Vidzemes slimnīcā šī gada pirmais bērniņš Ernests piedzima 1. janvārī plkst.10.20 vecākiem, kuri šobrīd dzīvo Cēsīs, – Karīnai Fundurei un Jānim Karlsonam.
Brālīti nepacietīgi gaidīja arī gandrīz divgadīgā māsiņa Kristela. Tā kā vecāki iepriekš dzīvojuši Priekuļos un tikai nepilnu gadu īrē dzīvokli Cēsīs, abi bērniņi piereģistrēti Priekuļos.
Operācija svētku noskaņā
Par mazulīša dzimšanas laiku mediķu prognozes mainījās, sākumā bija doma par janvāra otro nedēļu, bet pēdējā apskatē 26. decembris. Tomēr pašai māmiņai bija sajūta, ka dēliņš nāks pasaulē janvāra pirmajās dienās. Tāpēc vecāki 2020. gada sagaidīšanu ieplānoja mierīgāku – tepat Cēsīs, nolemjot aiziet paskatīties svētku salūtu Vienības laukumā. Karīna teic, ka vēl Vecgada vakarā nebija pazīmju, ka dzemdības sāksies pavisam drīz. Taču, ejot uz pilsētas centru, satrūkusies no svinētāju izšautajiem salūtiem, iespējams, tas bērniņam radījis sajūtu, ka laiks dzimt. “Bērniņu sagaidījām skaisti – ar salūtiem, svētku noskaņā,” smaidot teic māmiņa. “Kad pēc salūta aizgājām mājās, sajutu sāpes, sapratu, ka drīz vien būs jābrauc uz slimnīcu.” Tētis piebilst: “Domājām, ka pagulēsim un tik uz vakarpusi brauksim, bet kādā brīdī secinājām, ka jābrauc būs jau naktī. Vedām meitiņu uz Smilteni pie omes, un pēc tam abi braucām uz Valmieru.”
Kārtojot formalitātes Dzemdību nodaļā, Karīna apjautājusies, cik mazulīšu svētku laikā piedzimis, personāls atbildējis, ka divi, bet, izrādās, domājot Ziemassvētku laiku. Tikai tad, kad pēc ilgstošākām sāpēm māmiņa gatavota neplānotam ķeizargriezienam, dzirdējusi, ka operāciju zālē mediķi runājuši par pirmo šī gada operāciju un, mazulītim piedzimstot, māmiņu apsveikuši ar īpašo notikumu. Karīna sapratusi, ka dēliņš Vidzemes slimnīcā ir šī gada pirmais jaundzimušais. Pēc neilga laika, kad tētis paņēmis mazulīti rokās, viņš sveikts ar šī gada pirmo bērniņu, ko personāls sagaidīja īpaši pacilātā noskaņā.
Pirmajā janvārī Ernests arī bija vienīgais jaundzimušais Vidzemes slimnīcā. Vecāki gan smej, ka jaunākajam dēliņam vien pāris dienu un viņš nemaz pats neapjauš, kādā mediju uzmanībā nonācis, toties pēc tam būs, uz ko atskatīties, ko parādīt. Pašiem gan bija jāaprod ar pastiprināto uzmanību. Bet vecākiem būs, ko parādīt arī meitiņai, viņa piedzima Dziesmu un deju svētku simtgadē.
Brālītis ir prasīgāks
Vecāki ir priecīgi, ka ģimenē ir dēls un meita. To arī vēlējušies. Pagaidām par kuplāku pulciņu nedomā, bet laiks rādīšot, kā būs. Karīna un Jānis gribēja, lai bērniem ir maza gadu starpība, lai ir kopīgas intereses un darbošanās. Jaunā māmiņa teic, ka māsiņu brālīša ienākšanai ģimenē ir gatavojuši, nopirkuši lelli, lai māsa var darboties līdzās mammai. Karīna teic: “Tā kā teicām, ka mājās būs brālītis, viņa jau Ernestu gaidīja. Tāds prieks, ka Kristela brāli uztver ļoti labi – mīļo, nes mantas, pat savu miega lupatiņu dod gulēšanai. Viņa man asistē, kad mainu pamperu, ja izkrīt knupītis, liek atpakaļ mutē, lai brālītis neraud.”
