Gada nogale ir laiks, kad atskatāmies, kādi bijuši aizgājušie 12 mēneši. Pieļauju, daudziem šoreiz to negribēsies darīt, bet varbūt var paraudzīties uz pandēmijas radītajiem līkločiem no cita viedokļa. Proti, izdzīvot to ar attieksmi, ka – eh, šis gan bija viens interesants gads, būs, ko bērniem un mazbērniem stāstīt!
Tie, kam lielāka gadu nasta plecos, kuri dzimuši laikā, kad internets vēl nebija izgudrots (gados jaunākiem var paskaidrot, ka dinozauri tad jau sen bija izmiruši un tos redzējuši neesam), pie jau tā plašā saraksta – politiskās iekārtas maiņa, gadsimta maiņa un pat tūkstošgades maiņa – nu var pierakstīt arī to, ka esam piedzīvojuši vispasaules pandēmiju, kurā masku valkāšana patiesībā ir mazākā problēma.
Bet 2020. taču sākās tik labi. Ar ballītēm, ļaužu pulcēšanos pilsētu laukumos, ar apkampšanos, sabučošanos ar pazīstamiem un nepazīstamiem, ar salūtiem un dziesmām. Tika kalti plāni, ka nu tik darīsim, brauksim, ceļosim, svinēsim…. Un tad pienāca Ministru kabineta 12. marta rīkojums Nr. 103 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu”. Un turpmākais laiks lika atcerēties atziņu – gribi sasmīdināt Dievu, pastāsti viņam par saviem plāniem.
Ikdienā ienāca tādi rituāli kā roku dezinfekcija, masku lietošana, nācās mācīties saukļus: “Mājas. Ziepes. 2 metri” un “Mājas. Darbs. Svaigs gaiss”. Aicināti nepulcēties, cilvēki pūļiem devās uz dabas takām, kas tādu apmeklētāju pieplūdumu, šķiet, nebija redzējušas. Šis bija laiks apceļot dzimto zemi un saprast, ka te taču tiešām ir skaisti!
Jā, tika aizliegts svinēt, dziedāt, amatierkolektīviem tikties mēģinājumos, mācības notika attālināti, bet tika atvērtas slūžas radošumam, un cilvēki atrada iespēju, kā, nepārkāpjot prasības, mēģināt, uzstāties, pat iestudēt un izrādīt izrādes.
Vasarā groži tika palaisti vaļīgāk, notika pilsētu, novadu, pagastu svētki, tiesa, neparastos formātos, bet dzīve ritēja ikdienas gaitu. Tad jau pavasarī solītais otrais pandēmijas vilnis atkal sašūpoja ikdienu, bet nāca cerības stars – vakcīna. Nu jau klāt ziemas saulgrieži, kad dienas pagriežas uz gaismas pusi, kas to cerību tikai vairo.
Lai arī attālināti, laiks rit ātri, drīz viss būs aiz muguras un varēsim sarunās teikt, ka tas notika tad – pandēmijas laikā. Kā tagad runājam par 90.gadu ekonomisko krīzi.
Neparastie mēneši fiksēti arī laikraksta slejās, kurās fotogrāfiju krietni mazāk nekā citus gadus, jo notikumi pārsvarā bija virtuāli, attālināti, un arī avīzei tas lika pielāgoties apstākļiem, būt radošiem. Toties fiksētais paliks vēsturē. Lūk, dažas fotogrāfijas, kas iezīmē šo gadu.
Reformas gads. 2020.gads Latvijas vēsturē ieies arī kā gads, kad tika izsludināta vērienīga administratīvi teritoriālā reforma. Uzzinājām, ka no 2021. gada vidus dzīvosim vienotā Cēsu novadā, kurā gan nebūs Raunas un Drustu, kas pierakstīti Smiltenes novadam.
Dabas spēks. Tikmēr dabā viss notika, kā ierasts, bija sausumi un lietus periodi, te siltāks, te vēsāks, un dažkārt vējš parādīja savu spēku. Šāda aina septembrī bija skatāma Gatartas pusē.
Attālināti. Atzīmējot Neatkarības deklarācijas 30.gadadienu, notika virtuāls gājiens “Uzvelc tautas tērpu par godu Latvijai”, kurā iedzīvotājus aicināja uzģērbt tautastērpus un nofotografēties. Akcijā iesaistījās arī Laura Prūse no Vecpiebalgas.
Viesis. Valsts prezidents Egils Levits mūsu pusē šogad viesojās trīs reizes: maijā – Cēsīs, augustā- Vecpiebalgā, bet oktobrī – Raunā, kur tikās arī ar Raunas vidusskolas direktoru Edgaru Plētienu.
Virtuāli. Cēsu svētki šogad notika virtuālajā vidē, svētku viesi norisi varēja vērot uz lielajiem ekrāniem, paši cenšoties ievērot noteikto distancēšanos.
Iespējas atrod. Gads parādīja, ka digitālās iespējas ir ļoti plašas, arī Cēsu biznesa forums, kas šogad notika trīs dienas, risinājās virtuālajā vidē. Vairāk darba bija tehniskajai brigādei, bet pasākums aizritēja bez ķeršanās.
Komentāri