Trešdiena, 18. septembris
Vārda dienas: Liesma, Elita, Alita

Autodidakts ar grāmatu izglītību

Druva
00:00
28.03.2008
9

Katram pienāk laiks, kad jāizvērtē, ko derīgu mūžā esi sastrādājis, kāpēc to esi darījis un vai kādam šis devums būs vajadzīgs arī nākotnē. Apmēram tā filozofē fotomeistars Ēriks Fridrihsons, kurš tagad rokas pa plauktu plauktiem, lai izdomātu, kur likt mūža laikā tapušās, ar meistarīgu aci un roku darinātās fotogrāfijas. Kameras fiksētos un mūžu glabātos negatīvus.

“Vienu daļu jau izmetu miskastē…piedāvāju, bet nevienam nevajag,” ar sāpīgi pukstošas sirds nopūtu balsī saka meistars un atceras, ka savulaik sava mūža darba arhīvu piedāvājis gan Cēsu bibliotēkai, gan muzejam, arī pilsētas domei, arī, foto par Atmodas laika notikumiem Cēsīs, bet izrādījies, ka šī viņa redzējuma vēsture nevienu nav interesējusi, arī Foto muzeju Rīgā ne.

Savā istabā meistars izvietojis plauktus, kur glabājas viss viņa mūža darbs, atstādams tikai vietu gultai un nelielam galdam. Viņš atzīst, ka plaukti tomēr pamazām sāk tukšoties uz labu, jo tiem uzspīdējusi saulīte no Latvijas Valsts Kinofonofoto dokumentu arhīva. Uz šo vēstures krātuvi aizceļojuši vairāki stāvgrūdām pieblīvēti mikroautobusi. Vēl mājas jāatrod negatīviem uz fotoplatēm, uz kuriem vīd informācija par bildes tapšanu.

Foto un bišu trakums

“Lai taptu laba bilde, vispirms jādomā par tās saturu, tad seko kompozīcija un gaisma,” iesākot sarunu par to, kāpēc cilvēkam mūžā nepieciešams tik daudz fotografēt, uzsver Ēriks Fridrihsons, liekot saprast, ka tas, kurš redz skaistumu gaismā, nevar to neiemūžināt.

“Kad man bija 11 gadi, izlasīju latviešu profesionālās fotogrāfijas pamatlicēja Mārtiņa Buclera biezo foto pamatmācības grāmatu. Būtībā to iemācījos no galvas, fotogrāfiju apstrādes receptes pārrakstīju biezā kladē. Toreiz, vienlaicīgi ar fotogrāfiju, Aucē pie profesora Riļskas mācījos arī biškopību,” atmiņās ieejot, pasmaida Ēriks Fridrihsons. ”Ciemos bija atbraucis mans onkulis. Abi gājām pa mežu un ieraudzījām, ka kokā iespietojušas bites. Onkulis man teica, ka spiets ir jādabū. Mājās stropu nebija. No kaimiņiem aizņēmos vecu, un spiets to arī pieņēma. Onkulis pēc tam sūtīja informāciju par bitēm. Tad grāmatas par biškopību sāku iegādāties pats. Pavairoju saimes,” beidzis sarunu par medus kukaiņiem, Ēriks Fridrihsons, līdzinot abas intereses, atkal pievēršas fotogrāfijai.

“Fotografēšanu mācījos no vietējā fotogrāfa Eduarda Bērziņa. Viņš man iedeva pirmo fotoaparātu un iemācīja krāsu mācību – kā sajaukt eļļas krāsas, lai kolorētu bildes. Daudz mācījos arī no fotomeistara Viļa Rīdzenieka, kurš bija mūsu ģimenes draugs,” saka sirmais fotomeistars un atceras vēl vienu savu vājību – krāt grāmatas par fotogrāfiju. “Nopirku visas, kas iznāca Padomju savienības laikā,” viņš stāsta un atklāj, ka plauktus spiež ap divi ar pusi tūkstoši grāmatu par kino un foto.

