Ceļā uz vārdu debesis ir atkal vaļā. Tur bagātniece saule pašlaik basām kājām iet.
Dzejoli, dzejolīt…
Piesaku tevi austošās dienas putnu korim. Piesaku taurenim, kas narcises trompetē sēd. ”Smej Gaujas krastos mēness stars uz lakstīgalas mēles, Un krūtīs saldi ievuziedu rūgtie skūpsti sāp…”
Re, tie paši apdeldētie poētismi: lakstīgalas, ievas un mēnesnīca. Šai trijotnei pagaidām jaunvārdu nav. Ir tik grūti izteikt nepasakāmo. Vēl grūtāk maldīties no sapņa īstenībā. Bet tikai tā saplūst pasaules. Mana un tava. Tā atdarās vārti uz vēl vienu gaismu, lai piedzimtu – Vārds. Ar pieneņu vīnu uz karstām lūpām. Šķiet, maija ziedu smaržā mazliet sareibis.
Dzejolīt, taurenīt! Gundega Kanaviņa
Komentāri