Otrdiena, 13. maijs
Vārda dienas: Irēna, Irīna, Ira, Iraīda

Feļetonista nemierīgā dzīve

Druva
00:00
22.02.2008
5

Senioru Uldi Vīķeli daudziem ļauts pazīt kā optimistisku skeptiķi, feļetonistu, cilvēku, kurš it kā ne par ko nesatraucas tā, lai sirds sūrstētu. Taču iepazīstot 80 gadnieka dzīves stāstu, ir skaidrs, ka sirdij bijis iemesls smelgt – par skolas gados pazaudētajām mājām, par neīstenotiem sapņiem jaunībā. Arī par brīvas domas ierobežojumiem padomijas telpā un vēl nesen dzīves sagādātu kūleni vecumdienās, kad nācies pamest gadu desmitiem ierastās mājas. Pagājuši trīs gadi kopš dzīves vietas maiņas satraukumiem, un nu, iepazīstinot ar 13 istabu māju, kur tagad saimnieko Vīķeļu pāris, Uldis, pieturoties bārdai, nosaka: “Kā mēs tajās divās istabās ar visu lielo dzīves mantību satilpām?”

Kā netapa par tēlniekiem

Pēc kara jauneklis sapņojis par mākslinieka karjeru. Uldis atceras: “Pusgadu lietišķās mākslas vidusskolā apguvu keramiku, līdz mūs, divus zēnus, izspēra no skolas, jo, nebūdami komjaunieši, mukām no atklātajām komjauniešu sapulcēm. Tā kā pie durvīm bija pielikta visu redzošā acs, tad mēs laidāmies caur pagraba logu. Tomēr nosūdzēja. Direktors tajā laikā bija karsts komunists, un viņš palūdza atstāt šo viesmīlīgo skolu.” Tēva skolnieks no Jelgavas institūta laikiem tolaik bijis Kultūras ministrijas nodaļas vadītājs, un viņš abus apolitiskos jaunekļus iekārtojis J. Rozentāla mākslas skolā.

Taču dzīvošana Rīgā bijusi finansiāli sarežģīta, jo abi Vīķeļu dēli atradušies galvaspilsētā. Vecākiem pietrūcis līdzekļu skološanai. Ulda vecākais brālis jau dziedājis Valsts akadēmiskajā korī un mācījies vakarskolā. Uldim nācies atgriezties Cēsīs pie vecākiem. Ar to arī topošā mākslinieka ceļš uz tēlniecību beidzies, un atskaņas par jaunības dienu sapņiem tagad iemiesojas daudzajos dabas veidojumos, ko Uldis savācis mežā. Jo līkāks priedes zars, jo vairāk raisa fantāziju. “Noņemu zaram nevajadzīgo un atrodu par derīgu mākslas darbu.”

Taču neilgais skološanās laiks Rīgā palicis prātā ar trauksmaino dzīvi pie tēvoča Ausekļa Baušķenieka. “Tēvocis lauztās rokas dēļ nebija ņemts karā, toties nokļuva vācu darba nometnēs. Viņš rokas dēļ, es ar savu neesošo tuberkulozi tiku vaļā no armijas,” stāsta Uldis. Pārnācis no Francijas, kur bija nokļuvis amerikāņu gūstā, mākslinieks Rīgā dzīvokli atradis izpostītu un gleznas aizvazātas. “Viņš dabūja istabiņu Sarkandaugavā, un tur mēs vienu laiku kopā dzīvojām. Toreiz tēvocis gleznošanai bija metis mieru un pelnījās ar plakātu taisīšanu – uz lieliem, baltiem palaga audumiem zīmēja Ļeņinu un Staļinu, kuru ģīmji svētkos bija redzami uz ielām, māju sienām. Vienu laiku tēvocis strādāja arhitektu kantorī, taisīja maketus no ģipša, piepelnījās arī porcelāna fabrikā, taisot figūriņas, bet gleznošanu atsāka tikai, kad apprecējās. Kundze piespieda. Padomju valdība šķībi uz viņu skatījās. Pirmo izstādi ar gariem zobiem atļāva sarīkot, publikai liekot manīt, ka šo satīriķi nevar ņemt nopietni. Atklātam cilvēkam bija grūti dzīvot. To es redzēju. Arī Latvijas padomju enciklopēdijā viņš ir tikai pieminēts kā Mākslinieku savienības biedrs, tāpat kā mēs ar dēlu esam Žurnālistu savienības biedru sarakstā.”