Karš piegrūž elektrību

15 gadu vecumā, kamēr tēvs izkaroja Otrā pasaules kara frontes līnijas, Ēriks izdomāja mājās ievilkt elektrību. “Gāju mežā, zāģēju kokus, nomizoju un vilku prom uz lauka. Izraku 1,8 metrus dziļas bedres un izdomāju sistēmu, kā saviem spēkiem stabus uzstādīt,” viņš stāsta par man neizprotamu sviru mehānismu, kurā stabs ieguldīts, un, nākot palīgā Ērika mātei, tas lēnām iestatīts zēna izraktajā bedrē. Jautāju, kāda sajēga 15 gadus vecam puikam par elektrību.

“Elektrību, varētu teikt, augstskolas līmenī apguvu pašmācības ceļā,” viņš pašsaprotami saka un stāsta, kā katru vakaru pirms gulētiešanas pie petrolejas lampiņas lasījis grāmatas par strāvas fizikālajiem noslēpumiem.

“Pēc kara strādāju par elektriķi Jelgavā, jo, kā saprotams, toreiz trūka amatnieku visās jomās. Dzīvoju Lauksaimniecības akadēmijas ēkas vienā spārnā, pārējā ēkas daļa bija nodegusi. Tai spārnā bija ierīkots kara hospitālis, kam ļoti bija nepieciešams apgaismojums. Toreiz Jelgavā bijām tikai divi šīs lietas zinātāji, divatā to arī atjaunojām. Vadu nebija, izmantojām vecos no sabojātajām elektrolīnijām.”

Rentgena pakļaušana

Brīžiem šķiet, ka Ēriks Fridrihsons stāsta prātam neaptveramas lietas, kas liek jautāt – kā viens cilvēks visu to spēj? Pēc dienesta padomju armijā pagājušā gadsimta piecdesmito gadu sākumā Jelgavas slimnīcā viņš uzstādījis amerikāņu rentgena aparatūru. “Tas bija diezgan grūti, jo instrukcijas bija tikai angļu valodā,” tik daudz par aparatūras sarežģītību pavēsta visu lietu pratējs. ”Šo valodu skolā biju mācījies, kaut ko sapratu, bet… šī bija tehniskā literatūra. Vadījos pēc nelielās pieredzes, jo padomju armijas medsanbatā (sanitārais bataljons – V.R.) arī uzstādīju rentgena aparatūru, bet tikai krievu ražojuma. Pats arī taisīju rentgena uzņēmumus, bet materiālu gāju attīstīt uz savu laboratoriju,” Ēriks Fridrihsons aizdomājas un tad atklāj, kā rentgena bildēm pielicis punktu. ”Biju izstudējis biezu grāmatu, kā ar rentgenu jārīkojas. Izrādījās, ka nepieciešamas rentgena starus absorbējošās plates, bet krievu frontes rentgena aparātam tās nebija. Pie tam aparāts bija vairākas reizes remontēts. Domāju, kas notiks ar cilvēku veselību ,saņemot tik spēcīgu apstarošanu. Neviens par to nedomāja. Reiz kādai pavecākai kundzei vajadzēja bildēt galvu, bet, kad uzzināju, ka pēc kāda laika viņa pazaudējusi matus, šo darbu uz dienas pametu.”

Pirms 17 gadiem Ēriks Fridrihsons rentgena aparatūru uzstādīja arī Cēsu slimnīcā. Pulkvežu fotogrāfs

Atceroties dienestu padomju armijā, Ēriks Fridrihsons uzskata, ka viņam tur šausmīgi paveicies tāpēc, ka varējis nodarboties ar savu interešu favorīti – fotogrāfiju. Viņš uzskata, ka tieši tad arī sācies viņa nopietnais fotogrāfa darbs. “Biju latviešu 43. gvardes divīzijas fotogrāfs. Bildēju divīzijas mācības un ģenerāļu portretus. Baltijas kara apgabala gaisa spēku pavēlnieks gribēja mani iztaisīt par personīgo fotogrāfu,” viņš to saka bez kādas lielības un atceras, kā vēlāk tas pats pavēlnieks viņam rakstījis vēstules no Kijevas, lai sūta literatūru un māca viņu fotografēt.

