Pēdējā laikā valsti biežāk pāršalc ziņas, ka no mājām vai skolas aiziet pusaudži un neatgriežas. “Bija un kā ūdenī iekrita,” tā par pēkšņi pazudušajiem parasti saka tuvinieki un līdzcilvēki. Pavisam nesen Vaives pagastā notikušais, kad dažās minūtēs no savas mājas priekšas pazuda divas meitenītes, ir skarbā teiciena apstiprinājums. Šī meklēšana beidzās salīdzinoši ātri un ar labiem rezultātiem. Taču mūsu rajona policijas pārvaldes darbinieki joprojām meklē personas, kuras pazudušas pirms vairākiem mēnešiem un pat desmit gadiem. Policijas darbinieki stāsta, ka bieži nespēj saprast arī pieaugušo rīcību, kuri pēkšņi atstāj ģimeni, draugus, ierasto dzīvesveidu, un tikai pēc laika izdodas noskaidrot, ka cilvēks ir sveiks un vesels, bet dzīvo un strādā otrā Latvijas malā… Taču šoreiz “Druva” vairāk interesējās par pusaudžiem. Dažādu jomu speciālistiem jautājot, kāpēc bērni izvēlas bēgt un pazust, “Druva” uzklausīja arī kādreiz meklēto un atrasto bēdzēju viedokļus. Aizmūk, diedelē, dzer
Pēdējo pāris gadu laikā Cēsu rajona policijas pārvaldē visvairāk ziņojumu par to, ka jāmeklē bezvēsts pazudis pusaudzis, saņemts no pusaudžu kolektīva “Saulrīti”, kas darbojas Lielstraupē.
“Pusaudžiem, jauniešiem, kuriem ir atkarība, ar atbildības sajūtu ir grūti. No mūsu 25 audzēkņiem par tādiem, kuriem ir tieksme uz klaiņošanu, var nosaukt piecus. Viņi bēg atkal un atkal. Ja gadās vēl panākt pusceļā, tad atpakaļ vedam mēs, ja ne, tad Rīgas vai citas pilsētas policija,” stāstīja valsts SIA “Straupes narkoloģiskā slimnīca” pusaudžu kolektīva “Saulrīti” vadītāja Sanita Strazdiņa, bet viņas vietniece Līga Kārkliņa piebilda, ka nereti pusaudži par sevi atgādina paši: “Viņiem laikam apnīk klaiņot, tad parasti Rīgas policijā aiziet un piesakās. Tā viņi ātri tiek atpakaļ.”
Kolektīva pedagogi zina stāstus, ka bērni dodas naudu diedelēt uz Rīgas lidostu, klīst pa galvaspilsētas ielām, gar kafejnīcām, kurās apgrozās ārzemnieki. Bērni ir sapratuši, ka tieši tūristiem var palūgt naudu, viņi iedos un tā arī nekad neuzzinās, ka viņu ziedojums pārvērtīsies šņabja pudelē. Biežāk no iestādes bēgot puiši, bet pirms pāris gadiem, kad ceļā devušās meitenes, viņas stopējušas uz Rīgu pēc seksa.
“Kad vaicājām, kāpēc bēgušas, viņas tā arī teica, ka nevar iztikt bez seksa! Viņām bija piecpadsmit, sešpadsmit gadu. Viņām bija savi draugi, kurus neatklāja,” tā Sanita Strazdiņa.
Kolektīvā ir noteikumi, ka teritorijā nedrīkst ienest un lietot apreibinošas vielas, nedrīkst izturēties vardarbīgi, kolektīvā nedrīkst būt seksuālu attiecību, nedrīkst bez ziņas atstāt teritoriju un nedrīkst melot. Ja noteikumus pārkāpj, tad tiek uzskatīts, ka jaunas dzīves uzsākšanai pietrūkst motivācijas. “Saulrītu” darbinieki uzsver, ka arī klaiņošanu, bēguļošanu un pazušanu ir mēģināts ierobežot. Ja pārkāpumi no reizes uz reizi atkārtojas, tad audzēkņus no rehabilitācijas programmas arī izslēdz. Biežāk gan ir pieredze, ka pēc dažām atpakaļ krišanas reizēm audzēkņi izvēlas tikt ar sevi galā. Tajā pašā laikā speciālisti uzsver, ka kolektīvā arvien biežāk nokļūst ne tikai atkarīgie, bet arī ielu bērni, par kuru rehabilitāciju valstī ir maz domāts. Klaiņošana jau ir viņu dzīvesveids.
