Liekas, nekļūdīšos sakot, ka latvieši, ja izvēlas ceļot uz ārvalstīm, tad tomēr vairāk veras uz dienvidu, ne ziemeļu pusi. Ja ziemeļi, tad Norvēģija, kurā rodama dabas varenība. Par Somiju nav plaša priekšstata, un vēl dominē stereotips – auksta tauta, kas izklaidēties brauc pie mums, jo te vēl vismaz alkohols un uzkodas ir lētākas. Tie, kuri bijuši Somijā, un vēl vairāk tie, kuri kādu laiku padzīvojuši šajā mums netālajā kaimiņvalstī, uzreiz saka, ka priekšstati ir pilnīgi ačgārni.
Sintija un Arturs Dutkas ir ģimene no Cēsīm, kas kādu laiku padzīvojusi arī Rīgā. Vēlāk, lai gūtu jaunu dzīves, darba pieredzi un zināšanas, devušies uz Somiju. Jau gandrīz četrus gadus Sintija un Arturs dzīvo Rovaniemi. Abi strādā augstākajās mācību iestādēs, vada dažādus starpvalstu sadarbības projektus, un uzsver – Lapzeme ir ziemeļu pasaka. Nedzīvo naudas dēļ
“Aizbraucu gadu studēt Rovaniemi tehniskajā universitātē. Devos turp, jo tolaik Latvijā nebija nekādu iespēju apgūt projektu vadību. Es nevērtēju ģeogrāfiski, kurp braukt, atradu interesējošu studiju programmu. Pabeidzu mācīties, atbraucu atpakaļ, atradu labu darbu. Taču projekts, ko uzrakstīju prakses laikā, novinnēja konkursā. Mani aicināja atpakaļ uz Lapzemes universitāti strādāt. Toreiz dažu dienu laikā ar Arturu izlēmām, ka jābrauc. Arī vīrs strādā Rovaniemi tehniskajā universitātē,” iemeslus, kāpēc dzīves rats iegriezies Somijas virzienā atcerējās Sintija Dutka un piebilda, ka viņas un Arturaprāt, dzīvot prom no mājām ir svarīgi vien tad, ja šajā laikā cilvēks veicina savu izaugsmi.
“Mēs vienmēr zinājām, ka nebrauksim, piemēram, uz Īriju, lai darītu kādu melnu darbu, lai nopelnītu. Mēs braucām prom, lai augtu. Un kādreiz noteikti, pagaidām nesolot, kad, mēs atgriezīsimies Latvijā,” tā Sintija.
Arī paši somi esot iemācījušies baudīt dzīvi. Situācijai, kāda pašlaik ir Latvijā, kad cilvēka vērtību savā ziņā nosaka viņa stāvoklis sabiedrībā un mantiskās iespējas, Somijā bijusi pirms gadiem 25. Tad arī turienes ielās valdījuši sastrēgumi, katrs centies tikt pie mašīnas un dzīvojamās platības. Šobrīd ģimeni, kurai pieder auto un ģimenes māja, Somijā uzskata par visai turīgu, bet situāciju, kad darbs darbu dzen, lai vairāk nopelnītu, somi spējuši mainīt pret laiku, kas tiek pavadīts kopā ar ģimeni, aktīvi atpūšoties svaigā gaisā.
“Sabiedrība ir ļoti vienkārša. Pat ja ir māja un mašīna, tad vienalga attieksmē pret citiem šie cilvēki ir vienkārši. Kompāniju vadītāji, protams, ir turīgi, bet arī viņi nepārspīlē, arī darbinieki neraugās citādi. Viņi sapratuši, ka bagātības dēļ var mainīties attiecības, bet labas attiecības somiem ir svarīgākas,” turienes lietu kārtību centās skaidrot Arturs Dutka, bet Sintija piebilda: “ Viņi joprojām ir patērētāju sabiedrība, taču tur pērkas, lai apmierinātu vajadzības, ne lai norādītu uz statusu. Paldies Dievam, ka tā. Latvijā īstenībā ir ļoti grūti, jo tev ir jābūt kaut kam, lai tu pierādītu, ka kaut ko vari. Tā lieta it kā pierāda tavu varēšanu. Un tas ir tik smieklīgi, cik mēs, latvieši, esam atšķirīgi tur un kā pārvēršamies šeit. Mēs te domājam, kā ģērbties, ko citi nodomās, ko sacīs. Jā, arī mēs. Bet Somijā mēs jau esam tādi, kādi esam.” Svešu zemi jāmācās baudīt
“Somiem ir tāds teiciens, ka amerikāņi ir kā persiks, bet somi kā kokosrieksts. Tas tāpēc, ka amerikāņi, ieraugot iebraucēju, ir blakus atplestām rokām, jo tagad,
redz, strādāsim kopā, dzīvosim kopā, izklaidēsimies kopā. Bet tiklīdz tu nonāc tuvāk amerikāņa ģimenei, tam kauliņam, tad nav iespējams izsisties cauri. Ar somiem ir otrādi. Viņi sākumā ir vēsāki, grib par svešo pārliecināties, bet, ja reiz uzticas, tad par simts procentiem. Un čaula nav nemaz tik cieta. Ar attieksmi to var salauzt. Kad esi kodolā, tad esi draugs uz mūžu,” uz savas ādas pārbaudītu lietu izstāstīja Arturs un piebilda, ka iedzīvoties svešā zemē vienmēr palīdz valodas zināšanas un paša atvērtība notiekošajam.