Taču tas viss bija daudz vēlāk. Pēc kara, pie Baušķenieka dzīvojot, Uldis visvairāk pārņēmis pavārmākslu. “Tēvocis gatavoja ēdienus, kuru receptūras bija noskatījies Francijā. Viņam bija daudz draugu, un kopā ar visiem vakari iestiepās gari, arī pārgāja ballītēs. Pēc tam bija miglaini rīti,” tā neilgo laiku Rīgā, tuvināšanos mākslinieku pasaulei pasmīnot atceras Uldis.

Liktenīgais Kolkas rags “Sadegām Jelgavā,” tā divos vārdos Uldis raksturo šausmas, ko kara laikā sešpadsmitgadīgam nācies piedzīvot un kas radījis likteņa pagriezienu, kāpēc Vīķeļi kļuva par cēsniekiem.

“Pirms tam vēl pāris gadus nodzīvojām Sesavā, kur tēvu ielika par skolas direktoru, bet 1946. gadā pārcēlāmies uz Cēsīm. Tēvs vidusskolā mācīja dziedāšanu un krievu valodu. Kad nesanāca Rīgā kļūt par tēlnieku, biju spiests (ar gariem zobiem to darīju) iestāties Cēsu skolotāju institūtā, jo tur maksāja stipendiju. Par dabas zinību, ģeogrāfijas, rasēšanas skolotāju mācījos līdz 1952. gadam.” Atkal Uldis sapņojis nokļūt Rīgā, tomēr iekļauties mākslas vidē. “Mani gribēja valsts koris, jau bija sarunāta vieta, bet jauno skolotāju kadru sadales komisija tajā laikā bija ļoti stingra – trīs gadi jānostrādā skolā. Man piedāvāja šādas tādas skolas, neatceros, kādas. No visām atteicos un ironiski ieprasījos: “Vai tad arī Kolkā nav vieta?” Man atbildēja, ka ir. Nospļāvos par visu un teicu, ka braukšu.”

Tur jaunais skolotājs nonāca dzelzs aizkara tuvumā un pieredzēja dzīvi ļaudīm ierobežotas pārvietošanās teritorijā, kur neviens piederīgais vienkārši atbraukt nevarēja. Taču tieši tur viņš satika liktenīgo kurzemnieci, kura 1952. gada decembrī kļuva par sievu. “Mēs jutāmies ļoti vientuļi gan viens, gan otrs,” tālo jaunību, apprecēšanos atceras laulātais pāris, kuram jau aiz muguras kāzu 50 un 55 gadu jubileja. Kad būšot 60. gadskārta, atkal rīkošot lielu balli kā Anglijas karaliene Elizabete – mērķi nosprauž Uldis. “Lai nu kā gājis, savus bērnus esam izaudzinājuši tik krietnus, ka viņi mūs balsta, un tagad jau priecē mazmazbērni,” dzīvesbiedri Dzidra un Uldis ir vienisprātis.

Taču liktenīgā Kolka bija gan laimes, gan posta vieta. Piejūras klimats, pārgalvīgā dzīvošana iedragāja jaunā vīra veselību, un Vīķeļu pāris par visu vairāk ilgojās no turienes tikt prom. Tā nu sākās jaunās ģimenes mētāšanās pa pasauli, no vienas darba vietas skolā uz otru. Šajā laikā Uldis pamanījās būt arī lauku skoliņas direktors, bet 1962. gadā izdevās pārcelties tuvāk Cēsīm un vecākiem. Skolotāju pāris atrada darbu

Drabešu internātskolā. “Tobrīd darbs skolā man jau likās bezcerīgs. Jutu rūsēšanu. Labi, ka pavisam drīz mani noangažēja laikraksts “Padomju Druva””. Uldis spriež, ka to laiku skolā bija arī daudz kas labs: “Mazajās skolās valdīja siltas attiecības ar bērnu vecākiem, skolēni klausīja, un nevarēja tā kā tagad staigāt pa klasi, starpbrīžos uz maiņām pīpēt.” Valsts attieksme pret skolotājiem gan nevarējis saukt par labu. “Vienmēr svarīgākā bija ideoloģija, nevis tas, cik labi skolēni apguvuši vielu. Politinformācijās staļinisms un ļeņinisms jau no 1. klases. Šādu “audzināšanas” momentu pieprasīja katrā stundā. Ja nebija, tas skaitījās lielākais mīnuss skolotāju darbā.” Apolitiskais žurnālists

