Cēsniece Aija Puķāne nepilnus divus gadus strādā Valmierā un ir darba devēja vismaz 30 cilvēkiem. Aija kaimiņpilsētā vada četrus ēdināšanas uzņēmumus.
„Ja nepatīk darbs ar cilvēkiem, tad nav ko darīt viesmīlībā. Šajā jomā sīkākā kļūda var maksāt klienta zaudējumu. To uzskatu par nepieļaujamu, jo vēlos, lai ēdināšanas un visa tam piesaistošā servisa ziņā esam labākie,” uzsvēra SIA “Akācija E.V.” vadītāja Aija Puķāne, un sarunas laikā bija skaidrs, ka jaunā sieviete to nesaka, lai kaut kādā ziņā izceltu sevi vai ambīciju vadīta.
„Es ik dienu, ik stundu esmu iekšā darbā. Izdomāju receptes, plānoju ēdienkartes, pieņemu banketu pasūtījumus un strādāju ar katru klientu individuāli. Tas laiks, kad vadītājs varēja tikai vadīt, ir pagājis. Nākotnē visstiprākie būs tie uzņēmumi, kas krīzes laikā noturējās un pat attīstījās. Tāpēc vienmēr esmu kopā ar savu kolektīvu un piepalīdzu tur, kur vairāk darba- uzmundrinu, samīļoju, sabaru, bet, ja vajag, tad varu arī pati gan grīdu uzslaucīt, gan kafiju uztaisīt,” tā Aija un piebilda, ka pret darbiniekiem ir stingra, bet arī ar katru runājot, viņa ik dienas motivē strādājošos darīt vairāk un labāk.
Aija pat ar lepnumu stāsta, ka visu, ko ēdināšanas jomā apguvusi, to darījusi gadiem ilgi un lielāko daļu knifu mācījusies no saviem skolotājiem, lasījusi simtiem grāmatu un centusies kāpt pa karjeras kāpnītēm.
„Atceros, kā pēc skolas beigšanas īsti nezināju, ko vēlos darīt. Tieši „Druviņā” izlasīju sludinājumu, ka aicina pavāru kursos. Izdomāju,
pamēģināšu. Pēc dažiem mēnešiem jau biju praktikante „DanLat” hoteļa virtuvē. Ar saviem jautājumiem beidzu nost pavārīti, prasot, kāpēc tā, ko tagad. Tad viņa man pārjautāja, vai vēlos būt pavāre. Un es atkal nezināju atbildi, bet pēc pavisam īsa laika mani jau uzaicināja strādāt hoteļa virtuvē. Vēl kursus nebiju beigusi, kad jau strādāju. Tā apmēram pieci gadi pagāja. Tad sāku strādāt Priekuļos „Tigrā”. Biju pavāre, šefpavāre, tad visas ēdināšanas nodaļas vadītāja. Ja godīgi, tad man jau tobrīd šķita, ka lielāko daļu lietu, ko šajā sfērā nepieciešams zināt, pārvaldu līdz sīkumam. Aizgāju pastrādāt uz Rīgu, un sapratu, ka jāmācās, jāmācās. Studēju, ieguvu
augstāko izglītību. Pirms gadiem trim atkal dzīve sagriezās kājām gaisā,” aizrautīgi stāstīja Aija un līdztekus pauda pārliecību, ka labs un elastīgs vadītājs var būt tieši tas, kurš darbu sācis apakšā un kāpis uz augšu.
Aija neslēpj arī to dzīves posmiņu, kad Rīgas uzņēmumā, kurā strādājusi, notikusi štatu samazināšana. Viņa atgriezusies Cēsīs, kuru uzskatījusi un uzskata par savu pilsētu, un strādājusi kādā kafejnīcā par pavāri. Darījusi to pašu darbu, kuru agrā jaunībā.
„Man patika, bet apkārtējie to nesaprata. Viņiem šķita, ka Aija par zemu nokritusi,” smējās
uzņēmīgā sieviete un piebilda: „Es taču zināju, ka šīs pārmaiņas ir uz laiku. Arī grūtības dzīvē tiek dotas uz īsu laiku, tajā brīdī
ir jādomā pozitīvi. Labās domas tiešām piesaista labo”.
Drīz Aijas dzīvē atkal notikušas būtiskas pārmaiņas. Viņu pie sevis paaicinājuši valmierieši. Pareizāk sakot, SIA „Akācija E.V.” pieder kādai latvietei, kas dzīvo Anglijā. Viņa meklējusi enerģisku, zinošu, jaunu sievieti, kas varētu vadīt viņai piederošās četras kafejnīcas.
„Mēs uzreiz sapratāmies. Sandra dzīvo Anglijā, bet esam viena vecuma. Viņai tāpat kā man rūp šī uzņēmuma labā slava, un darām visu, lai patiktu klientiem,” tā Aija, kura Valmierā vada pēc rakstura četras atšķirīgas ēdināšanas iestādes. Bistro „Jauna saule” un mūzikas bārs „Chilli inn” darbojas pašā pilsētas centrā, Aija saimnieko arī teātra kafejnīcā „Ceturtais cēliens” un vada „Sporta bāru” Vidzemes olimpiskajā centrā.
Pat ēdināšanas un viesmīlības jomas nepārzinātājam ir skaidrs, ka ēdināšanas vietu klientu raksturs atšķirsies.
„Dažādība. Bet tas taču ir interesenti! Tie ir jauni izaicinājumi! Atbrauc sportistu komanda, es dodos saskaņot viņiem vajadzīgo ēdienkarti. Ja izdomāju, ka teātra kafejnīcā būs suši, tad pati lasu, pētu un gatavoju, lai sanāktu pats labākais. Eksotiska virtuve ir arī bistro un īpaša atmosfēra mūzikas bārā. Starp citu, tas, ka mūsu piedāvājums atrodas pilsētas centrā, vēl neko nenozīmē. Klientiem patīk smaids, laipna apkalpošana, individuāla uzmanība. Domāju, ka tas ir tas, kas mūs tur uz viļņa un ļauj domāt par attīstību. Tagad mūsu uzņēmumā ir šefpavārs. Viņš ir cēsnieks. Oskars ir
zinošs, un man tagad ir vairāk laika kalt lielos plānus,” dalījās Aija, kura bija pārliecināta, ka cilvēkiem vienmēr patiks sevi palutināt un draugus iepriecināt ar pasēdēšanu kafejnīcā, interesantu viesību sarīkošanu, tāpēc Aijas galvā ņudz idejas.
“Interesantāki kāzu banketi, izbraukuma banketi. Galdu klāšana pie dabas. Ēdienu gatavošana klientam klātesot, piedaloties. Arī mazi svētku galdi par mazām naudiņām. Visu var izplānot aprunājoties, noskaidrojot klientu vēlmes, iespējas,” sacīja Aija Puķāne un bija pārliecināta, ka tieši šajā gadā strādās, lai vēl vairāk popularizētu uzņēmumu.
„Gribam būt vajadzīgi arī smilteniešiem, cēsniekiem. Ieceru ir daudz,” tā Aija un nenoliedz, ka varbūt kādreiz viņas vadīts ēdināšanas uzņēmums darbosies arī Cēsīs.
„Saikni ar savu pilsētu nezaudēju ne brīdi. Katru vakaru braucu mājās uz Cēsīm, kur mēs, visa ģimene, dzīvojam,” noteica Aija Puķāne.
Ilze Kalniņa
Komentāri