Zvanniekos pirmais bērns sāka dzīvot pirms pieciem gadiem. Savulaik domāts, ka pietiks ar rūpēm par desmit bērniem un vairāk nevar atļauties. Tagad viņu ir 28. No Skujenes pagasta “Zvanniekiem” kuplā ģimene pārcēlusies uz dzīvi Vaives pagasta “Vecrogās”, kā iemeslu minot, ka “Zvannieki” atrodas klusā, labā vietā, kur joprojām darbojas mājas, kurās vieta būtu bērniem, lai pārvarētu krīzes situācijas. No ”Vecrogām” skolas vecuma bērni dodas mācīties Rāmuļu pamatskolā, mazākie dienas pavada kopā ar aizbildņiem. Mūsu sarunā biedrības ”Zvannieku mājas” priekšsēdētāja Sandra Dzenīte teiks: ”Mūsu gadījums ir eksperimentāls. Visi vērtē, cik ilgi šādā režīmā strādāsim, cik ilgi to izturēsim. Esam nodibinājuši šo organizāciju, lai izdotos piesaistīt līdzekļus. Tas ir pilnīgi dabiski. Ne tikai mana, bet visas mūsu komandas pozīcija ir tāda, ka jārunā par to, kā dzīvo mūsu bērni Latvijā.” Turpinājumā jautājumi un atbildes par ļoti nopietnām un stratēģiskām lietām, kurām, lietpratējuprāt, Latvijā jāmeklē risinājumi.
– Vai jūsu māju durvis joprojām ir atvērtas?
– Mūsu mājas nekad nav bijusi slēgta teritorija, mēs nekad neesam uzlikuši ierobežojumus, cik cilvēku un kādi mūsu mājās lai ienāk un atrod sev vietu. Mums ir komanda, kopā strādājam, tā labāk pārvaram grūtības. Ja nāk palīgā sauciens, tad uz to reaģējam. Te pie kafijas krūzes runājot, neko nevaram ne paredzēt, ne izdomāt. Man tas liekas negodīgi – jautāt, vai esam gatavi uzņemt visus Latvijā ienākošos bēgļus, vai esam gatavi uzņemt visus bērnus, kuri nonāk grūtā situācijā. Vai esam gatavi palīdzēt darba meklētājiem? Tas ir muļķīgs jautājums. Mēs palīdzam tiem cilvēkiem, kuri nāk pie mums, kuri mūs sameklē, tad sarunājamies un izlemjam, kā varam palīdzēt. Bieži ir nepieciešams cilvēkam parādīt tikai virzienu, kurp iet. Ir vajadzīgs padoms, pajumte, ģimene.
– Vai bijis daudz tādu situāciju?
– Risināt bērnu problēmas ir mana ikdiena. Esmu iemācījusies locīt veļu ar telefona klausuli pie auss. Prasa padomu, prasa, kādās institūcijās jāmeklē atbilde, ja nav, kur bērnu likt.
– Vai jūs nedomājat, ka tieši tādēļ Latvijā jūs varētu būt atspēriena punkts, lai pasargātu kādu no nedienām?
– Nesen pati uzzināju, ka Latvijā ir tikai deviņi bēgļi, jo tāpat kā, domāju, lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, biju analfabēte šajās lietās. Tagad zinām vairāk, kā bēgļiem palīdzēt. No otras puses, bēgļu mūsu valstī ir tik maz, viņiem nedraud atkulties līdz Vaives pagastam. Kad vēl kāds no Āfrikas mūs sasniegs? Tas bija negadījums, ka viņi nonāca Latvijā. Kad tajā rudens vakarā viņus pie sevis paņēmām, nedomāju, ka tas radīs tādu interesi. Tagad mans kā aizbildņa uzdevums ir nepilngadīgos pasargāt no pārlieku lielas uzmanības. Pie daudz kā var pierast. Arī pie svešu cilvēku vizītēm mājās, bet, ja nemitīgi kāda tante saka, ka vēlas ar viņiem runāt, tad bērni vairs nesaprot, ko no viņiem grib. Jautājumi, ko uzdodat, ir komplicēti. Ir lietas, par kurām viņi negrib runāt, un tādas ir viņu tiesības. Viņi pārsteidz ar godprātīgu attieksmi pret līdzcilvēkiem, viņiem nav ne mazākās viltības. Pati brīnos, kā var būt tik inteliģenti bērni, zinot, kādos apstākļos viņi dzīvojuši, auguši.
– Kā, jūsuprāt, viņiem Latvijā klājas?
– Lielākie paši meklē un atrod darbu Rīgā. Noteikti lasījāt, ka bija noticis incidents. Viņi nav tik daudz fiziski cietuši, bet tā ir morāla trauma. Noteikti. Trīs mazākie mācās Rāmuļu skolā. Viņiem patiesi klājas labi. Pirmo semestri pabeidza, liecības bija ļoti labas.
