Divi EP soļi, lai mazinātu zaļmaldināšanu

Izpratne par videi draudzīgu dzīvesveidu daudziem kļūst par ikdienas normu.

Arī tie, kas tam nepievēršas mērķtiecīgi, iegādājoties kādu lietu, pat tādu sīkumu kā iepirkuma maisiņu veikalā, bieži izvēlas to, pie kura ir norāde – bioloģiski noārdāms vai mazāk piesārņo. Taču ne vienmēr uzrakstiem, preču aprakstiem un ražotāju ziņām par it kā videi draudzīgu ražošanas ciklu vai uzņēmuma politiku var ticēt, jo tādas norādes, ja vien tai nav kāda sertifikāta apstiprinājums, nav jāpierāda. Lai Eiropas Savienības (ES) valstīs sakārtotu šos jautājumus, Eiropas Parlamenta (EP) deputāti šajā pavasarī ir izskatījuši divas direktīvas, kuru mērķis ir novērst tā saukto zaļmaldināšanu.

Februārī deputāti pieņēma direktīvu*, kas aizliedz marķējumā maldinoši atsaukties uz vides aizsardzību, tajā skaitā arī produkta ilgtspēju, ja tam nav pierādījumu. Kad to apstiprina Eiropas Savienības (ES) Padome, to publicē Oficiālajā Vēstnesī un dalībvalstīm divos gados nosacījumi jāiekļauj savos tiesību aktos. Savukārt martā EP pieņēma nostāju tā sauktajai Zaļuma norāžu direktīvai. Tajā paredzēts, kādas pārbaudes un apstiprinājumi būtu nepieciešami, lai aprakstā par preci drīkstētu izmantot norādes par pozitīvu ietekmi uz vidi, kā arī šo norāžu izmantošana. Darbu pie šī tiesību akta pabeigs jaunais Eiropas Parlaments, ko Latvijā vēlēs 8.jūnijā.

Direktīva, ko apstiprināja februārī, nosaka, ka produktu marķējumā aizliegts izmantot vispārinātas ar vidi saistītas norādes, piemēram, “videi draudzīgs”, “dabisks”, “bioloģiski noārdāms”, “klimatneitrāls” vai “ekoloģisks”, ja tam nav konkrēta apstiprinājuma. Nedrīkstēs izmantot arī norādes, ka produktam ir neitrāla, samazināta vai pozitīva ietekme uz vidi, ja, piemēram, ražotājs ir veicis kādu ar produkcijas izgatavošanu nesaistītu videi labvēlīgu pasākumu.

Zaļmaldināšana ir arī nepamatota produktu ilgtspējas norādīšana. Piemēram, dažām elektroierīcēm mēdz norādīt noteiktu izmantošanas reižu skaitu, taču tas nebalstās uz salīdzināmiem datiem un rada apjukumu patērētājiem. Direktīvas noteikumi ir pamats arī šī marķējuma izmantošanai. EP pauž, ka nākotnē ES atļaus izmantot tikai tādu ilgtspējas marķējumu, kura pamatā būs oficiāli apstiprinātas sertifikācijas shēmas vai kurus būs izveidojušas publiskās pārvaldes iestādes. Noteikumi arī aizliedz mudināt patērētājus aizstāt preces daļas agrāk, nekā nepieciešams, piemēram, bieži patērētājus pāragri aicina nomainīt printera tinti. Aizliegts arī sniegt informāciju, kas rada iespaidu, ka preci iespējams remontēt, ja tas neatbilst patiesībai.
EP plenārsēdē ziņotāja Biļana Borzana no Horvātijas sacīja: “Mēs spersim soli prom no izmešanas kultūras, padarīsim mārketingu pārskatāmāku (..) Cilvēki varēs izvēlēties produktus, kas ir izturīgi, remontējami un ilgtspējīgi, pateicoties uzticamākām etiķetēm un reklāmām. Vissvarī­gākais, ka uzņēmumi vairs nevarēs mānīt cilvēkus, sakot, ka plastmasas pudeles ir labas, jo uzņēmums kaut kur iestādījis kokus, vai apgalvot, ka kaut kas ir ilgtspējīgs, to sīkāk nepaskaidrojot.”

Direktīvā, par kuru būs jābalso nākamā EP deputātiem, proti, Zaļuma norāžu direktīvā, jau detalizētāk paredz rīcību, lai norādes un reklāmas, kas vēsta par videi draudzīgu preci, atbilstu tās īpašībām vai ražošanas ciklam. ES dalībvalstīm vajadzētu noteikt institūciju, kas pieņem un pārbauda ražotāju iesniegtos pierādījumus, lai saņemtu atļauju reklamēt produkciju kā “bioloģiski noārdāmu”, “mazāk piesārņojošu”, “ūdeni taupošu” vai “bioloģisku”. Pēdējais lasītājiem var atgādināt pārtikas preču marķēšanu, kas Latvijā labi pazīstama, bet jāatgādina, ka direktīvā ir runa par rūpniecības precēm un pakalpojumiem, par kuriem patērētājam zināma kopēja regulējuma nav.

Deputāti atbalstījuši nostāju, ka institūcijai atbilde par marķējumu jādod ne ilgā kā 30 dienās, bet vienkāršāk pārbaudāmiem apgalvojumiem termiņš varētu būt īsāks. Noteikumi neattiektos uz mikrouzņēmumiem, bet mazajiem un vidējiem uzņēmumiem varētu papildus dot gadu, lai panāktu atbilstību.

Norādes, ka produkcija vai pakalpojums ir videi draudzīgs, noteikti nedrīkst balstīt uz oglekļa emisiju kompensēšana praksi. To, ka uzņēmums iegulda līdzekļus iniciatīvās, kas uzlabo vidi, var ziņot, taču, ja tā pamatdarbībā siltumnīcefektu gāzu emisija turpinās, tā preces nevar saukt par videi draudzīgām. q

*Eiropas Savienības direktīvas ir tiesību akti, kas nosaka mērķus, kuri jāsasniedz ES valstīm. Mērķu īstenošana ir dalībvalstu ziņā – katra izstrādā savus tiesību aktus.

Raksts tapis sadarbībā ar Eiropas Parlamenta biroju Latvijā