Uzaicinājums strādāt Cēsu avīzē par korektoru nācis īsti laikus, jo skolmeistarošanā Uldis juties sevi izsmēlis. Taču no vienas ideoloģiski uzraudzītas iestādes viņš bija nonācis citā, ne mazāk varas uzraudzītā. ” Sākumā avīzē tikai laboju drukas un stila kļūdas. Nekādas ideoloģijas tur nav. Vēlāk, strādājot vēstuļu nodaļā, arī īpaši politisku spiedienu nejutu. Boļševiku partija samērā saudzīgi ar mani apgājās,” bārdā nosmaida Uldis, bet nav aizmirsis arī kritiskus brīžus. “Kādas trīs reizes čeka par mani interesējās. Pats nezinādams, biju uzrakstījis par kādu šoferi labu rakstu, ka šis izpildīgs un tā tālāk. Mani izsauca. Kā varot labu rakstīt par nekam nederīgu cilvēku, jo šis savu māti, pārliecinātu komunisti, nozākājis nesmukiem vārdiem. Kā man bija to zināt?! Vēl čeka bija sadomājusi caur mani īstenot pasūtījuma rakstu – nosodīt disidentus, kuru vidū bija Haralds Sīmanis, Arvīds Ulme, Valdis Atāls, vēl citi. Man stāstīja, ka šie sadomājuši Līgatnē spert gaisā dzelzceļa tiltu. Vai nu tā bija vai ne, nezinu, bet to viņiem piesēja. Vēl Ulme ar Sīmani savā neprātā piekrituši labot Cēsu baznīcas jumtu. Toreiz tas arī bija milzīgs pārkāpums. Mani aicināja nosodīt, bet es, atrunādamies, ka nekur neesmu iejaukts, panācu, ka mani liek mierā. Vēl bija viena tikšanās ar varas pārstāvjiem. Straupes dakteris Rudzītis bija uzrakstījis stāstu, laikam saucās “Ūdensbifelis”, zemtekstā dikti mērķētu pret toreizējo iekārtu. Rajona ideoloģiskā sekretāre ar to bija dikti nemierā. Tā nu čeka uzdeva intervēt dakteri un katrā ziņā uzdot jautājumu, ko viņš domā par ārstu iesaistīšanos kustībā par mieru. Bija toreiz tāds gājiens pa pasauli. Es, cita vidū, arī pajautāju un saņēmu atbildi, ka labi vien ir, ka dakteri ir par to mieru. Ar to mani pakalpojumi vairs nebija vajadzīgi. Lika mieru. Bet vispār netiku uzskatīts par īpaši parocīgu cilvēku, jo man bija radi Amerikā, kas sūtīja paciņas un vēstules. 70. gados tā arī pateica – ja gribi strādāt avīzē, pārtrauc sarakstīšanos. Nācās saraksti turpināt caur vecākiem. Starp citu, ar brālēniem esmu saticies pirms kara un kara laikā. Pēc tam tikai vēstulēs.”

Uldis domā, ka varas pārstāvji viņu redakcijā pacietuši kā zobu sāpes. Gan jau kolēģi arī savu reizi nodomājuši, ka šis tāds jocīgs. “Man vienmēr humora pilnas šķita atklātās partijas sapulces. Es tās saucu par lielu cilvēku rotaļām. Pompozā sapulču atklāšana, pašas sarunas par aktuāliem jautājumiem – piecgažu plāniem un pretplāniem, tur varēja smieties locīdamies, bet nedrīkstēja. Nezinu, kā viņi paši turējās no smiekliem, kaut gan viens otrs to lietu ņēma dikti nopietni.”

“Visus piedāvājumus stāties partijā noraidīju. Visādi atjokojos. Neiznāca no manis ne ideālists, ne pakaļskrējējs. Nekāds disidents arī nebiju, kaut čekā esmu sēdējis,” jaunības dienas atmiņā atsauc Uldis. ” Mani saņēma par anekdotēm un satīrisku vācu laika žurnālu ar Staļina karikatūrām, ko biju paņēmis līdzi uz skolu. Trīs 17 gadīgi puikas sēdējām aiz restēm. Pēc pāris nedēļām, kad redzēja, ka stukačs no manis neiznāks, izlaida laukā.”

