Vakar Vecpiebalgas zemē guldīja pagasta padomes priekšsēdētāju Voldemāru Cīruli.
Citkārt tik gaišā Vecpiebalgas baznīca tērpusies melni balta – nāves krāsa šajā cīņā uzvarējusi. Goda sardzē stājas rajona amatpersonas, pagasta un rajona iestāžu vadītāji, pagasta padomes deputāti un darbinieki, rajona pašvaldību vadītāji. Bet saule spīd tikpat spoži kā sestdien, kad te Piebalgas novada svētku dievkalpojumā spēku smelties sanāca piebaldzēni. Starp viņiem arī Voldemārs Cīrulis. Skan tik pazīstamas, katram latvietim tuvas, tik bieži dziedātas dziesmas… Skan skumji. Kā atgādinājums, vēlējums, svētība.
“Latvieši saka – cilvēkam ir dzīve, un cilvēks nodzīvo mūžu. Dzīve, dzīvot, dzīvs. Mūžs, mūžībai. Dievs katram cilvēkam dod dzīvi uz kādu noteiktu, mums nezināmu laiku, uz kādu brīdi šajā bēdu un grūtību pasaulē. Dievs vēlas tikai vienu, lai mēs no savas dzīves izveidotu mūžu. Dzīve ir un paiet, un pēkšņi nav. Mūžība ir mūžīga, un Dievs ir mūžīgs. Ja cilvēks no savas dzīves spēj izveidot mūžu, tad viņš ir mūžībā,” dievkalpojumā saka mācītājs Andris Krauliņš. Viņš arī uzsver, ka cilvēka dzīve pārtop mūžā, ja viņš to spēj
piepildīt ar mīlestību un ticību.
“Savu amatu Voldemārs Cīrulis nesa gluži kā grezno Piebalgas tautastērpu – krāšņu, spilgtu ar pērļu jostu. Krāšņu, spilgtu tikai no ārienes, bet ikdienā bija grūta kalpošana savai tautai, savai Piebalgai,” salīdzina mācītājs un atgādina, ka cilvēka dzīve pārtop mūžā Dieva spēkā un cilvēka dzīve turpinās mūžībā.
Aiziet cilvēks, paliek viņa padarītais un iecerētais. Pagastmājā uz galda guļ šī dievnama torņa projekts, vēl sestdien ar arhitekti pārrunāts un arī par naudas lietām ar novada svētku viesiem, jo baznīcas tornim jābūt. Tas būs. Tāpat kā pēc mēneša skanēs ērģeles. Viss būs. Arī Vecpiebalga taps vēl skaistāka. Tikai bez Voldemāra Cīruļa.
Baznīcā nelielā burtnīcā katrs var ierakstīt kādu notikumu, tikšanos ar pagasta padomes priekšsēdētāju. Ieraksti krājas. Arī paldies par mūžu, par padarīto un iesākto.
Pie baznīcas cilvēku simti veido goda sardzi, lai vecpiebaldzēnu cienītais vīrs sāktu saules ceļu. Vēl piestājot pie pagastmājas, kas sagaida ar pusmastā nolaistiem karogiem,
turpat kolēģi noliektām galvām, garām savas mājas slieksnim, savam lolojumam – benzīntankam, un atkal cauri ļaužu godasardzei, priekšā ziediem klātais pēdējais ceļš. Ceļa vārdi mūžībā, paldies par visu, kas dzīvē padarīts, par doto spēku turpināt. Ziedu bezgalības priekšā piekāpjas krāšņās un noslēpumainās Vecpiebalgas ūdensrozes. Ik puķe atgādina kādu mirkli no dzīves. Un klusi skan vecpiebaldziešu dziedātā “Pie tevis eju, Vecpiebalga” . “Lai Dieva svētība un miera dusēšanas laiks. Kad debesu Piebalgas rītos uzziedēs Vecpiebalgas ūdensrozes, tiksimies,” tā mācītājs Andris Krauliņš.
… Tāda dīvaina vasara. Augusta sākums. Bet pār Vecpiebalgu spīd spoža saule, un stārķi sāk pulcēties ceļam. Pretim saulei. Viss notiek agrāk nekā citus gadus. Pārāk agri.
Komentāri