– Par mums pašiem. Kāda sociālā un bērnu aizsardzības nodrošinātība ir mūsu valstī?
– Ļoti neatrisināta, smaga situācija. Tas, ka bērni šeit atnāk un paliek, ir tāpēc, ka esam pratuši viņiem nodrošināt ģimenisko vidi. Es domāju, ka nepārspīlēju. Valstī nodarbojas ar jaunu institūciju radīšanu, kaut tās bērniem ir pretdabiskas. Neviens bērns ilgstoši negrib dzīvot pat krīzes centrā. Kamēr to nesapratīsim, nekāda progresa nebūs. Bērnam vislabākā ir māja, kurā ir pavards, kur ir mamma, omīte cep pankūkas, kur ir kaķis, suns, kur var skraidīt. Ģimene pati par sevi ir dziedinoša vide. Ja runājam par krīzē nonākušiem bērniem, kuriem nepieciešama dziedināšana, tad nav nekā labāka par ģimeni. Ja bērnam nav bioloģiskās ģimenes, tad jāveido jaunas mājas. Jādomā par to, kas bērnam ir labāks, nevis par to, kā mums ir vieglāk kaut ko kontrolēt vai pārraudzīt.
– Kāpēc tas valstī tik sarežģīti risinās?
– Procesus kārto, lietas organizē, vada no augšas. Baštika ministrija (Bērnu un ģimenes lietu ministrija- I.K) ļoti daudz ir izdarījusi, bet, acīmredzot Latvijai pieredzes ir par maz. Neticam saviem spēkiem. Mēs gribam pārņemt idejas. Valmierā veidojas bērnu ciematiņš, jo gribam paņemt gatavus modeļus un šeit iedzīvināt. Meklējam sistēmas, kas parasti ir ļoti neelastīgas. Lai darbs būtu veiksmīgs, sistēmai ir jābūt ļoti elastīgai, jo katrs gadījums ir ļoti individuāls.
– Kāpēc Latvijā tik daudz bērnu, kuri paliek bez bioloģisko vecāku aprūpes?
– Vienu ekonomisko sistēmu ir nomainījusi cita. Ir pieļauta traģiska kļūda, ka tūkstošiem cilvēku pār-ejas posmā tika gremdēti. Ir cilvēki, kuriem agrāk neprasīja nekādu iniciatīvu. Kolhoza laikā bija tādi, kuri darīja konkrētu darbu, tikai izpildīja, tagad no viņiem prasa daudz vairāk, un viņi nespēj. Ir virkne nogremdētu ļaužu. Apkārtējām pašvaldībām un institūcijām vajadzētu palīdzēt šīm ģimenēm, bet, protams, tas, ko saku, ir tukša skaņa, jo visdrūmākā situācija ir lauku rajonos, kur arī pašvaldības ir ļoti nabadzīgas.
– Vai tiešām atbildība par bērnu nav jāuzņemas vecākiem, ģimenei?
– Vecākiem ir jārūpējas par saviem bērniem. Man tas liktos pašsaprotami, bet mana pieredze ir tāda, ka tā nav. Atbildēt mēs varam prasīt cilvēkam, kuram ir apziņa, ka ir jāapgādā bērni. Manā pieredzē ir virkne vecāku, kuri uzskata, ka viņiem bērni ir tāpēc, lai gādātu par viņiem. No šādiem vecākiem neko nevar paģērēt, tās visas ir muļķības. Domāšanai ir jāmainās, jo bērniem nav jābūt pateicīgiem vecākiem par to, ka viņi ir laisti pasaulē. Bijušas reizes, kad vecākiem stāstām, ka bērnam ir bijusi dzimšanas diena, kā to esam atzīmējuši. Ko dzird vecāki? Viņi saka: ”Arī man bija dzimšanas diena, tikai vai mani kāds atcerējās, vai kāds atnāca?” Ko mēs varam no vecākiem gaidīt, lūgt, paģērēt, ja viņi visu laiku atrodas upura stāvoklī. Viņi apraud sevi un nespēj ieraudzīt sava bērna vajadzības.
– Kāpēc jūs lepojaties ar Zvanniekiem?
– Mēs nekad neesam domājuši, kā izskatāmies institūciju acīs, vai tas, ko darām, ir pieņemami vai ne. Mums vienmēr ir pārliecība, ja tas, kā dzīvi organizējam, ir labi mūsu bērniem , ja tas ir tas, ko viņi vēlas, tad ir pieņemts optimālais risinājums, labākais variants. Piecu gadu pieredze ir pierādījusi, ka esam vajadzīgi. Bijām stingri nolēmuši, ka pie desmitā bērna mēs liekam punktu. Bet tas vairs nav tik viegli kontrolējams un nevaram šo punktu pielikt. Ja bērns ir pie tavām durvīm un viņš lūdz atļauju ienākt, tad jābūt ļoti cietam cilvēkam, lai neatvērtu.
Komentāri