Aktīvā politikā Uldis sāka iesaistīties, būdams jau uz pensijas gadu sliekšņa. Tas bija Tautas frontes laiks, arī avīzes “Cēsu Atmoda” sagatavošana. “Gadu skaitījos arī sociāldemokrāts, jo, redz, nāca vietējo padomju vēlēšanas un vajadzēja pretspēku boļševikiem. Mani izvirzīja, un tapu ievēlēts padomē pašā brīvības atjaunošanas laikā. Taču, kad sociāldemokrāti apvienojās ar Bojāra un Ādamsona vadīto partiju, es partiju būšanai metu mieru. Savu lomu biju izpildījis, jo tautfrontiešu mērķis bija Cēsīs komunistus izstumt no vietējās varas, un tas izdevās pa visiem gaņģiem. Man jau arī tās sociāldemokrātijas idejas nebija diez ko pie sirds. Divos kongresos gan pabiju. Forši – veči satikās, iedzēra šņabi.” Par ko rakstīja vēstules

Par ko “Padomju Druvas” lasītāji rakstīja vēstules, kad redakcija tās saņēma daudz, daudz vairāk, nekā šodien “Druva”? ” Sūdzības – tādas, kā tagad zvanītāji stāsta “Hallo, Druvā””: ka cūku nepieņēma kautuvē, pienu nesavāca, mājas saimnieks šķita slikts, priekšnieks neuzvedas, veikalā apšmauca. Rakstīt labu – kāda velna pēc? Ja nu vienīgi palepošanās.

Manā ziņā bija arī “Kultivators” – satīrisks pielikums, kuram rakstīju ar pseidonīmiem. Pirmo – mūjābelis – partijas komiteja noprotestēja. Tad nāca Skarabejs. To atļāva, nezināja laikam, kas tā par vaboli.”

Ulda feļetonus drukājis arī “Dadzis”, pastāstus makšķernieku kalendārs, bet nopietnus stāstiņus laikraksts “Cīņa”. “Samaksāja tādu honorāru, ka varēju nopirkt skapi. Bet par citu rakstu pusdienu servīzi. Vai nav eleganti?” ierasti vieglajā manierē dzīvi komentē Uldis.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Mākslīgais intelekts ikdienā. Ir vērts uzzināt

07:00
12.05.2025
18

Kamēr lielākā daļa cilvēku atpūtās un atzīmēja 1. maija Darba svētkus, Cēsīs, mākslas telpā “Mala”, norisinājās mākslīgā intelekta brīvā formāta konference “Alkoritms 2025”. Arī programmu un diskusiju tematus pasākumam bija sagatavojis mākslīgais intelekts (MI). Konferenci vadīja trīs draugi, sevi iepazīstinot kā Jānis Nr.1, Jānis Nr.2 un Jurģis. Viņi IT jomu izvēlējušies kā savu pamata nodarbošanos […]

Rakstnieku parka jubilejā stāda kokus

00:00
12.05.2025
30

Spārē, Rakstnieku parkā, atzīmējot parka 95. jubileju, aizvadīts sirsnīgs pasākums “Pasaulē nav neviena lieka cilvēka”. Te pirms teju simts gadiem Aleksandrs Čaks kopā ar domubiedriem iestādīja pirmos ozolus un liepas. Lai gan ne visi koki izauga, Čaka ozols joprojām ir stalts un pamatīgs. Laika gaitā rakstnieki parkā stādījuši jaunus kokus, un arī gadskārtas svētkos ainavu […]

Būt mammai ir laime

00:00
11.05.2025
137

“Ar ceturtā bērniņa piedzimšanu sāku skatīties uz pasauli brīnuma pilnām acīm,” “Druvai” Māmiņdienas noskaņās teica cēsniece, četru bērnu mamma Elīna Tauriņa. Meitai Sabīnei ir 15 gadi, dēlam Paulam – 14, Maratam – septiņi un Āronam pieci gadi. Ārons ir bērniņš ar īpašām vajadzībām. “Mana dzīve ir sadalīta laikā pirms un pēc Ārona piedzimšanas. Iziets garš […]

Jubilejā priecē savējos un draugus

00:00
09.05.2025
51

Ar kopā dziedāto  pazīstamo  “Lilioma” dziesmu Taurenesamatierteātris “Radi” sveica savējos, draugus. Arī sevi, jo jubilejas jāsvin līksmā pulkā. Ja vēl kalendārā ierakstīts kolektīva darbības ceturtdaļgadsimts, tad laiks gan būt radošiem, gan radoties. “Radi” atskatījās, kādi bijuši 25 gadi, kas un kā spēlēts, cik daudzās vietās priecēti skatītāji. Smiekli bija nebeidzami, kad taurenieši vēlreiz izrādīja kādreiz […]

