispārīgi runājot, izskatās, ka pusgadsimts, kas pagāja Latvijai šādā situācijā, ir atstājis lielu iespaidu, arī uz vidējo un jaunāko paaudzi, kas tagad izveidojusi ģimenes, audzina bērnus. Ir izpētīts, ka šādās sabiedrībās veidojas tās daļa, kurai nekas nav svēts. Viņi nepieder ne vienai, ne otrai kultūrai. Tāpēc apķēza pieminekļus, pazūd vērtības starp paaudzēm, bijība pret vecākiem. Rodas vienaldzība.
-Teiciens “Tā ir tava problēma” bija bieži uz mēles jau pirms gadiem pieciem. Vai vienaldzība vērtību nonivelēšanos nav sekmējusi?
B.Griščuka: – Sabiedrība ir iestrēgusi bērnības sajūtās. Nevēlas atbildēt par sekām. Nav robežu, ko drīkst, ko nedrīkst. Bērns ripina bumbiņu un domā- nokritīs, nenokritīs, un tāpat spēlējas pieaugušie.
I.Orlovska: -Tās bumbiņas vietā ir pat dzīvība. Nu, iedzeršu vairāk, mazāk un paskatīšos,
kas būs. Kas notiks, ja padzīvošu ar vienu sievieti, ar otru? Tā ir spēle ar dzīvi.
O.Rode: – Vienaldzīgajai attieksmei ir vēl cits pielietojuma veids- daru tā, kā visi dara! Skatos un paņemu piemēru masu
medijos, internetā, datorspēlēs. Tur piedāvā modeļus, kā izspēlēt dzīvi, un nekas slikts jau nenotiek. Nav seku.
Dz.Kozaka: – Bērni blakus vecākiem var justies vientuļi. Tā ir vienaldzība – zināt, kas notiek ar Brūku un Ridžu (seriāla varoņi- I.K.), bet nezināt, kur tajā brīdī ir tavs bērns- pagrabā, disenē, uz ielas, pie draugiem.
B. Griščuka: – Un, ja sajūtu trūkst, tās kompensē ar lietām. Skatāmies televizoru, bēgam no mājām, ejam darbā – pelnām un pelnām. Norobežojamies no problēmām. -Un domājam, ka nauda problēmas atrisinās?
Dz.Kozaka:– Kas ir nauda? Mērķis vai līdzeklis, lai pēc tam varam kopā komfortabli justies. Ja nauda kļūst vērtīgāka par savstarpējām attiecībām… Es domāju, ka filmā “Mans draugs – nenopietns cilvēks” jau pagājušajā gadsimtā latvieši izkūla šo tēmu.
Nauda kā iespēju mēraukla
Tās vērtības un nevērtības, kas ir vecākos, pārņem bērni. Viņi tās izvērtē pēc savas saprašanas. Ja informācijas par naudas un lietu vērtību kļūst par daudz, tad bērns ziņu gūzmā apjūk. Ne tikai bērni, arī pieaugušie ir apjukuši, jo visai bieži pirmais jautājums satiekoties ir par to, kā dzīvo ģimene, nevis: “Vai visi veseli?”, bet “Kā varat iztikt?” . Vai tas ir naudas kults? Drīzāk ne. Vienkārši pārliecība, ka turīgajiem dzīve ir vieglāka. Prātā atkal nāk kāds teiciens: “Dzīvot ir labi, bet labi dzīvot ir daudz labāk”.
– Vai vispār ir pareizi runāt par naudu kā vērtību?
Dz.Kozaka: – Viena ģimene pateiks, ka nauda ir vērtība, otra domās citādāk. Vienmēr būs svarīgi, ko daru ar pieciem latiem – apēdu, eju uz kino, iepriecinu tēvu vai mammu, vai nopērku kaut ko sunītim. Izvēle būs dažāda.
I.Puķīte: – Ir forši, ka jauni cilvēki dodas uz Īriju, lai nopelnītu. Pastrādā un atgriežas. Te bija runa par Īrijas problēmu. Ir taču vecāki, kuri uzņemas atbildību un paņem bērnus līdzi. Atgriežas kopā. Uz mērķi jau var iet dažādi, bet rīcība būs tāda, kādas vērtības ir ieliktas ģimenē. Jau vecāku ģimenē.
O.Rode: -Reiz jautāju vairākiem jauniešiem, ko viņi dara brīvajā laikā. 99 procenti atbildēja, ka viņiem patīk tusēties – papļāpāt, uzpīpēt, aizskart citus. Neviens nerunāja par kino, teātri vai grāmatām. Arī darbs diemžēl daudziem bērniem vairs nav vērtība. Vecāki strādā, ja strādā – ir nauda, bet bērniem negribas neko darīt.
I.Orlovska: – Viņi saka- kāpēc jāstrādā par grašiem, ja mātes, tēva pienākums ir mani uzturēt. Kāpēc jāpiepūlas, gan vecāki naudu iedos.
