Zvērkopes Velgas Vītolas izaudzētās lācenes – Ilzīte un Līzīte -atkal svinējušas dzimšanas dienu.
Līgatnes dabas takās viesojāmies 11. janvāra rītā. Tieši pirms septiņiem gadiem, bet daudz saltākā laikā Velga Vītola bija dzirdējusi, ka lāču voljērā kāda skaļa, nāves tuvumu jūtoša balss kliedz pēc palīdzības. Tas bija sprīdi garš lācēns, kuru Velga vēlāk nosauca par Ilzīti. Tā sākās šis stāsts, kas nu jau turpinās septiņus gadus. Stāsts vienmēr ir bijis mīlestības un cilvēka prātam bieži neaptveramas uzticības pilns. Pagājušajā piektdienā, kad vērām Velgas mājas durvis, tajā smaržoja pēc kartupeļu putras un tikko lobītiem apelsīniem. Lāceņu mamma gatavoja dzimšanas dienas torti Ilzītei un piebilda, ka sestdienas rīts būs tieši tāds pats, jo tad cienasts taps Līzītei, kura ir gadu un vienu dienu jaunāka par Ilzīti.
“Dzimšanas dienas tortē ir salikts viss, kas viņām vislabāk garšo. Ja cilvēku tortēm pamatā ir biskvīts, tad mums kartupeļu putra, kas sakulta ar sviestu. Kad masa sacietē, tad lieku to kartona formā, maliņas dekorēju ar vafelēm, bet virspuses garnierī – krabju nūjiņas, kas ir lielākais gardums, vēl rieksti, ziedputekšņi, atkausēju saldas svaigās zemenes un upenes, vēl mandarīni, žāvētas ananasu šķēlītes,” savas tortes recepti nostāstīja Velga un to, ka viņa nav kļūdījusies, atzina Ilzīte, kura pāris stundu vēlāk, baudot cienastu, ēda šmakstinot.
“Jubilejas svinu un svinēšu, kamēr mēs viena otrai būsim,” ar dziļu mīļumu nosaka Velga un rāda fotogrāfijas, kā kopā ar lācenēm un citiem pašas izaudzētiem dzīvniekiem priecājusies arī Ziemassvētkos. Šajā reizē svinības sanākušas mazliet skaļākas, jo tieši Ilzītes dzimšanas dienā Līgatnes dabas takas apciemoja arī vides ministrs Raimonds Vējonis un Gaujas Nacionālā parka vadība, bet citādi Velga jau pieradusi, ka vainagu pīšana lācenēm uz Jāņiem, Ziemassvētku eglīšu rotāšana un dzimšanas dienu svinības galvenokārt ir tikai abpusējs prieks.
“Vējonis ir vienīgais politiķis, kurš man patīk. Viņam, liekas, tiešām interesē, kas parkā notiek. Viņš reiz arī man sacīja, ka mani lāči ir visas Latvijas lepnums,” noteica Velga.
Par to, ko dzīvnieku tuvums dod cilvēkam, runājām ilgi. Pārdomas brīžiem bija pat filozofiskas. Patiesi, vai tad pasaule nebūtu daudz tukšāka un mūsu dzīve ne tik smaidpilna, ja ik dienas mums blakus kāds nerietu, neņaudētu? Un Velgai liktenis piespēlējis iespēju saprasties arī ar meža dzīvniekiem. Nu, un sarunas ar lāčiem, tā ir vienkārši Dieva dota iespēja.
“Nebrīnos, ka ir cilvēki, kuri ļoti mīl dabu, visu dzīvo radību. Tādu tiešām ir daudz. Mana svēta pārliecība- dzīvnieki ir doti, lai padarītu mūs labākus. Dzīvnieki dzen cilvēku prom no egoisma. Ir ļoti vienkārši nepalīdzēt līdzcilvēkam, par alkoholiķi vai vecu niķīgu tanti sakot, ka pati pie visa vainīga. Pret dzīvnieku nav tādas attieksmes. Es neesmu dzirdējusi par putniņu vai zaķīti, ka pats vainīgs, ja ieskrēja tajā degošajā kūlā! Saikne ar dzīvniekiem pamodina tās labākās jūtas, kas katrā no mums ir,” tā Velga un domās kāpa aizvien dziļāk.
