Svinēt Ziemassvētkus siltajās zemēs nebūt nav pretdabiski, jo atzīmējam taču tā Kunga Jēzus Kristus piedzimšanu, kas arī notika silta klimata joslā. Tomēr latvieši priekšroku dod šo svētku svinēšanai sniegotā zemeslodes daļā, jau pašā Ziemassvētku nosaukumā minēta ziema, kas mums saistās ar sniegu. Tomēr izbaudīt, kā Ziemassvētkus svin vasarā, kopā ar draugiem izdevās Cēsu rajona padomes izpilddirektora palīdzei starptautisko sakaru jautājumos Ritai Mercai. Viņa kopā ar draugiem ziemas saulgriežu laiku pavadīja Brazīlijā.
”Ziemassvētkus sagaidīju Atlantijas okeāna krastā, tūristu iecienītā vietā Kanoe Kuebradā, 30 grādu karstumā, peldoties siltā okeāna ūdenī. Brazīlieši paši tūrisma vietas Ziemassvētkos īpaši neapmeklē, jo tos tradicionāli svin ģimenes lokā. Toties sagaidīt Jauno gadu daudzi dodas ārpus mājas.
Brazīlija ir daudznacionāla zeme, tādēļ viennozīmīgi izvērtēt tradīcijas nevar. Lielākā daļa iedzīvotāju ir katoļticīgie, tādēļ arī Ziemassvētku atzīmēšana saistās tieši ar katoļu baznīcas tradīcijām. 24. decembra vakarā notiek dievkalpojums, bet nākamajā dienā, kad cilvēki ir izgulējušies (lielā karstuma dēļ aktivitātes tur sākas tikai pēc sešiem vakarā), nāk ielās un turpina svinēt Ziemassvētkus līdz nākamajam rītam, kad aust saule.
Lai gan Brazīlijā egles neaug, Ziemassvētkos tās ir visur, protams, gan īstās egles plastmasas atdarinājumi. Ziemassvētku simbols tiek izpušķots tāpat kā pie mums – ar lampiņām, pušķīšiem un dažādiem spīdumiem. Plastikāta eglītes greznoja arī kafejnīcas. Daudzviet, izmantojot lelles, bija izveidota Bībeles aina, kur mazais Jēzus kūtī guļ silītē. Svētku laikā pa ielām staigāja arī Ziemassvētku vecītis jeb, kā Brazīlijā to sauc, tēvs Noels, kas pēc leģendas dzīvo Grenlandē. Viņš bija ģērbies, kā esam pieraduši redzēt – sarkanā tērpā ar mici galvā, tikai bārda nebija tik kupla un kostīms no zīda auduma.
Jāteic, ka skats šajā valstī uz svētkiem visai dīvains – ārā 30 grādu karstums, bet skatlogi noformēti ar eglīšu un Ziemassvētku vecīšu attēliem, cilvēki, puspliki un pārkarsuši, satiekoties viens otram saka: ”Feliz Natal!” (Priecīgus Ziemassvētkus!). Neraugoties uz svētkiem, ielās un kafejnīcās vairāk skanēja sambas ritmi, bet no Ziemassvētku dziesmām Brazīlijā vispopulārākā ir ”Klusa nakts, svēta nakts”. Arī brazīlieši Ziemassvētkos viens otru apdāvina. Tas parasti notiek pēc svinīgajām vakariņām.
Mūsu kompānija svētkos vakariņoja kafejnīcā. Bijām tur ēduši jūras veltes, bet šoreiz, kā jau Ziemassvētkos, izvēlējāmies ēst gaļas ēdienus. Latviešiem ierastā Ziemassvētku ēdiena – zirņu – tur, protams, nebija. Varēja dabūt pupiņas, bet tās bija tik dīvaini sagatavotas, ka atteicāmies. Jāteic, ka brazīlieši lieliski prot gatavot.
Kafejnīca bija izrotāta svētkiem par godu. Katram uz šķīvja bija uzlikta konfekte, bet blakus koša lentīte, ko par piemiņu apsiet ap roku. Klāt laipna apkalpošana.
Kad vakarā devāmies mājās, redzējām turienes nabadzību. Mazajās, nomaļajās Kanoe Kuebradas ieliņās neviens nesēdēja pie svētku galda, bet grupiņās māju pagalmos. Nemanījām nekādu svētku cienastu. Pa ceļam satiktajiem centāmies vietējā valodā novēlēt priecīgus Ziemassvētkus, bet cilvēki uz mums skatījās neizpratnē…
Kontrasti šai zemē ir ļoti lieli. Kafejnīcā uz galda gan bija trauks, kurā varēja atstāt naudu labdarībai. Nezinu, kā tas ir ikdienā, bet izskatījās, ka šai pilsētā nav pat pašvaldības, manīju tikai pa kādam policistam un ievēroju kādu puisēnu, kurš kafejnīcā lūdza naudu. Tad kāda ģimene viņu pieaicināja pie galda un pabaroja.
Daudzi Brazīlijas iedzīvotāji vispār nevar svinēt un priecāties par Ziemassvētkiem, jo šai valstī vairāki miljoni cilvēku dzīvo ļoti trūcīgi. Salīdzinot viņus ar mums Latvijā, domāju, ka mēs dzīvojam ļoti pārtikuši. Mūsu bomži neguļ kā siļķes uz ielas. Brazīlijā, protams, tam ir pateicīgi silts laiks, bet neviens cits kā laiks, šķiet, par šiem cilvēkiem nerūpējas. Mēs saviem bezpajumtniekiem sagādājam patversmes,
cita veida palīdzību, bet Brazīlijā tā nav. Katram pašam jālemj, kā izdzīvot. Daudzām ģimenēm ne tikai Ziemassvētkos nav ko galdā likt. Ziemeļaustrumos, kur bijām, skaitās pats nabadzīgākais Brazīlijas rajons. Nebijām lielākās pilsētās, kur cilvēki dzīvo labāk, bet skati pa ceļam… Braucot autobusā, redzēju, ka vietumis zeme ir pilnīgi izdegusi, neviena zaļa stiebriņa, kā tuksnesī. Ceļmalās rēgojās pa kādai saslietai būdiņai bez logiem un durvīm. Šķiet, ka pat gultas tur nav iekšā. Bērni ar vecākiem sēž pie būdiņām, cerībā skatās uz ceļu, vai kāds garāmbraucējs apstāsies un kaut ko iedos, jo apkārt kilometriem tālu veras nedzīva zeme. Ziemassvētku žēlsirdība tur ļoti būtu nepieciešama.
Komentāri