Una Ulme–Sila – kultūrcilvēka, liliju audzētājas, rakstnieces, cēsnieces Gunas Rukšānes un dabas aizstāvja, politiķa, rīdzinieka Arvīda Ulmes meita – pirms gadiem aizsniedzās līdz Rīgai, lai tur mācītos, strādātu un paliktu. Drīz Una parādījās televīzijas ekrānā, kur lasīja ziņas par daudziem grūti izprotamu tēmu – ekonomiku. Ieķērās „Vakara Ziņu” popularitātē. Un tā žurnālistikas vilkme viņu ierāva preses, televīzijas un citās sabiedriskās apritēs. Tomēr Una neaizmirst Cēsis un savus laukus, te atgriežas gandrīz katrā nedēļas nogalē, kaut vai lai ieietu lauku pirtiņā mammas mājās, netālu no Ungura ezera, vai rudenī izstaigātu lietū samirkušos lauku ceļus. Kā neiet uz skolu
“Mana bērnība pagāja Cēsīs, kādreizējā Padomju ielā (tagad Palasta), kopā ar mammu dzīvojām vecā koka mājā vienā istabiņā, kur virtuve bija atdalīta ar skapi,” atceras Una un, iedziļinājusies laikā, kad cilvēks sāk krāt atmiņas, stāsta, ka skolā sākusi iet toreizējā Cēsu 1. astoņgadīgajā. “Bet man šausmīgi nepatika iet uz skolu. No rīta izgāju no mājas un dienu nosēdēju šķūnī, līdz vesels skolotāju delegācijas vads mani atklāja un mammai izstāstīja šo nedarbu. Uz skolu nācās iet piespiedu kārtā. Jau pirmajā klasē nemācīšanās dēļ saņēmu divniekus… Bet piecu gadu vecumā bija brīdis, kad uz skolu gribēju ļoti iet. No mammas draudzenes dēla aizņēmos mugursomu, ar to staigāju visur, bet, kad bija jāiet pa īstam, mani tas vairs absolūti neinteresēja. Grūti skaidrot šo nepatiku pret skolu, bet, domāju, ka toreiz līdz tai vēl nebiju izaugusi, jo pirmajā klasē vēl ļoti interesēja lelles. Pirmajās klasēs biju pilnīgs baltais zvirbulis. Lauki radina dzīvei
Tad Unas mamma Guna sāka strādāt Veselavas kultūras namā un ar mazo meitu pārcēlās dzīvot tur. “Man radās draugu loks, bet jāteic, ka būtībā biju bērns vienpatnis, kurš prata rotaļāties vientulībā. Sākās cits dienas režīms, jo uz skolu vajadzēja braukt ar autobusu. Nekur īpaši pamukt vairs nevarēju. Tā turpināju mocīties skolā ar mūzikas novirzienu. Kāpēc mani tajā ielika, nezinu, jo mums mājās klavieres nebija. Kad citi bērni spēlēja milzīgos gabalus, es tikai plinkšķināju. Pēc tam mamma mani pamanījās iebīdīt mūzikas skolā, turklāt vēl kokles klasē. Sākās tas pats variants, kas pirmklasniekos – es to neapmeklēju, līdz mani izslēdza,” atceras Una. Bēgt no garlaicības
“Cēsu dzīvē man kļuva garlaicīgi, jo visu mazpilsētas piedāvāto ļoti ātri izbaudīju, ieskaitot arī to, ka 18 gadu vecumā apprecējos. Pēc gada man jau bija dēls.” Una atceras, kā uzmācīgi nācies domāt, ka dzīvē jārealizē kas jauns, ko Cēsis vairs nespēja sniegt. Neatvairāma doma attīstīties un augt, studēt – kur citur, ja ne Rīgā. “Kad dēlam Reinim bija četri mēneši, var teikt, aiz spīta iesniedzu dokumentus kādreizējā Pedagoģijas institūtā. Motivācija bija – man ir mazs bērns un jāmācās, kā audzināt. Mācību iesākumā braukāju no Cēsīm uz Rīgu un vakaros atpakaļ. Ar pirmo vīru vēl dzīvojām kopā. Tas mūsu attiecībām bija pārbaudījums. Bērnam bija mēneši septiņi, kad beidzu viņu barot ar krūti, šo atbildīgo darbu upurējot mācībām. Slodze kļuva intensīvāka, sevišķi sesiju laikā. Sapratu, ka variantu nav, un bērnu sāku vadāt līdzi uz Rīgu. Nakšņojām pie mana tēva Arvīda Ulmes un brīvdienās braucām uz Cēsīm. Mana pirmā laulība izjuka likumsakarīgi, jo vīrs nebija gatavs un nebija arī viņam tāda iespēja nākt uz Rīgu. Tas bija pirms gadiem 15, nebija vienkārši. Bet šodien varu pateikties viņam par atbalstu…” Mācīties, mācīties un vēlreiz strādāt
