Latvijas tautas sēru dienā 25. martā piemiņas pasākumā Cēsīs pie bijušās PSRS Valsts drošības komitejas, tautā dēvētas par čeku, Cēsu nodaļas ēkas Pils ielā 12 atklāja piemiņas plāksni, veltītu genocīda upuru piemiņai.
Cēsu rajona politiski represēto biedrības vadītājs Antons Kalniņš norādīja, ka deportācijas piedzīvojušo liecības ir vislabākais pierādījums tā laika nežēlībām: “Kā norādījis kāds izsūtīšanu pārdzīvojušais, Dantes aprakstītā elle ir paradīze, salīdzinot ar izsūtījumu. Rodas pamatots jautājums, vai PSRS Konstitūcijā bija rakstīts, ka drīkst veikt šādas izvešanas? Tikpat nesaprotams ir apgalvojums, ka Latvija brīvprātīgi iestājās PSRS, jo tad sanāk, ka paši brīvprātīgi piekritām kāpt vagonos, lai dotos uz Sibīriju.”
Uzrunājošus vārdus teica mācītājs Andris Krauliņš, atgādinot par to tālo pavasara dienu, kad uz ceļiem bija šķīdonis un mašīnas grima dubļos, kad sākās lielas mūsu tautas daļas moku ceļš uz Sibīriju. Prom no mājām, no dzimtajām vietām, no Latvijas.
“Šogad 25.marts iekrīt trešajās Lieldienās. Un šodien ar citām acīm varam paskatīties uz šo ēku un piemiņas plāksni. Nevis ar naida, sāpju vai asaru acīm, nevis, lai uzskatītu šo zīmi un māju par kauna traipu tautas un zemes vēsturē, bet par uzvaras simbolu. Ka daudzi ticības spēkā izgājuši grūtos Sibīrijas ceļus, ka, pateicoties Dievam un mūsu ticībai, varam šeit stāvēt neatkarīgā Latvijā un atklāt šo plāksni.
Daudzi sūdzas, ka iet slikti, ka mazas pensijas, pārāk augstas cenas. Bet vai viņi zina, ko nozīmē pārtikt no nekā Sibīrijas plašumos? Vai viņi zina, ko nozīmē, kad tev ir atņemts pēdējais, arī dzimtene…
Tāpēc lai šī piemiņas plāksne ir kā uzvaras simbols pār tumsas un nāves varu, kura gribēja iznīcināt mūsu tautu, neatstājot no tās ne pēdas. Tas neizdevās, un apliecinājums tam esam mēs, šeit stāvošie. Mūsu uzdevums ir jaunākajām paaudzēm mācīt mīlēt savu Latviju, pateikties Dievam, mācīt, ka mūsu Latvijā mēs šodien dzīvojam labi. Daudz labāk, nekā lopu vagonā, nekā Sibīrijas plašumos. Mūsu svēts uzdevums ir nodot šo liecību jaunākajām paaudzēm. Lai šī plāksne ir liecība, ka katrs darīsim visu, kas ir spēkos, lai tāda diena neatkārtotos!”
Cēsu domes priekšsēdētāja vietnieks Andris Mihaļovs pastāstīja, ka 25.marta represijas skārušas arī viņa ģimeni – 1949.gadā izsūtīts tēvs kopā ar abām māsām un māti. Uzrunā A.Mihaļovs atgādināja tos baisos skaitļus, kas raksturo deportācijas, proti, ka no 1929. līdz 1953.gadam cauri Gulagam izgāja apmēram 18 miljoni cilvēku.
“Latvijā izsūtīšanas kulmināciju sasniedza 1949.gadā, kad no 25.līdz 30.martam bez tiesas sprieduma, bez jebkāda likumīga pamata vairāk nekā desmit tūkstoši ģimeņu tika izrautas no mājām. Tā bija masveidīgākā deportācija, šajās dienās no Latvijas izsūtīja 42 125 cilvēkus. Vārds deportācija ietver smeldzi un sāpes, un mūsu pienākums ir to neaizmirst. Lai tas neatkārtotos, par to jāstāsta nākamajām paaudzēm,” teica A. Mihaļovs.
Rajona padomes izpilddirektors Māris Niklass norādīja, ka Nirnbergas tribunāls pie kauna staba pienagloja nacismu. Kamēr šāds tribunāls nebūs noticis pret komunismu un cionismu, tikmēr mēs būsim cietušie: “Lai katrs, kurš iet gar šo ēku, apstājas un izlasa plāksni, lai pārdomā mūsu tautas rūgto likteni un dara visu, lai neko tamlīdzīgu vairs nenāktos piedzīvot.”
Piemiņas pasākumā izskanēja daudzas skarbas liecības par nežēlību pret cilvēkiem izsūtīšanas laikā, kad netika saudzēts neviens. Bija arī stāstījumi par piedzīvoto šajā ēkā. Aina Liepiņa, kura šajā mājā pratināta jaunībā, pastāstīja, ka to laiku nekad neaizmirsīs: “1948.gada 8.jūlija saulainā rītā šajā namā aprāvās mani jaunības sapņi. Daudzos kabinetos tiku pratināta 18 stundas bez atpūtas, ēdiena un ūdens. Tad tiku aizvesta uz pagrabu ēkā, kas atrodas pretī čekas mājai, vēl šodien atmiņā atslēgas sprakšķi, kas man aizvēra durvis uz dzīvi.
Pēdējos gados, redzot, kā cēsnieki smaidot steidz pa šo ielu, atmiņā nāk pēckara gadi, kad šī iela bija strupceļš gan tiešā, gan arī pārnestā nozīmē. Tagad, ejot gar šo ēku, man gribas iztaisnot plecus lepnumā, ka mani nesalauza. Ja garāmgājēji pamanīs plāksni, ja aizdomāsies par mūsu tautas ne tik seno vēsturi, uzskatu, ka mērķis būs sasniegts. Bet ēkā strādājošajiem novēlu darīt tikai labus darbus un domāt tikai labas domas.”
Komentāri