Vecāki teic, ka brālis, salīdzinot ar māsu, ir nemierīgāks, lai gan citi teiktu, ka bērns ir mierīgs. Tētis secinājis: “Ernestam ir skaļāka balss, var just, ka ir prasīgāks.” Mamma piebilst: “Viņam ļoti nepatīk, kad jāpārģērbjas, ja meita maziņa klusi gaidīja, skatījās, tad brālis izturas citādi. Tāpat, kad grib ēst, uzreiz jābaro, citādi būs dzirdama neapmierinātība.” Tētis ar humoru teic, ka vairs nav jāuzstāda modinātājs, lai māsa laikus tiktu uz bērnudārzu, brālis ar savu balsi pieceļ arī māsu.
Arī grūtniecības laiks vieglāks bijis ar māsu, lai gan arī dēliņa gaidībās nebija jāguļ gultā. Taču, meitu gaidot, līdz pat septītajam grūtniecības mēnesim braukusi uz darbu ar riteni, dienā tie bijuši 15 kilometri, darbā brīnījās par Karīnas kustīgumu: “Varbūt tāpēc, ka dzīvesveids bija aktīvāks, gaidību laiks bija vieglāks, bet arī ar jaunāko bērnu gan tāpat vedu māsu uz dārziņu, kopīgi darbojāmies bērnu laukumā, kur meitai ļoti patīk.”
Vecāki atzīst, ka pēc dēla piedzimšanas meitiņa, kas pirms tam likās maziņa, tagad liekas jau liela un gudra, daudz ko pati var izdarīt. Tētis rezumē: “Šķiet tāda pieaugusi.” Mamma teic: “Cenšamies darīt tā, lai viņa jūtas labi, dodu man blakus klēpī brālīti paturēt. Kad viņa pamostas, pielieku blakus bēbīti, Kristelai patīk brāli samīļot.”
Atpakaļ no Lielbritānijas
Māmiņai Karīnai, protams, dienas aizrit mājās rūpēs par bērniem, bet tētis dodas uz darbu. Pirmo bērniņu gaidot, abi vēl strādāja Lielbritānijā. Bija paredzējuši tur kādu laiku būt, bet, kad pieteicās meitiņa, saprata, ka vēlas, lai bērniņš dzimst Latvijā, lai omes var redzēt, kā mazbērns aug. Tāpēc, kad bija pēdējais brīdis, lai Karīna varētu lidot, abi atgriezās Latvijā. Uz ārzemēm viņi bija devušies, jo vēlējās nopelnīt naudu īpašumam. Bet Jānis teic, arī Latvijā to iespējams izdarīt, tikai nedaudz ilgākā laikā. Ģimene pārcēlās uz Cēsīm, jo te Jānim tuvāk darbs.
Vecāki teic, ka līdz ar bērnu ienākšanu ģimenē kļuvuši mierīgāki, dzīves ritms ir rāmāks. Karīna: “Agrāk vairāk gājām izklaidēties, pie draugiem vai draugi pie mums. Tagad tas notiek retāk. Tomēr interesanti, ka arī daudziem draugiem izveidotas ģimenes un ģimenēs gaidāms pieaugums.” Daloties sajūtās par to, kā ir būt vecākiem, Karīna teic: “Tā ir ļoti laba sajūta, dzīvei ir cita jēga, vērtības, kad mājās ir bērni. Ir, kā dēļ censties. Patīk skatīties, kā viņi aug, iemācās ko jaunu.” Tētis piebilst: “Līdz ar pirmo bērniņu rodas atbildības sajūta, izteiktas rūpes par ģimeni.” Vecāki ļaujas dzīves plūdumam un tic, ka viss notiek tā, kā tam vajadzētu būt. Karīna, domājot par nākotni, vērtē: “Skatīsimies, kādas būs iespējas, tās izmantosim. Dažreiz, kad kaut ko ļoti plāno, tas neizdodas, noiet greizi, tāpēc mēs necenšamies pārāk visu saplānot – dzīvosim un darīsim.”
Komentāri