Fotomeistaram saglabājušās fotogrāfijas ar rakstnieku Vili Lāci, kad viņš bija Latvijas Ministru Padomes priekšsēdētājs. Attēlos redzami arī tagad bēdīgi slavenie padomju darboņi – Latvijas kompartijas centrālās komitejas pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš un Baltijas kara apgabala pavēlnieks Ivans Bagramjans. Lai nu kā, bet tā tomēr ir vēsture, abi spriežam. Ēriks Fridrihsons atklāj – kad beidzis seržantu skolu, vadībai bijusi ideja nosūtīt viņu uz Viļņas virsnieku skolu, šai buķetei klāt vēl piedāvājot stāties komunistiskajā partijā. “Teicu, ka to nevaru darīt, jo man ir tikai četru klašu izglītība un ļoti slikta atmiņa,” smej Ēriks Fridrihsons un piebilst, ka par slikto atmiņu īsti nav noticēts un pat piedraudēts aizsūtīt uz Tālajiem Austrumiem. Lai tas nenotiktu, kāds ieteicis rakstīt iesniegumu par vēlēšanos dienēt virsdienestā. “Tā bez diviem mēnešiem armijā nodienēju astoņus gadus,” stāsta meistars un liek saprast, ka vaļā no dienesta nav gribēts laist arī tādēļ, ka daudziem bija nepieciešama viņa prasme fotografēt. Fotodarbnīcu noslēpumi

Vēl dienesta laikā Ēriks Fridrihsons “Latviešu Strēlnieka” redakcijai gatavojis bildes, bet pēc armijas radusies ideja pastrādāt portretēšanas jomā, un viņš nolēmis pieteikties darbā “Rīgas foto”, bet… izrādījās, lai tiktu strādāt tik smalkā iestādē, par to jāsamaksā tās vadītājam. Cena – atkarībā no amata, kādu gribi ieņemt. Ja nemaksā, tad pats meklē izsaukumu pasūtījumus. Kad vēlāk Ēriks Fridrihsons atnācis dzīvot uz Cēsīm, šo korupciju sastapis arī Cēsu fotodarbnīcā. Tomēr “Rīgas foto” nostrādājis desmit gadus, tad nāca 14 Rīgas kinostudijas gadi. Latviešu kino ilustrators

Pirms gadiem trim Cēsu muzejā foto izstādē varējām iejusties filmas “Purva bridējs” tapšanas laikā, šķiet, tas bija 1966. gadā, kad pilsētas populārākais notikums bija šīs filmas uzņemšana. Toreiz daudzi nezināja, ka filmas režisoram Leonīdam Leimanim aktierus filmai palīdz atrast arī fotogrāfa Ērika Fridrihsona portretējumi un tapšanu fotogrāfijās iemūžināja tieši viņš, jo fotogrāfa vārds neparādījās pat filmas titros. “Kā sāku strādāt Rīgas kinostudijā?” viņš pats jautā. “Atnāca draugs, kurš tur strādāja par skaņu ceha vadītāju, un paziņoja, ka man jānāk strādāt uz kinostudiju, jo tur būvē jaunu fotolaboratoriju, “viņš atceras un kā dzejolīti nodeklamē, ka Rīgas kinostudijā sācis strādāt 1962. gada 7. augustā un 14 darba gados bijis fotogrāfs septiņām mākslas filmām.

Kādu brīdi padomju laikā Cēsu fotodarbnīcas logu rotāja Ērika Fridrihsona darinātie aktrises Ineses Jansones portreti no filmas “Motociklu vasara”. Te meistars atceras, kā izglābis filmas tautās laišanas atļauju Maskavā. Filmai bijis cits fotogrāfs, bet viņš pie reklāmas, kas domāta Maskavas žūrijas acij, nebija piestrādājis. Kinostudijas vadība lūgusi Fridrihsonu glābt situāciju. Viņš piekritis, izveidojot fotomontāžu, kas kadriem licis iemirdzēties īpašā gaismā, tā ka arī Maskavas žūrijai acis iemirdzējušās.

Foto līdz mūža galam

Šķiet, ka radošu cilvēku darbošanās kino tapšanas komandā pārņem tā, ka grūti, pat neiespējami iedomāties viņu darbā rūpnīcā, kur no veciem dzelžiem atjauno auto. Bet Ērika Fridrihsona profesionālisms pārsniedzis to robežu, kad sevi kā galveno noliek priekšā darbam, viņš padarīto ar cieņu palaiž pa priekšu.