Pirmo reizi Dejas balvas pasniegšanas ceremonija aizvadīta Cēsīs

00:00
08.05.2025
51

Dejas balva ir augstākais apbalvojums profesionālajā dejas mākslā, ko pasniedz Starptautiskajā dejas dienā, 29. aprīlī. Reizi divos gados to piešķir baletā, laikmetīgajā dejā, skatuviskajā tautas dejā un mūsdienu dejā par izciliem sasniegumiem jauniestudējumu, uzvedumu un dejas notikumu radīšanā, kā arī pedagoģiskajā un pētnieciskajā darbā. Pirmo reizi dejas balvas pasniegšanas ceremonija notika ārpus Rīgas – koncertzālē “Cēsis”, […]

Autorkoncertā sapulcina ansambļus

16:44
07.05.2025
75

Auciemmuižas tautas namu ar ne katram pazīstamām dziesmām pieskandināja vokālie ansambļi. Viņus koncertā bija sapulcinājusi Raiskuma senioru jauktā ansambļa “Laika ritmi” vadītāja Ina Aizgale. Šajā reizē kā komponiste, un katrs kolektīvs izpildīja vienu viņas tautas dziesmas apdari un divas oriģināldziesmas. “Jau sen gribēju sarīkot šādu koncertu, bet visiem draugu ansambļiem nepietika dziesmu, tās bija vēl […]

Tautas balss

Pašu rīkots pašu cilvēkiem

16:35
07.05.2025
32
Pārgaujas puses iedzīvotāja raksta:

“Esam pieraduši, ka visus svētku pasākumus rīko pašvaldība, bet, domāju, vairāk to sagatavošanā un norisē varētu iesaistīties vietējās kopienas. Esam taču spējīgi nākt kopā, radīt scenāriju un daudz ko paši izdarīt tā vienkārši, par atlīdzību saņemot tikai iedzīvotāju atsaucību. Protams, vajadzīgs arī pašvaldības atbalsts, bet sadarbībā varētu rasties ļoti jaunas formas pasākumi, kas vēl vairāk […]

Piestājot tīruma malā

16:23
30.04.2025
64
Lasītāja raksta:

“Priekšā garās brīvdienas, laikapstākļus nesola tos labākos. Ja par aukstu vai vējainu, vai lietainu, var kaut kur braukt ar mašīnu. Un piedzīvot pārsteigumus pa auto logu. Jaunraunā viens tīrums bija kā nosēts ar pelēkbrūniem akmeņiem. Piestāju, skatījos, simtiem, iespējams, tūkstošiem zosu bija piesēdušas atvilkt elpu. Ļāva pieiet diezgan tuvu, jo bija aizņemtas, lasot barību. Kad […]

Teātrim svarīgi skatītāji

16:22
30.04.2025
24
Taurenes amatierteātris "Radi" raksta:

“Sakām sirsnīgu paldies visiem, kas piedalījās mūsu kolektīva jubilejas vakarā ar klātbūtni, arī ziediem, dāvanām, vēlējumiem! Jūsu esamība mums ir ļoti svarīga. Paldies kultūras nama vadītājai Gintai Babrei par atbalstu un sarūpēto lielisko atpūtas vakaru!” saka Taurenes amatierteātris “Radi”, kas pagājušajā nedēļā svinēja 25.jubileju.

Cēsis ir pieprasītas

23:26
27.04.2025
42
L. raksta:

“Tagad, kad Cēsīs nevar izbraukt pa Lapsu ielu, redzam, cik dzīva ir satiksme pilsētā. Tas labi vai slikti, cits jautājums. Protams, satiksmes mierinātājiem situācija varētu nepatikt, bet tagad ieraugām patieso plūsmu. Pilsētā dzīvo un to apmeklē daudz cilvēku. Jā, ielās redzam maz gājēju, bet kopumā Cēsis ir galamērķis daudziem,” sprieda pensijas vecuma kungs L.

Sociālajos tīklos izteiktie solījumi pazudīs

23:25
26.04.2025
46
Cēsniece Z. raksta:

“Feisbuks pilns ar pašvaldību vēlēšanu kandidātu solījumiem. Agrāk, kad tos lasījām drukātā veidā, vēlāk katru ievēlēto deputātu varēja turēt pie vārda, bet kā tagad? Sociālajos medijos publicētais, rakstītas vai runātais, taču laika gaitā pazudīs. Manuprāt, to jau katra partija un kandidāts var pats izdzēst. Tad nu pēc pāris gadiem ķer vēju laukā, solījumi pazuduši. Vajadzētu […]

Sludinājumi