Elīna, 15 gadi: “Es aizklīstu no mājām, ar mani tā gadās. Te esmu tikai no 7. maija. Man ļoti iepatikās. Te par bēgšanu neesmu domājusi. Es gāju prom no mājām, jo bija kašķi. Mēs kašķējāmies ar mammu, brāli. Man kaut ko pārmet, es aizeju prom. Uz nedēļu, divām dienām, tad atkal uz nedēļu. Uz kurieni? Man ir daudz draugu, arī nepilngadīgie, kuri vieni paši dzīvo. Draudzenei mammu ielika cietumā, tētis nedzīvoja ar viņiem kopā. Māja bija vienai pašai. Ko darījām? Mēs lietojām alkoholu. Nu, ne jau tikai tur, arī pirms tam. Ja kādam ir nauda, tad uzsauc pārējiem. Domāju, ka mamma neuztraucās, jo nojauta, ka dzīvojos pie draugiem. Īpaši jau nedomāju, kā mamma jutās, tagad te varbūt liek padomāt.” Valērijs, 13 gadi (no “Saulrītiem” bēdzis septiņas reizes): “Dažreiz gribas mājās, dažreiz lietot. Līdz mājām vēl neesmu ticis. Sanāk uz Rīgu, uz Liepāju. Dzīvoju pie draugiem. Viņi no vecākiem dabū naudu, un ejam pirkt alkoholu. Lietoju alu, šņabi, kokteiļus, vīnu. Prasījām naudu arī citiem. Angliešiem prasījām, un viņi deva. Pa divām, trim stundām dabūjām 30 latus. Eju klāt un prasu. Ko saki? Give me, please, money! (Iedodiet, lūdzu, naudu – angļu val.). Viņi iedod, mēs nopērkam alkoholu un kādus saldumus. Tagad esmu nolēmis vairs nebēgt, gribas te palikt. Nākamajā gadā iešu skolā.”
Mārtiņš, 17 gadi: “Beidzu dzīvot pie vecākiem 16 gados. Mamma jau arī negribēja, lai es vairs pie viņas dzīvoju, jo zagu naudu, zeltlietas, pilnīgi visu, kas mājās bija, un pārdevu, lai dabūtu narkotikas. Aizgāju dzīvot pie paziņas. Katru dienu lietoju, un nedēļu biju kājās. Kad lieto amfetamīnu, tad miegs nenāk. Gāju uz spēļu zālēm. Vai tur var dabūt naudu? Tur naudu var paspēlēt. Tagad man ir doma izveseļoties, dzīvot turpmāk skaidru dzīvi. Apkārtējie vēlējās, es arī pats gribēju ārstēties.”
Tā “Druvai” stāstīja trīs “Saulrītu” kolektīva audzēkņi. Par viņu domām var pašausmināties, bet ne tikai par domām, arī par dzīvi. Daži iepinušies sliktu draugu kompānijā, bet pārsvarā gadījumu arī ģimenē nav bijis nekāda atbalsta. Mazais Valērijs beigās pastāstīja, ka uz mājām, kur viņš joprojām nav aizkļuvis, ceļš ir slēgts. Puišelis pirms gada no ģimenes izņemts, ievietots bērnu namā. Viņš pats strauji atsaka: ”Uz laiku!”, bet tad atklājas, ka sociālās aprūpes iestādē viņš bijis jau agrā bērnībā. Kopš desmit gadu vecuma klaiņo, dzer, kā prazdams, cenšas izdzīvot.
Nejūtas mīlēti un pasargāti
“Bērnam ir labi uz ielas, kad ir slikti mājās,” uzsvēra psiholoģe un Cēsu pilsētas vecāku domes priekšsēdētāja Sanita Jakuševa un piebilda, ka bērnam ir ļoti svarīgs drošais pamats, ģimene. Ja starp vecāku un bērnu nav emocionālas saiknes, tad notiek bēgšana no mājām, klaiņošana, pat pazušana.
“Bērns, meklējot citu vidi, aizbēg. Viena galējība ir, ka nav nodrošinātas eksistenciālās vajadzības, bērns ir pamests novārtā, otra, ka bērns tiek pārmēru lutināts. Viņam nav skaidrs, ko viņš drīkst, ko ne. Tur sākas problēmas,’’ tā Sanita Jakuševa. Viņa un vecāki, kuri apvienojušies Cēsu vecāku domē, regulāri dodas nakts reidos pa pilsētu.