Una mācījās intensīvi un jau trešajā kursā metās avīzes „Vakara Ziņas” žurnālistu konkursu apskāvienos. “Tolaik šī avīze ļoti augstu kotējās. Lai tur tiktu strādāt, bija ļoti pamatīgs konkurss – trīs kārtās. To
motivāciju, kāpēc gribēju strādāt tieši avīzē, nevaru komentēt, varu teikt tikai, ka rakstīšana man padevās. Ar žurnālistiku saslimu. ”Vakara Ziņas” man bija ļoti laba mācība ne tikai kā žurnālistei, bet arī lieliska dzīves skola, režīms, nakts slodzes un dežūras – tā bija saskarsme ar reālo dzīvi. Naktīs braucām uz slimnīcām un reidos kopā ar policiju. Redzēju, cik skarba ir Rīgas realitāte, un atklāju, ka bieži vien cilvēks, tajā nokļūstot, sabrūk. Tur ir pietiekami daudz dažādu kārdinājumu. Tur jāprot izdzīvot arī finansiāli. Ja perfekti nezināsi, ko gribi un ko vari, no ceļa var noiet ļoti ātri…Rīga cilvēku izsūc fiziski – sāp galva, vari dzert vai nedzert vitamīnus, iet uz sporta zāli vai ne, bet enerģijas kā nav, tā nav. Tik liela pilsēta, ļaužu masas nomāc, liek zaudēt katram personīgās enerģētikas pirmsākumus, sevišķi tiem, kuri ir pasaulei atvērti. Tāpēc braucu uz Cēsu pusi – uz laukiem – savu miera oāzi, lai enerģētiski uzlādētos.” Televīzija ar aizvainojumu
Televīzija Unai bijis risks, bet, kā viņa pati saka, jaunībā risks ir dabisks. Mesties no šīs klints un izdzīvot viņa sāka, darbojoties „Vakara Ziņās”. Draudzene vienkārši pavēstījusi, ka TV „Panorāma” meklē ekonomikas ziņu raidījuma vadītāju. “Vēl šodien nesaprotu, kā ar tādu pārliecību, ka mani tur paņems, devos uz konkursu! Vai vispār biju gatava veidot ziņas par ekonomiku? No tā taču neko nesapratu! Iesākumā strādāju par ārštata korespondenti. Mans otrais vīrs Ingars Sils studēja ekonomiku, tāpēc man ieiešana šajās ziņās bija nedaudz vieglāka. Domāju, ka gan es pati, gan televīzijas skatītāji mācījās. Tas bija tāds jauns process,
kas lika saprast šīs daudziem vēl toreiz svešās lietas. Daudz ko nezinot, iespējams, šo tēmu pasniedzu cilvēkiem saprotamākā veidā, nekā to būtu darījis kāds ar ekonomista izglītību, kuram sfēra ir pašsaprotama,” analizē Una un, labpatīkamās atmiņās iedziļinoties, atceras, kā darbu televīzijā iesākusi ar maziem sižetiņiem.
“Iedama uz preses konferencēm, vācu materiālus, studēju, pētīju, līdz nonācu līdz pašas veidotam raidījumam – „Lietišķās ziņas”. Man bija problēmas ar balsi. To vajadzēja trenēt, jo dabas dotā ir ļoti augsta. Mācīja runas pasniedzējs, bet tas bija šausmīgi – lasīt sarežģītu informāciju un vēl piedomāt, kā to izrunāt. Vēl bija jādomā, kur kadrā likt acis, jo uztraucoties tās biju iesākusi ātri mirkšķināt. Jāteic, ka ar laiku pie visa pierod, šobrīd man televīzijas kamera un studija ir pašsaprotama lieta,” pasmaida Una, bet tad kļūst pavisam nopietna, atceroties, kā pirms pieciem gadiem no televīzijas žurnālistikas aizgājusi. “Galvenais iemesls bija „Lietišķo ziņu” pārbīdīšana uz plkst. 23, pēc filmas. Tas šķita nenopietni. Līdztekus Panorāmā vadīju raidījumu „Mūsu cilvēks”, bet „ Lietišķās ziņas” man pašai bija sirdij tuvākas,” Una pārliecinoši pamāj ar galvu. Saeimas baudījums
Ja māki, tad esi pieprasīts, un Unu pēc „Lietišķajām ziņām” sagūstīja toreiz vēl Einara Repšes valdības satiksmes ministrs Ainārs Šlesers – vajagot padomnieci. “Tas bija ļoti interesanti,” Una smej no sirds.
