Laikam jau pirms 50 gadiem, kad Cēsu MRU tika dibināts senioru deju kolektīvs un vēlāk tam dots vārds “Dzirnas”, bija skaidrs – šis kolektīvs kopā sasauks nemiera garus, kuriem deja ir prieks, kuri tai velta brīvo laiku.
“”Dzirnas” – tas ir dzīvesveids,” vienkārši saka Valdemārs Žaimunds. Kolektīvā viņš jau 15 gadus,pēdējā laikā uzņēmies visus organizatoriskos pienākumus.Un patiesi, viņš ir “Dzirnu” galvenais melderis, kurš gādā, lai tās grieztos.
Visilgāk kolektīvā dejo Erna Magone. Jau 45 gadus. “Jā, man tolaik 34 gadi. Abi ar vīru strādājām MRU, kolektīvā trūka dejotāju. Domājām, izpalīdzēsim un viss, dejosim pie jauniešiem. Tā izpalīdzot iegājām kolektīvā un prom vairs nedomājām iet. Atceros, skatē Rīgā ļoti skatījās, lai starp dejotājiem nebūtu jaunāki par 40 gadiem. Nācās slēpties – mice galvā, visu laiku turējos starp citām sievām,daudz nerādījos, un neviens nepamanīja,” pastāsta Erna. Viņai drīz būs 80, un tas nekas, ka mazmazbērni uztraucas, iesaka padzīvot mierīgāk. “Tā doma, ka varētu nedejot, man nepatīk. Kad dejoju, nekas nesāp,” domās dalās Erna un atzīst, ka agrāk vecākās paaudzes deju kolektīviem dejas bijušas lēnākas,tagad dažā nākas krietni pasvīst, kaut dejotājiem gadi krājas plecos.
“Kamēr varam, ir taču kas jādara. Tepat blakus dzīvojam, kā var nenākt,” saka Jānis un Dzintra Kazaiņi un klusi piebilst, ka vienmēr pirms koncerta ir satraukums – vai viss izdosies, kā nākas. “”Dzirnu” mēģinājumi ir ierakstīti nedēļas ritmā. Reti kura sestdiena ir brīva. Citādi jau vairs nevar būt,” pārliecināta Ruta Ivanova.
Māra Pakule dejojusi visu mūžu, “Dzirnās” ir trešo sezonu. “Esmu laimīga, ka varu būt starp optimisma pilniem, jautriem, garā un miesā možiem cilvēkiem. Katrs mēģinājums ir ne tikai darbs, arī patīkama kopābūšana,” saka Māra. Par “Dzirnu”saviesīgo dzīvi varētu uzrakstīt lustīgu stāstu. Gan par talkām pieValdemāra Gaujasmalā, gan jubileju svinēšanām, pašu radītiem teatralizētiem uzvedumiem, protams, koncertbraucieniem, un ne tikai pa Latviju. “Vai vēl kādā kolektīvā mēģinājumā vīri ir sprieduši, kādus kreklus vilks uz saviesīgu pasākumu, jo viņiem jābūt vienādos balles tērpos. Sievas tikmēr pārsprieda sadzīviskas lietas,” pastāsta Māra.
Kustīgi, draudzīgi, mērķtiecīgi – tā sevi raksturo ilggadējie dejotāji. Tam piekrīt arī Andris Melbārdis. Ar dzīvesbiedri Aldonu abi dejo gadu.”Nedomāju,ka slodze būs tik liela.Visos mēģinājumos ir visi, kauns nebūt. Divi mēģinājumi nedēļā, sestdienās koncerti, bija jāpierod pie šāda ritma.Reti kurā kolektīvā ir tāda gaisotne, un nevienā neesmu redzējis tādu disciplīnu,” domās dalās Andris.
Desmitā sezona “Dzirnās” ir vadītājai Rutai Paulsonei. Pārņēmusi stafeti no pieredzējušajām kolēģēm Vijas Borizo, Astrīdas Ziņģes, Dzidras Rubenes, viņa pratusi uzturēt kolektīvā dejot prieku un darbā slīpējusi meistarību, lai “Dzirnas” allaž būtu starp labākajiem. “Apbrīnoju – viņi nečīkst,visu var. Brīžam pati jūtu, ka netieku līdzi. Viņi prot strādāt un ballēties. Ir bauda strādāt ar “Dzirnām”,” saka vadītāja un uzsver, ka ikdienā nenovērtējams ir Valdemāra atbalsts, viņš vienmēr ir līdzās, dara neredzamo, lai kolektīvs varētu aktīvi strādāt. “Dejā cilvēka fiziskie, emocionālie, intelektuālie un garīgie procesi savienojas vienā veselumā,rodot iespēju radošajai jūtu ekspansijai nonākt pie pārmaiņām emocionālajā stāvoklī un domāšanas veidā. Tā ir atbilde, kāpēc cilvēki dejo, kāpēc ir laime būt dejā,” pārliecināta Ruta Paulsone un piebilst, ka “Dzirnu” dejotāji prot saglabāt jaunības trauksmi. Gadiem nav nozīmes. Piektdien “CATA” kultūras namā “Dzirnas” ar plašu koncertu, kurā, kā jau gaviļniekiem pieņemts, netrūka pārsteigumu, svinēja jubileju. Kopā ar viņiem bija astoņi igauņu, lietuviešu un tuvāko draugu kolektīvi, arī pašmāju dejotāji. Citādi jau “Dzirnas” nevar. Piecdesmitgadnieks taču. Tā vien šķiet, ka jubileja vēl nebūs nosvinēta, kad kolektīvs posīsies uz kādu koncertu. Kartē jau sazīmētas vietas – Salacgrīva, Rīga, Ļvova, Rakvere, Saulkrasti, kur cēsniekus gaida šovasar. “Dzirnas” mierā nestāv, tās griežas. Jo vienmēr bijis kāds, kurš neļāvis tam pierimt. Un deju soļi aizzib pāri skatuvei… Latviskā rakstā un ritmā. Sarmīte Feldmane
Komentāri