Par to liecina arī gadi, kas pavadīti Cēsu autoremonta rūpnīcā, fotolaboratorijas vajadzībām pielāgotās, tumšās, drēgnās telpās, kur tapa mašīnu veselības aprūpes vēsture, darbinieku portretējumi pagodinājumu dēļiem un sasniegumu iemūžinājumi nākamajām paaudzēm.

“Kad gāju prom no Cēsu autoremonta rūpnīcas, priekšnieks Jānis Ošs mani negribēja laist, bet pie manis atnāca Aivars Zvirbulis : “Fridrihsona kungs, jums jānāk pie manis uz “Jāņa sētu”! Man vajadzīgs fotogrāfs, kurš pārzina arī poligrāfiju.” “Jāņa sēta” bija fotomeistara pēdējā darba vieta, aizejot atpūtā pēc ilgā darba.Tagad rūp tikai sakrātais, saglabātais – pilsētu, notikumu, dabas un cilvēku mūžu vēsture. Plauktā ieraugu mapi ar uzrakstu: „Ērika Fridrihsons dāvinājums Foto muzejam Rīgā.”

Pirms pāris dienām uz ielas satiku smaidošu Ēriku Fridrihsona. Viņš gandarīti paziņoja, ka daļa krājuma nonākusi Cēsu vēstures un mākslas muzejā.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Miera skrējiens cauri novadam

00:00
18.09.2024
7

Pirmdienas rīts Vecpie­balgas vidusskolā sākās ar pulcēšanos pagalmā. Te tika sveikti Miera skrējiena dalībnieki. Uzsākuši ceļu Nor­vēģijā, viņi cauri Latvijai skrien uz Lietuvu, tad Mol­dovu un Ungāriju. Tas ir tikai viens pasaules Miera skrējiena maršruts. “Tā ir garākā stafete pasaulē, kas veltīta mieram un sadraudzībai. 1987.gadā to izveidoja filosofs, sportists, mūziķis un UNESCO miera prēmijas […]

“Rakšos” virmo Marokas garšas

00:00
17.09.2024
40

Kamieļu parkā “Rakši”, tepat Cēsu novada Drabešu pagastā, augustā divas dienas varēja baudīt neparastu atmosfēru un Marokas bagātīgās virtuves ēdienus pirmajā Marokas street food festivālā. “Vēlējāmies radīt šo pirmo Marokas ielu ēdienu festivālu, lai vairāk cilvēkiem parādītu šīs valsts neatkārtojamo ēdienkarti, garšas, smaržas un ievestu ikvienu Marakešas ieliņu virmojošajās sajūtās. Šie ēdieni lielākoties tiek gatavoti uz […]

Aktīva vasara un prātīgi iesācies rudens

00:00
16.09.2024
46

Jaunā mācību gada pirmajā nedēļā Cēsu novadā skolu tuvumā dežurēja pašvaldības policijas darbinieki. Tā ir laba un droša tradīcija, jo kārtības sargu klātbūtne rada disciplinējošu un nomierinošu efektu, un skolas laiks sācies bez incidentiem. Par to, kāda pašvaldības policijas darbiniekiem bija aizvadītā vasara,un aktualitātēm sabiedriskās kārtības uzturēšanā rudenī stāsta Cēsu novada pašvaldības policijas priekšnieks Guntars […]

Multiplās sklerozes biedrība svin Senioru dienu kā izbraukuma svētkus

00:00
15.09.2024
43

Sabiedriskā labuma biedrība “MSs Cēsis” organizēja izzinošu braucienu senioriem un cilvēkiem ar pārvietošanās grūtībām. “Pateicoties Cēsu novada domes atbalstam autobusa izmaksām, radām iespēju svinēt Senioru dienu kā izbraukuma svētkus. Cilvēki ar pārvietošanās grūtībām nevar izmantot tūrisma firmu organizētus pasākumus, arī individuāli viņiem sarežģīti doties kur tālāk. Mūsu rīkotajā izbraukumā izveidota piemērota vide,” teic “MSs Cēsis” […]