“Atrados tādā kā frontes otrajā pusē, domāju, kā tā politika top – sēž desmit gudras galvas, izplāno katru soli… Bet izrādījās, ka tā nemaz nav. Daudzi procesi notiek spontāni, bieži vien nepārdomāti gan valdībā, gan ministrijās. Būtībā mūsu valstī politika apzināti netiek veidota, kā to māca politoloģijā, bet to veido tie, kuri tai brīdī pie varas. Politikā vīlos ļoti, jo biju sākusi studēt politoloģiju. Tā mani interesēja, bet diemžēl ar to Latvijā nodarboties nevar. Lielas cerības liku uz Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, domājot, ka tad politologa zināšanas būs vajadzīgas šīs savienības institūcijām. Jāteic, ka Latvijas birokrātiskajā aparātā vēl joprojām no Eiropas nav ne smakas. Turpinās tas, ka katra ministrija ir maza republika, kurā bieži vien neviens nezina, ko un kāpēc dara – vienkārši iet uz darbu,” iesmejas Una. Iegriezt televīzijai
Pēc gada darba pie A. Šlesera Unai pavērās iespēja kandidēt uz Nacionālās radio un televīzijas padomes locekļa amatu, struktūru, kas uzrauga televīzijas darbu.
“Jāteic, ka vēl joprojām esmu apvainojusies uz Latvijas televīziju par „Lietišķo ziņu” izgāšanos un nolēmu, ka nu viņiem parādīšu… ” Ko un kā, Una neatklāja, bet gan piebilst, ka sekoja kārtējā vilšanās, jo šī iestāde nav darbojusies, kā vajadzētu, bet gan devusi milzīgu pieredzi mediju darbā un izpratni likumdošanā, budžeta plānošanā. “Neizveidojās sadarbība no televīzijas puses. Viņi tāpat darīja, kā gribēja. Tāpēc abas ar Aidu Prēdeli pēc četru gadu sasaukuma uz šo amatu vairs nekandidējām. Esmu cilvēks, kurš grib darīt darbu ar jēgu. Redzēt tā augļus. Tas pats televīzijas likums tika mētāts pa Saeimas gaiteņiem, rakstīts vēl un vēl. Secināju, ka mūsu politiķi nav spējīgi vienoties pat par elementārām, pašsaprotamām lietām….”
Un Una sameklēja radošu atklāsmi citur, sāka strādāt, kā viņa pati saka, feinā žurnāliņā „Kas Jauns”. “Sanācām kopā sava laika vecā „Vakaru Ziņu” komanda un to sameistarojām. Esmu bijusi daudzās valstīs un ievērojusi, cik populāri ir šie nedēļas, var teikt, klaču žurnāliņi ar lielām, smukām bildēm,” uzsver Una un lepojas, ka iesaistījusies arī žurnālā “Pastaiga”, jo sevī pamanījusi interesi par modi un stila dizainu.
Jāmāk ieraudzīt un pietuvoties
Nesen kopā ar aktrisi Zani Vaļicku Una bija Losandželosā, kur Zane pārstāvēja Latviju pasaules misis skaistumkonkursā. Una iedegas, to atceroties, jo viņai bijusi iespēja intervēt apģērbu dizaineru Kristianu Audigeru, kas esot Unas elks šajā jomā.
“Tagad man ir āķis lūpā. Sapratu, ka, padzīvojot Losandželosā ilgāk, ir iespējas intervēt arī Parisu Hiltoni, kuru redzēju gandrīz katru rītu, jo pie mūsu apmešanās vietas viņai bija ofiss. To, kas mums šķiet tāls un neaizsniedzams Amerikā, arī Latvijas mērķtiecīgs žurnālists var sasniegt visu. Mans sapnis ir intervēt “Microsoft” korporācijas galvu, datorprogrammatūras izstrādātāju Bilu Geitsu, bet diemžēl pēc intervijas ar viņu žurnālisti rindā stāv gadiem…”
Komentāri