I.Puķīte: – Tajā pašā laikā sociālajā aģentūrā ir vērojama tendence, ka aizvien mazāk ģimeņu prasa pabalstus, biežāk tiek vaicāts pēc padoma, kā atrisināt problēmas. Ģimenes ir ļoti dažādas. Arī sociālā riska ģimenēs ir ļoti daudz labu jauniešu, kuri vēlas interesanti dzīvot dzīvi. Kas jāapgūst pieaugušajiem? Ir jādod ne tikai pareizi padomi, bet ar savu rīcību tie ir dzīvē jāpierāda.
S.Jakuševa: – Sabiedrībā dominē materiālās vērtības. Nepatīkami, ka ar naudu vecāki no bērna atpērkas. Iedod piecus latus par to, ka nebija ar viņu kopā, ka netika uz vecāku sapulci, un nepaskatās, kur bērns to naudu izlieto.
I.Orlovska: – Nauda ir vērtība, kuras dēļ ir jēga pūlēties. Bet bērniem to bieži tā nepasaka. Iedod naudu un nepadomā, ka vēlme pēc naudas summas, kaut kabatas naudas, augs. 50 santīmi, pieci lati, beigās piecdesmit lati. Kas notiek, ja vecāki vairs nespēj dot? Notiek tā, ka pusaudžu vecumā bērns var pacelt roku pret to pašu naudas devēju. Tas, protams, neattiecas uz visām ģimenēm, bet manā praksē ir gadījumi, ka, tieši meklējot šos ikmēneša līdzekļus, puiši aiziet noziedzības ceļu- sāk zagt, seko laupīšana.
O.Rode: – Man gribētos paraudzīties uz runāto salīdzinājumā. Savā ziņā jau ir saprotama vecāku vēlme darīt visu, lai viņu bērnu dzīve būtu labāka. Ja pašiem daudz kā trūcis, tad gribas, lai bērnam tā nav. Visam jābūt saprāta robežās, un bērns jāmāca rīkoties ar naudu.
Dz.Kozaka: – Es vairāk pieķeros tai domai, kā kolēģi sacīja, ka vecāki mēdz no bērniem atpirkties. Var iedot piecīti par to, ka strādāju un strādāju, bet var taču darīt citādi. Var paskaidrot, ka strādāju, pelnu, lai varam labi pavadīt kopā brīvo laiku. Proti, bērnam pasakām, ka šodien, rīt, parīt strādāšu, bet nedēļas nogalē kopā kaut kur dosimies. Mēs nevaram teikt, ka nauda pati par sevi ir slikta. Jautājums- kā mēs to izlietojam.
Pagājušā gadsimta kategorijās ņemot, skolotājs varēja stāvēt klases priekšā un teikt, cik Cibiņš ir labs un kāds Buņģis ir draņķis, tad šobrīd taču neviens mēs neteiktu, ka gribam, lai bērns nosalst zem egles, viņam ir jāiet un jāiemācās sevi aizstāvēt, pastāvēt par sevi.
– Jūs nepiekrītat, ka sabiedrībā par laimīgākiem tiek uzskatīti cilvēki ar biezu maku?
Dz.Kozaka: – Līdz šim pārrunātais ir arī fons tam, kura dēļ skolotājs ne visai labi jūtas sabiedrībā. Skolotājs pēc savas būtības ir tas, kurš aizstāv daļai sabiedrības pieņemamās tikumiskās vērtības, bet, kad par to runā klasē, tad bērniem ir jau tik dažāda pieredze – dažiem negatīva, ko devusi vecāku dzīve, viņiem ir televīzijas pieredze, viņi zina reālos notikumus, kādi bijuši dzimtā un kāpņu telpā. Brīžiem skolotājs izskatās pavisam vientuļš ar savu vērtību stāstījumu. Skolotājs var parādīt kaut kādas krustceles, bet viņš nevar vairs definēt, kas ir labi.
Boikots želejnagu dēļ
Šīs sarunas tēma prātā ienāca laikā, kad Latvijā plaši runāja, vajag vai nevajag skolēniem piešķirt brīvpusdienas. Tad pavīdēja summas, ka dažam bērnam katru dienu tēriņam ir vairāki lati, citam nav pat dažu santīmu. Reiz pati paciemojos kādā ģimenē, kurai Cēsu pilsētā ir piešķirts trūcīgās ģimenes statuss. Bērni neslēpa, ka viņu klasē toni nosaka turīgi bērni, un ir gandrīz neiespējami skolā labi justies, ja divpadsmit gados tev nav mobilā telefona, sporta veikalā pirktu apavu, stilīgas frizūras, labas kosmētikas. Nav arī stilīgi, ja brīvlaikā netiec ārzemju braucienā vai nedēļas nogalē uz mūzikas pasaules slavenību koncertu Rīgā.
