“Ar nākošo gadu atkal viss kļūs vēl dārgāks,” dzirdams sarunās uz ielas un nopūtās veikalos, gādājot klājumu svētku galdam.
Varētu arī teikt, ka 2007. gads mums devis iespēju rūdīties un būt gataviem nākamā vēl neizdibināmajiem untumiem. Cerība, kā zināms, mirst pēdējā, un tā mums patiešām vēl dzīva, tikai reizēm mazliet nīkuļo kā slimnieks, kuram ir gan veselības uzlabošanās, gan paguruma dienas. Optimisti mēdz teikt, ka bezcerīgu situāciju nav, ka ir tikai cilvēki, kuri cerību zaudējuši konkrētā brīdī.
Aizejošais gads kaut ko vienmēr mēdz atstāt. 2007. – valstij jaunievēlētu prezidentu un kārtējo jeb tradicionālo valdības maiņu. Tomēr visjūtamākais aizvadāmā gada ieguldījums ir inflācija un tās bagātīgi uzbarotās cenas. Jau tagad skaidrs, ka nākamais gads turpinās šo dārdzības progresu. Un, kas zina, cik ilgi vēl nāksies, ierobežojot laiku citām vajadzībām, rauties tikai materiālās eksistences nodrošinājumam. Mēdz jau teikt, ka nauda dzīvē nav galvenais (ak, kā mēs visi to gribētu! ), tomēr cilvēka darbības un vēlmju rezultātā tā kļuvusi par mūsu dzīves pamatu. Arī nākamais gads neizbēgami liks ārdīties mantas dēļ, pat tad, ja izlemsim dzīvot askētisku dzīvi, dabūsim maksāt par to, ka vispār dzīvojam. Visi grib, lai maksājam dārgi. Kādreiz vērtības cenu noteica pēc kvalitātes, tagad vairāk pēc nepieciešamības. Izrādās, nekas pasaulē nemaksā tik dārgi, kā sava vieta zem saules ar nepieciešamo cilvēciskai dzīvei.
Īpašības vārds “dārgs” aizejošajā gadā uzkrītoši izpelnījies īpašu rekordu mūsu valodas biežāk lietojamo vārdu vidū. Domāju, ka aizejošā gada vēsturē tā svarīgumu vajadzētu atzīmēt, piešķirot tam īpaša, šī laika latviešu valodas vārda statusu. Viens no variantiem varētu būt personu uzrunu kungs un kundze
vietā lietot dārgais un dārgā! Tas apzīmētu mūsu vērtību skalu arī citu valstu vidū!
Gribas jau cerēt, ka nākamais – 2008. gads – būs labāks par iepriekšējiem, uz kuriem gan arī tika liktas cerības. Bet tāpēc jau laikam cerība mirst pēdējā, ka grūti sasniedzama.
Komentāri