“Pēdējā laikā jau tomēr daudz tūristu brauc uz Somiju. Lapzemi, Rovaniemi apmeklē cauru gadu. Vasarās, kad ir skolēnu brīvdienas, lidostā sagaida lidmašīnu pēc lidmašīnas. Un tūristi, protams, ir dažādi. Es esmu apdomājis, kā savulaik pats ceļoju. Ierasti tūrists brauc vērtēt, bet tā ir kļūda. Lielākā kļūda ir salīdzināšana. Ir jābrauc izbaudīt. Somijā priedes un bērzi ir mazāki nekā Latvijā, bet tur arī vide cita. Ja brauc to vidi, dzīvesveidu izbaudīt, tad visur būs labi. Ja patīk burzma, var braukt uz dienvidu kūrortiem, ja gribas mierīgi atpūsties, baudīt dabu, svaigu gaisu, dzīvnieciņus, tad ir jābrauc uz ziemeļiem – Somiju, Zviedriju, Norvēģiju,” ieteica Arturs un arī Sintija uzsvēra, ka somi ļoti rūpējas par dabu, vidi. Mežos ierīkotas pastaigu takas, ugunskura vietas un veloceliņi, ziemā tie pārvēršas par slēpošanas ceļiem. Cilvēki neatstājot atkritumus atpūtas vietā, bet atpūtas braucienos, lai medītu, makšķerētu, lasītu sēnes un ogas, dodas ģimenes, draugu, paziņu lokā.
Stāsta brīnumpilnus stāstus
Studējot Sintija un vēl divas latviešu meitenes meklējušas iespēju piepelnīties. Viņām izdevies iemācīties nepieciešamo, lai vienīgā un īstā Santa Klausa ciematiņā Rovaniemi strādātu par rūķiem. Kad Rovaniemi sācis dzīvot Arturs, arī viņš jau trīs gadus novembrī un decembrī piebiedrojas rūķu pulkam, kurš palīdz Santa Klausam apceļot pasauli, uzklausīt bērnu stāstus un vēlmes, sagādāt pašas vērtīgākās dāvanas.
“Tā ir neatsverama atpūta un prieks. Mēs uzturam šo pasaku dzīvu, bērniņi taču visam svēti tic. Mēs stāstām, ka Santa Klauss dzīvo Ausu kalnā, jo tur viņš vislabāk var saklausīt bērnu vēlmes. Tur dzīvo arī viņa ziemeļbrieži, kas palīdz apceļot pasauli. Šajā kalnu namiņā Santa Klauss dzīvo kopā ar misis Klausu , abi saskaitījuši, ka atceras vismaz 364 Ziemassvētkus. Tas nozīmē, ka Santa Klauss ir vecs, vecs. Viņu mīļākais ēdiens ir rīsu putriņa, jo tā ir veselīga. Santa Klauss nemedī. Viņš makšķerē, bet nekad nevienu zivi nenoķer. Tas tāpēc, lai bērni justu, ka Santa Klauss ir tiešām pats labākais,” Ziemassvētku pasaku, kādu Rovaniemi dzird bērni un pieaugušie, arī mums izstāstīja Sintija un aicināja uz šo pasaku pasauli, kas joprojām ir zemes virsū, aizbraukt katram no mums, ja vien rodas tāda iespēja.
“Tur šī Ziemassvētku noskaņa ir visu gadu. Tur ir polārā diena un
nakts. Var redzēt ziemeļblāzmu. Pašlaik tur nav sniega, bet ierasti saules nepietrūkst, jo vasarā gaišs ir visu diennakti, bet ziemā gaisma mirdz sniega kupenās un debesis ir tik daudzkrāsainas,” tā Arturs, kurš ir divsimts gadus vecs Santa Klausa rūķis, tāpēc dzirdējis cilvēku patiesās vēlmes. Izrādās, visi vairāk par modē nākušām dāvanām vēlas būt laimīgi, veseli, mīlēti. Arī bērni, kuri mammām teikuši, ka vēlas kādu lelli vai robotu dāvanā, rūķim pastāsta, ka ļoti vēlas, lai mājās atgriežas nesen pazudušais kaķītis. Tas ir patiesi. Santa Klausa ciematā palīdz piepildīties brīnumiem. Tā ir pasaka , kuru turpina rakstīt cilvēki. Tas ir viņu labais darbs.
Komentāri