“Esmu laimīga,” saņemot Latvijas pilsoņa pasi, teica Sibīrijas latviete Irina Porosjatņikova no Krasnojarskas latviešu biedrības “Dzintars”. Pases saņemšanas brīdī Cēsīs kopā ar etnisko latvieti Irinu vēlējās būt vairāki desmiti tautiešu. Draugi, radi un Sibīrijas latviešu atbalstītāji šī sen gaidītā notikuma dēļ bija gatavi mērot arī tālu ceļu uz Cēsīm – no Liepnas Austrumlatvijā un Liepājas Rietumlatvijā, nemaz nerunājot par rīdziniekiem.
“Es vēlētos Latvijas pilsoņa pasi saņemt Cēsīs, kur Pilsonības un migrācijas dienestā pirms vairākiem gadiem iesniedzu paketi ar dokumentiem dubultpilsonības iegūšanai,” visai pieticīgs bija ārstes Sibīrijā lūgums, cerot, ka jaunās pases izgatavošana neaizņems nedēļu, jo tik īsas bija Irinai dotās atvaļinājuma dienas abās darbavietās: Krasnojarskas poliklīnikā un privātajā klīnikā.
Cēsnieki un amatieši, zinot latvietes Irinas Porosjatņikovas aktīvo sabiedrisko darbību, vienojot tautiešus Sibīrijā un pasaulē, kā arī lielo atdevi tieši pēdējos desmit gados, Irinas kļūšanu par dubultpilsoni, Krievijas pilsonībai pievienojot arī Latvijas pilsonību, uztvēra kā svētkus. Novembrī, Latvijas svētku mēnesī, tie bija īsti vietā, domājot tieši par mums Latvijā.
“Manā dzīvē nekas nemainīsies,” viesiem Cēsu Jaunās pils svinību zālē sacīja jaunā dubultpilsone, Krievijas pasei pievienojot Latvijas pasi. “Taču es jūtu, ka mani senči tur, Debesīs, mani radi un draugi te, uz Zemes, tagad priecājas. Esmu etniskā latviete, un man bija jāiegūst Latvijas pilsonība.” Šos vārdus Irina beidzot varēja izteikt, ļoti sarežģītais birokrātiskais ceļš pilsonības iegūšanā Sibīrijas latvietei nu ir aiz muguras.
Pirms 52 gadiem Padomju Savienības laikā Irinas māmiņa Velta meitas pirmajā dokumentā jau norādīja, ka ir piedzimusi latviete. 60. gados Krasnojarskā uzņemoties vadīt jaunuzcelto sanatoriju, tās galvenā ārste Velta Frolko to zināmā mērā padarīja par savu Latviju, jau sākot ar vārda došanu sanatorijai – “Dzintars”. Darbā aizņemtā ārste meitiņas auklēšanu bieži uzticēja savai mātei Emmai. Ciematā pie vecmāmiņas, īstenas latvietes, mazā Irina caur mājas kārtību, paražām un šūpuļdziesmām smēlās tik daudz latviskuma, ka tā pietika līdz pat 40 gadu vecumam. Tad radās dziļi sirdī izauklēta vēlme – pietuvoties mūsdienu Latvijai.
Vienpadsmit gados, kopš latviešu vecmāmiņas vairs nav, Irinas latvisko dvēseli piepilda pati Latvija. Galvenokārt Latvijas cilvēki, sākot ar Staicelē “3×3” nometnē satiktiem latviešiem, Cēsīs iepazīto Eglīšu ģimeni, Amatā – Lāču, Freivaldu un citām ģimenēm. Tobrīd Sibīrijas lielpilsētā vairs nebija daudz iespēju ikdienā parunāt latviski, tāpēc Irina ir pateicīga latviešu skolotājām, kas atrod laiku un iespējas doties uz Krasnojarsku, lai 21. gadsimta tautiešos uzturētu latviskumu. Šobrīd Latvijas valsts ir pārstājusi finansēt skolotāju misijas braucienus uz Sibīriju, latviešu valodas prasmes var uzlabot tikai ar Skaipa palīdzību, tajā apgūstot pareizu latviešu valodas gramatiku ar skolotājas Lāsmas Konošonokas palīdzību, kura dzīvo Siguldā.
Saņemot pilsonību, īpašu dāvanu Irina Porosjatņikova pasniedza Cēsu Vēstures un mākslas muzeja krājumam. Tas ir Irinas dokumentāli pierādītais Rogusalu dzimtas koks, sākot no 1800. gada ierakstiem baznīcas grāmatās Malienā līdz šim brīdim Sibīrijā. Patiesībā tas ir dokumentāls stāsts par diviem sazarotiem dzimtas zariem Sibīrijā un Latvijā. Stāsts, kuru jaunā Latvijas pilsone izveidojusi, pētot Latvijas un Krievijas arhīvu dokumentus, apmeklējot gadsimtu senas latviešu kapsētas Krasnojarskas un Alūksnes pusē, lasot uzrakstus senos pieminekļos.
Cēsu Vēstures un mākslas muzeja zinātniskie darbinieki, tajā skaitā Dace Tabūne, skatot Rogusalu dzimtas koku, lasa tajā kā vēstures grāmatā. 1906. gadā bezzemnieku Rogusalu dzimta trīs paaudzēs aizceļo no cariskās Krievijas rietumu daļas uz neapgūto Sibīriju. Šādā ekonomiskajā emigrācijā pēc solītās brīvās zemes devās latviešu tūkstoši. “Sibīrijā nonākot, viņi saņēma tiem laikiem pat ļoti labu naudu,” saka Rogusalu pēctece Irina. Latviešu celtajā ciemā jaunās paaudzes Rogusaliem dzimst bērni, meitiņa Emma pasaulē nāca 1917. gada februārī. Viņa uzauga kā īstena latviete un ciemā beidza latviešu veidotu skolu. Par liktenīgāko latvietei Emmai kļūst 1937. gads. Gada sākumā viņa svinēja kāzas ar Benediktu Dolginu, bet tūlīt pat sākās latviešu vīriešu, arī Emmas brālēnu sodīšana ar nāvi. Arestēja arī Benediktu, un viņš pazuda bez pēdām. Tā paša gada rudenī Emma sagaidīja meitas Veltas nākšanu pasaulē. Tikai latviešu uzceltā pasaule Sibīrijā tika saplosīta, un Velta jau mazotnē bija jāsūta skolās ārpus latviešu ciema.
Līdz ar 1937. gadu latviešu pasaule Sibīrijā saruka. Tagad, pēc 80 gadiem, Irina ar saviem tēvočiem latviešu ciemu vietas meklē un atrod ar grūtībām. Atvadoties no Cēsīm, jaunā Latvijas pilsone apsolīja Cēsu vēsturniekus sagaidīt ciemos Krasnojarskā, kā jau ierasts, bet šoreiz palīdzēt atrast un aizvest Krasnojarskas apgabalā uz vietu, kur 20. gadsimta sākumā atradās ciems Vendene.
Komentāri