“Satiekam pusaudžus, runājam, vaicājam, ko viņi dara. Satiekam arī tos, kuri lieto alkoholu. Mēs gribam izprast situāciju, kāpēc viņi ir ielās. Pusaudži ļoti bieži atbild, ka vecāki nezina, kur viņi ir. Pirms kāda laika bērni sarkanām acīm sēdēja līdz pusnaktij datorsalonos. Tagad šī situācija mūsu pilsētā ir novērsta. Vai vecākiem nerodas jautājums, kāpēc pusnaktī bērna nav mājās? Bija gadījumi, kad kolēģi aizveda kādu iereibušu meiteni mājās, bet saņēma lamas no mātes par to, ka sacēluši negodu. Ko kaimiņi nodomās, ka bērnu ved mājās ar policiju?! Tas nekas, ka to meiteni guļošu reibumā atrada parkā uz sola,” ģimeņu dažādo attieksmi vērtēja Sanita Jakuševa, kura strādā arī jau aprakstītajos “Saulrītos” par psiholoģi.
““Saulrītos” ir vecāku dienas. Esmu sapratusi to, ka vecākiem ir ļoti grūti bērnam pateikt, ka mīl viņu. Tā ir absurda situācija, bet tā ir. Tas liek par daudz ko aizdomāties. Tajā pašā laikā viņi saka, ka par bērnu satraucas. Bet vai bērns to saprot? Kā viņš to var zināt?” analizēja psiholoģe un piebilda, ka, domājot par bērnu drošību, īpaši uzmanīgām ir jābūt tieši labvēlīgajām ģimenēm, jo lutinātie bērni, nonākot kaut uz brīdi ielas vidē, ir pavisam naivi un nepasargāti. Lai cik tas skaudri skanētu, bet bērni, kuri piedzīvojuši pat vardarbību ģimenē, ir dziļāk sapratuši pasaules kārtību. Viņi zina, ka cilvēki ir arī ļauni , viņiem ir lielākas izredzes sevi pasargāt. Tāds savvaļas dzīvnieku pasaules likums, bet izrādās patiess.
Vienaldzības dominante
“Ko nozīmē: “Gribu un palieku pie drauga pa nakti?” Ja pie maniem bērniem atnāk kāds viņu draugs, es katrā ziņā paprasu, vai viņa vecāki to zina. Bet ir ģimenes , kur tā nenotiek, arī šķietami labās ģimenēs,” sacīja sociālās aprūpes centra “Gaujaslīči” sociālā rehabilitētāja Laila Glovania un piebilda, ka ir taču piedzīvots, kā cilvēki paiet garām, redzot kādu kaujoties. Dažkārt domā, ka saukšana pēc palīdzības ir viltus trauksme.
“Bērns sabiedrībā nav aizsargāts. Piedzēries šoferis var uzbraukt. Sodi kāpj un kāpj, bet nekas nemainās. Risku rada arī narkotiku tirgoņi, psihiski nelīdzsvaroti cilvēki, arī pusaudži savā starpā ir naidīgi,” sprieda Laila Glovania un apstiprināja, ka arī no “Gaujaslīčiem” bērni aizbēg, lai pabūtu kopā ar draugiem.
“Viņi vēlas būt citā vidē. Viņi 16 gados grib baudīt brīvību, pieaugušo dzīvi. Bērnu namā jau tomēr ir noteiktas prasības, ir jābūt mājās, jāpastrādā, jāapmeklē skola, jāmācās,” tā Laila. Bet speciāliste Rita Deiča, darba pienākumus pildot, tiekas ar Cēsu audzināšanas iestādes nepilngadīgajiem audzēkņiem. Viņa vēl skaudrāk runā par ģimenes, skolu un līdzcilvēku vienaldzību, kas sekmējusi pusaudžu nonākšanu konfliktā ar likumu un aiz restotiem logiem.
“Kāpēc bēga no mājām? Vismaz trešajai daļai iestādes puišu bijusi vardarbība ģimenē. Fiziska, varbūt emocionāla, ko pusaudži nenovērtē. Audzēkņiem ir zems izglītības līmenis. Viņi ir bēguši no skolas, tad no mājām. Trūcis vecāku uzmanības. Kad iestādē ir vecāku konferences, daudzi neatbrauc. Cik no viņiem par bērnu uztraucas?” tā Rita Deiča un piebilda, ka šādos gadījumos bērniem klaiņošanu ir grūti pārmest. “Cilvēks savā labākajā izpausmē ir līdz deviņu gadu vecumam, pēc tam viņš sāk bojāties. Tas notiek, pateicoties apkārtējiem. Vecākiem ir jāvērtē sevi. Ko paši esam sasnieguši, vai esam piepildījuši savus sapņus? Varbūt paši nebija veiksminieki? Ielu dzīve bērnus noteikti tuvina likumpārkāpumam.”