Kad dzejas vārdi uzrunā

00:00
14.09.2024
127

Ar dziesmu “Cēsīm”, kurai vārdus sarakstījusi Lauma Daugiša, ieskanējās vietējā komponista Jura Krūzes autorvakars Cēsu Centrālajā bibliotēkā. Bibliotēkas radošā komanda sadarbībā    ar komponistu piedāvāja programmu “Uz melnbaltiem taustiņiem dzejoļi skan…”. Tas bija gan koncerts, gan dzejas lasījumi, kuros varēja iepazīt Cēsu puses un Latvijā pazīstamu dzejnieku dzejoļus, gan dzirdēt dziesmas ar viņu vārdiem. Bibliotekāres […]

Zelta medaļa starptautiskā pārtikas konkursā

00:00
13.09.2024
44

Rīgā, Ķīpsalā, aizvadītās nedēļas nogalē norisinājās Baltijas lielākā pārtikas industrijas izstāde “Riga Food 2024”. Otro reizi tajā notika starptautisks pārtikas kvalitātes konkurss “The Baltic Taste Award 2024”. Augstu starptautiskas profesionāļu žūrijas vērtējumu tajā saņēma gardēžiem labi zināmā Vaives pagasta zemnieku saimniecība    “Kalna Paltes”.    Vaivēniešu bazilika pesto, kas gatavots pēc tradicionālas itāļu receptes parauga […]

Tautas balss

Planēta uzsilst

16:16
17.09.2024
7
Bioloģiskās saimniekošanas piekritējs raksta:

“Tagad, ka Čehijā un kaimiņu valstīs lielie plūdi, tajos iet bojā pat cilvēki, laikam neviens vairs neteiks, ka sasilšana ir izdomāta problēma. Vajadzīga aizvien ātrāka rīcība, arī lauksaimniekiem vairāk jādomā, kā strādāt, jābūt videi draudzīgākiem. Zemnieki nemaz tik slikti nedzīvo, kā reizēm izklausās, taču viņiem arī vajadzētu būt ieinteresētiem, lai klimata pārmaiņas nepārņem visu,” atzina […]

Pasts kļūst aizvien tālāks

16:16
17.09.2024
8
O. raksta:

“Žēl gan, ka Cēsīs, “Solo” veikalā, vairs nebūs pas­ta nodaļas. Tur vienmēr raiti apkalpoja, nekad nebija jāstāv garās rindās. Droši vien jau Latvijas pastam izmaksā dārgi uzturēt nodaļas, bet ir reizes, kad cilvēkiem tās ļoti vajadzīgas. Un tad, ja nākas uz pakalpojumu gaidīt pusstundu, stundu, iedzīvotāji izvēlas kādu citu iespēju, kuru Latvijā netrūkst. Tā pasts […]

Mazās un lielās algas

16:15
17.09.2024
8
Seniore raksta:

“Kad dzirdu, ka radiopārraidē eksperti runā par algu lielumu Latvijā, man gandrīz šoks. Izrādās, par mazām un vidējām algām uzskata visas, kas ir līdz četriem tūkstošiem eiro. Vai tad tiešām Latvijā daudziem darba samaksa pārsniedz četrus tūkstošus eiro? Man tas šķiet ļoti neparasti. Tad jau lielu algu saņem pavisam maz cilvēku, jo nepazīstu nevienu, kam […]

Siltums jauks. Cik maksās apkure

16:14
17.09.2024
9
Lasītāja raksta:

“Atceros rudeņus, kad šajā laikā jau vajadzēja sildīt dzīvokli. Tagad silts un jauks, var pat pa nakti turēt vaļā logu. Tikai atkal cita doma – vai tad, ja siltuma ražotājiem būs mazāki ienākumi, jo sezona īsāka, nepalielināsies apkures cena? Iznāk tāds apburtais loks, no vienas puses, vari ietaupīt, no otras, iespējams, siltuma cena būs augstāka,” […]

Neatstāt mežā atkritumus

11:25
13.09.2024
17
Meža saim­niece raksta:

“Man nav žēl, ka manā mežā nāk sēņotāji, nekad neesmu domājusi kādu raidīt prom, taču vienu gan gribu lūgt -lai neatstāj atkritumus. Zemē nomet gan dažādu ēdienu iepakojumus, gan cigarešu izsmēķus,” sacīja piepilsētas meža saim­niece.

Sludinājumi