“Manā ģimenē aug seši bērni, tādēļ ir grūti materiāli. Vīrs strādā gadījuma darbus, tāpēc vienmēr ienākumu nav. Ar jūsu starpniecību gribu pateikt paldies pagasta sociālajai darbiniecei Rigondai Slaidiņai, kaimiņos Petrovsku ģimenei, Drustu skolas direktorei un aptiekārei. Mums viņi ir tik daudz palīdzējuši,” tā sākas visai pagarā drustēnietes Ilgas Veinšteines vēstule, kuru viņa sūtījusi “Druvai”, lai šajos Ziemassvētkos pateiktu paldies. Un tas nav maz. Vārdam paldies esot maģisks spēks, tā skaidrojuši astrologi, bet sešu bērnu mamma paldies saka, jo pati atzīst, ka katru laba darītāju viņa nevar citādi apbalvot.
“Mums nebija gultas, trūka drēbju, vajag mašīnu, lai tiktu pie ārsta. Mazajam ir problēmas ar veselību. Mēs gribējām pateikties visiem,” tā Ilga Veinšteine, kura neslēpj, ka bērnu ir daudz un par viņu tēva dzīvesveidu nav liela prieka. Trūkst naudas, vēl pērnajā ziemā, kad bijis liels sals, istabā sēdējuši mēteļos. Tagad tikuši pie lietotiem logiem, lietotām mēbelēm. Bērni izrāda mīkstās rotaļlietas.
“Es ne par ko tā nesūdzos. Mums ir maza saimniecība. Ir pīlītes, vistas, kaziņas, truši. Ziemassvētkos vēlētos saņemt vien mīlestību, labestību. Par tādām materiālām lietām pat daudz nedomāju,” nosaka Ilga, kuras ģimene pārtiek gandrīz vienīgi no bērniem un ģimenei piešķirtajiem pabalstiem un labvēļu atspaida.
“Ko lai es pasaku? Ilga bērnus ļoti mīl. Daudziem jau ir viedoklis, ka bērnus sadzemdējusi, lai tad arī tiek galā! Bērni taču nav vainīgi pie tā, kur un kam piedzimuši. Mēs ar vīru tā esam vienojušies, lai pašiem paliek mazāk, bet palīdzam daudzbērnu ģimenēm pagastā. Kādreiz aizgādāju kaut pašas vārītu ievārījumu, sameklējam lietotus apģērbus, lai bērniem ir prieks,” uzsvēra Drustu pamatskolas direktore Aīda Vašile, kura jau vairākus gadus atbalsta Ilgas ģimeni, sakot, ka nepasniedz jau neko kā uz paplātes vai lieku, bet tikai sadzīvē nepieciešamas lietas. Līdzīgi rīkojas Ilgas vēstulē pieminētā aptiekāre. Inta Lipska uzsver, ka nekad nespēj atteikt Ilgai iedot zāles vai maisījumus bērniem, ja mammai arī naudas tobrīd nav. Tajā pat laikā kundze neslēpj, ka arī pašai jāiztiek no maziem ienākumiem. Viņa par Ilgas pirkumiem aptiekā faktiski aizliek savu naudu, bet Ilga, kad spēj, tad atdod.
“Vēl jau es viņai mācu, kā izdevumus paplānot. Lai vasarā nepērk bērniem pamperus. Kā mēs bērnus izaudzinājām? Saku, lai nebrauc uz Cēsīm iepirkties, jo ceļā aiziet vairāk, nekā var ietaupīt, pērkoties lētajos veikalos. Saprotu taču, cik viņai grūti klājas,” noteica Inta Lipska.
Stāsts pat Ilgas Veinšteines ikdienu ir tiešām pateicība labajiem cilvēkiem, kuri atrodas mums līdzās. Tas ir paldies tiem, kuri, mazliet piemirstot par savām vajadzībām, atceras, ka kādam klājas grūtāk, un nemeklē iemeslus, kāpēc ar Ilgu tā notiek. Viņi palīdz, priecājoties kaut vai par to, ka Ilga bērnus nepamet, samīļo un svētkos bizēs iesien baltus pušķus.
Komentāri