Policisti negrib būt takši
Pašlaik Cēsu rajona policijas uzskaitē ir bezvēsts pazudušas 18 personas. Vairāki pieaugušie meklēšanā ir jau gandrīz desmit gadus. Policijai nekādu ziņu nav arī par kādu 1990. gadā dzimušu meiteni, kura nezināmā prombūtnē ir jau divus gadus, un zināms vien tas, ka viņa no mājas devusies prom, jo nav varējusi saprasties ar audžutēvu. Meklēšanā kopš pērnā decembra ir arī 14 gadus vecā Oļesja, kura regulāri bēgusi no mājām un klaiņojusi. Meklēta un atrasta piecas reizes, bet atgriezusies pie iepriekšējā dzīvesveida.
“Visvairāk par bezvēsts pazudušajiem bērniem ziņas saņemam pēdējo pāris gadu laikā. Tas ir tāpēc, ka visbiežāk pusaudži aizbēg no sociālās aprūpes un rehabilitācijas iestādēm,” sacīja Cēsu rajona policijas pārvaldes kriminālpolicijas biroja otrās nodaļas priekšnieks Valērijs Gormaļovs.
Šajās dienās policijā ir informācija, ka trīs pusaudži devušies prom no sociālās aprūpes centra “Riekšaviņa”, kas darbojas Zosēnos, divi, nevienu nebrīdinot, atstājuši pusaudžu kolektīvu “Saulrīti”.
“Viņi sarunā un bēg kopā, reizēm pieci, seši cilvēki. Aizturam ceļā vai Rīgā jau zināmās vietās. Atrodam un vedam atpakaļ. Sanāk, ka pildām taksometra pakalpojumus un tērējam līdzekļus,” sprieda V.Gormaļovs un pajokoja, ka tagad, kad pārvaldē ir jaunas automašīnas, mazajiem klaidoņiem braukšana būs vēl ērtāka.
“Neviens policists jau bēdzējus par šādu rīcību neņem aiz čupra. Ar viņiem parunā, nogādā atpakaļ mājās. Tie, kuri bēg vairākkārt, mūsu rīcību jau uztver kā pašsaprotamu,” tā V.Gormaļovs.
Policisti reaģē uz katru ziņojumu par pazudušu personu, uz katru iestādi, māju vai vietu, kur pēdējo-reiz manīts pazudušais, izbrauc policijas darbinieku operatīvā grupa, un seko virkne pasākumu, lai pēc iespējas ātrāk izdotos noskaidrot cilvēka atrašanās vietu. Policistiem ir pieredze, ka par pusaudžu pazušanu no iestādes tiek paziņots ļoti savlaicīgi, bet vecāki, kuri pieraduši pie bērna dzīvesveida, kurš nemitīgi atprasās uz tusiņiem, pie draugiem un dodas izbraukumos, paziņojumu iesniedz tad, kad paši ir izmisumā, jo pusaudzi mājās nesagaida, kā arī nevar ar viņu telefoniski sazināties. Policijas praksē ir arī gadījums, kad par bērnu dzīvesveidu vecāki uzzina tikai tad, kad meitenes nonākušas konfliktā ar likumu. Proti, vecāki domājuši, ka bērni iet uz skolu, bet meitenes skolā nav bijušas nevienu dienu kopš pērnā gada oktobra līdz šī gada aprīlim. Tāds gadījums bijis mūsu pilsētā. Kāpēc pedagogiem neinteresēja bērnu prombūtne un vecāki neko nezināja par savu bērnu ikdienas gaitām, to nesaprot arī policijas darbinieki.
“Laukos bērnu pazušanas gadījumus uztver nopietnāk. Lieli pārdzīvojumi bijuši, kad pazūd mazgadīgi bērni, kuri dodas pastaigās un ceļā ar autobusu. Vizinās un apmaldās,” tā Valērijs Gormaļovs, atceroties neseno meitenīšu pazušanu Vaives pagastā. Fakti: * Par bezvēsts pazudušu uzskata personu, kas pazudusi pēkšņi, bez zināma iemesla un atrodas prombūtnē ilgāk par trim diennaktīm. * Mūsu rajonā ir 18 bezvēsts pazudušie, kas atrodas meklēšanā, septiņi no pazudušajiem ir nepilngadīgi. * Bezvēsts pazudušo personu meklēšanas kārtību nosaka instrukcija “Par personu meklēšanas darba organizāciju”: – pieaugušo personu meklēšana ir jāuzsāk trešajā diennaktī pēc pazušanas; -daudz operatīvāk meklē bērnus, invalīdus, sirmgalvjus, personas ar psihiskajiem traucējumiem. Parasti meklēšanu uzsāk tūlīt pēc paziņojuma saņemšanas.
Komentāri