– Vai manis minētais ir vien konkrēta situācija, vai šos apstākļus var vispārināt uz skolu un sabiedrības dzīvi?
I.Orlovska: – Te atkal ir runa par vērtībām. Ja sarunājies ar bērnu, kuram vērtība ir tas superīgais apģērbs, tad grūti viņam iestāstīt, ka mēdz būt citādi. Kur meitenes tērē naudiņu? Solārijs, frizieris, nagu kopšana. Tas ir primārais. Nedod Dievs, ka aiziešu uz skolu bez solārija iedeguma. Mums bija situācija, kad vajadzēja meiteni vest uz prokuratūru. Tas bija no rīta, meitene teica: “Pagaidiet, es nevaru tāda iziet no mājas- man nav kosmētika uzlikta, redzēs manus vasaras raibumus! Gaidījām, jo nenāca un viss!
B.Griščuka: – Pie manis bērni izrunā savas problēmas. Nevaru noliegt, ka skolās gadās noknābāšana par to, ka mācies, ka esi teicamnieks. Par to, ka tu vairs negribi būt mūsu vidē. Esi atšķirīgs. Noknābā arī tos, kuri neprot veidot attiecības. Svarīgs ir arī ģimenes pašvērtējums. Zinu vairākus gadījumus, kad bērns dzīvo pavisam trūcīgā ģimenē, vecāki dara vienkāršus lauku darbus, bērni iet skolā vienās džinsenēs un džemperī, jo nav piecus dažādus iespējams nopirkt. Bet viņi iet paceltu galvu, labi jūtas un neviens viņus neapbižo. Ne vienmēr pazemo bērnus, kuriem ir maz naudiņas. Tur ir arī citas rakstura īpašības. Ir bērni, kuriem it kā sejā rakstīts, ka var darīt pāri!
Dz.Kozaka: – Un ko darīt pieaugušo pasaulē? Esam taču savā starpā runājuši, kuram skolā mēdz būt visvecākais telefons, vispieticīgākais apģērbs. Nereti skolotājam. Un zinu konkrētu gadījumu, kad ļoti laba skolotāja atstāja darbu kādā pilsētas skolā, jo nespēja paciest klasē esošo skolnieču augstprātīgos skatienus, kas pārslīd viņas necilajam apģērbam.
I.Orlovska: – Lauku skolās šādu situāciju varbūt ir mazāk, bet lielajās par to dzirdēts vairākkārt. Skolotājs baidās iet klasē, jo atrodas kā zem rentgena – kāpēc tu nāc visu gadu vienā blūzē?
O.Rode: – Gribu teikt, ka skolotājam ir jāprot atrast risinājumu atsevišķām nepatīkamām situācijām. Taču, ja tās atkārtojas dienu dienā, skolotājs ir stresā. Cieņa pret skolotāju kā personību ir zudusi. Skolnieks grib uzturēt savu pašapziņu un ceļ to uz skolotāja rēķina. Audzēknim nospļauties, kā skolotājs jūtas. Un tāds pats viņš mēdz būt attieksmē pret vienaudžiem, kuri nav viņa barā. Baltajiem zvirbuļiem nav viegli.
I.Orlovska: – Te jau sākas runa par vardarbību. Tas, kurš cieš ģimenē, mēdz būt vardarbīgs pret apkārtējiem. Ļoti lielas ir saskarsmes problēmas, jo ne tikai bērni, arī pieaugušie neprot veidot attiecības, parunāties. Ja pirms gadiem divdesmit klase kādam pieteica boikotu, tad vienkārši nerunāja. Tagad var būt apcelšana, fiziska sišana, garīga ietekmēšana. Iemesls? Man nepatīk, kā tu izskaties! Nu, nav tev to želejnagu! Vai spēsim mainīties?
Par to, kā vērtību veidošanos grozīt, sarunas dalībniekiem plašu atbilžu nebija. Tika uzsvērts, ka valstī kopumā sabiedrība būtu jāattur no nejēdzībām. Daudz laika un līdzekļu būtu jāiegulda ne tikai bērnu, bet arī vecāku izglītošanā. Un Cēsis kārtējo reizi varētu būt celmlauži, veidojot lokālu izglītības sistēmu pilsētas un pagastu vecākiem, nodarbības bērniem, kuri vēlētos uz dzīves kārtību paraudzīties citādi. Tajā pašā laikā neviens no sarunas dalībniekiem neslēpa, ka vērtību skala nākamajos gados šūposies
vēl vairāk. Pienāks brīdis, kad sabiedrība kā tā varde būs iekritusi
dziļā bedrē, lai saņemtos un kultos augšup. Sabiedrība izkulšoties. Ieguvums būs pieredze. Pa to laiku būs izaugusi jauna paaudze ar citām, iespējams, dziļi garīgām un emocionālām vērtībām.
Komentāri