“Es esmu tās pasaules daļa, domāju, ka tur esmu savējā. Un tad atkal domāju – nu ej tu nu zini! Tā pasaule varbūt ir manī. Viņi vienkārši ir pieņēmuši mani. Es esmu izaudzinājusi sešas stirnas, tikai esot klāt, vērojot to uzvedību, es zinu, kā katra jūtas. Joprojām drusciņ brīnos par to, cik ļoti varu uzticēties lācenēm. Tiešām zinu, ko daru. Neriskēju akli. Skatos, kā viņas jūtas. Vēroju attieksmi. Ja mājās ir suns vai kaķis, tu arī vari pabūt kopā. Mēs sarunājamies par vienkāršām lietām: “Kur biji, ko darīji, kā gulēji, vai garšoja ēdamais?” Tu ar savu kaķi runājies? Nu, es tieši tāpat ar lāci. Cilvēks un dzīvnieks viens otram dod daudz labā. Tas ir prieks, ka viņi uzticas,” vērtēja Velga un piebilda, ka cilvēkam svarīgi saprasties ar puķēm, kokiem, dzīvniekiem, jo tas biežāk svarīgi tieši viņiem pašiem.
Līdz ar Ilzītes un Līzītes nākšanu pasaulē pāris ģimenes mums bija gatavas atzīt, ka viņu dzīve ir mainījusies. Pirms sešiem gadiem pirmoreiz Gunta, Mirdza, Dzintra un Jāzeps, kuri dzīvo Pierīgā, atbrauca uz Līgatnes parku. Satika Velgu, sadraudzējās ar viņas bērniem un četrkājaiņu ģimeni. Tagad tieši viņi lepojas, ka ir lācenīšu krustvecāki, kurus Velga sauc par mīļajiem mārupiešiem
“Mums ļoti patīk dzīvnieki, tas, ka toreiz atbraucām uz Ilzītes pirmo dzimšanas dienu, bija tik labs notikums, kas ļauj mums teikt, ka viss, kas dzīvē noticis, tiešām gājis uz labu. Tagad mēs diezgan bieži braucam ciemoties, pavadām brīnišķīgu dienu pie dabas. Esam sapratuši, ka ir vieta uz zemes, kur vari aizbraukt un gūt tik daudz mīļuma,” sacīja Dzintra Berezovska, bet Gunta piebilda, ka abas ar mammas māsu Mirdzu ir kļuvušas ļoti lielas lāčmīles.
“Krustmāšu būšana uzliek savus pienākumus, bet tie jau nav uzspiesti, tie nes tikai prieku, jo krustmeitas ir izcilas. Vienmēr ir prieks kaut ko cienastam sarūpēt, jo ar tukšām rokām jau nebraucam. Arī šoreiz atvedām kliņģerus, krabju nūjiņas. Zinu, ka Ilzītei ļoti garšo biezpiena sieriņi. Atvedām veselus 12 un noēda, ka nemetas,” priecājās Gunta Pozņaka, kura neslēpa, ka ļoti sadraudzējusies arī ar Velgu un viņas bērniem.
“Tagad Velgas meitiņa dzīvo mūsmājās. Dacītei vienmēr smejos, ka, pirmdienā atkal gaidu mītnes zemē. Labi sadzīvojam. Tas ir prieks, ka, kamēr bērns studē, varam izlīdzēties,” tā Gunta un piebilda, ka nebūtu bijis lācenīšu, šie cilvēki nekad dzīvē nebūtu satikušies. Arī tas ir četrkājaino mīluļu, kurām klāt jau skolā iešanas vecums, labi paveiktais darbs.
“Es smejos, ka stādīšu mācību programmu, kaut lāčiem jau tā kā par vēlu. Astoņos gados lācis tiešām ir jau pieaudzis. Bet ko man viņām vēl mācīt? Man ir ļoti labi audzināti lāči. Mums ir tādas attiecības, kādas vēlējos,” uzsvēra Velga un piebilda, ka katram vienmēr bijusi gatava nenogurstot stāstīt par dzīvnieku pasauli. Tagad Velga redzējusi, kā Eiropā lepojas ar divu balto lāču izaudzināšanu. Vācijā ap vienu mazu ņerkstuli darbojas četri cilvēki, bet mazliet lielākais lācēns Knuts jau kļuvis par televīzijas zvaigzni.
“Ja lācēns kaut nedēļu zīdis mātes pienu, ja viņam izveidojusies imunitāte, visi orgāni jau darbojas, tad tas nav nekas neiespējams. Es pat par to pasmejos. Bet man patiesi ir žēl, ka tajā laikā, kad lāči auga Līgatnē, nevienam neinteresēja uztaisīt filmu par lācenēm, kuras izaudzinājis cilvēks. Ar Līzīti es pusotru gadu devos pastaigās pa mežu, bieži par to domāju. Tagad tas ir beidzies, nekad tas vairs nebūs. Es nesaku, ka nez ko toreiz izdarīju. Lācenes ir divi brīnumi. Tie ir brīnumi, kuriem bija atļauts notikt,” tā Velga, kura šoziem ķērusies pie darba, kas atkal mums varētu atnest prieku. Velga mēģinās uzrakstīt grāmatu par visiem dzīvnieciņiem, kurus pati izaudzinājusi. Tie būšot priecīgi stāsti par dzīvnieku dzīvi, grāmatā būšot daudz lielu un skaistu fotogrāfiju.
Komentāri