Namu apsaimniekošanas uzņēmums SIA“CdzP” savos darbības gados kļuvis par reģionālu uzņēmumu un jau sen izgājis ārpus Cēsu robežām. Dibināts 2003.gada septembrī kā pavisam neliels būvniecības uzņēmums, pēc pāris gadiem izpirka pašvaldības uzņēmumu “Dzīvokļu pārvalde”, un tā valdes loceklis Ģirts Beikmanis atzīst, ka šobrīd uzņēmums šajā tirgū jūtas stabili.
Būt neatkarīgiem no pašvaldības
Viņš atceras, ka šajā biznesā nonācis samērā nejauši neilgi pēc tam, kad pašvaldībā bija beidzis darbu kā privatizācijas speciālists: “Kad privatizācijas process bija beidzies, uzrakstīju atlūgumu, bet pēc neilga brīža zvanīja domes priekšsēdētājs un jautāja, vai neesmu ar mieru pārņemt Dzīvokļu pārvaldes vadīšanu. Šim izaicinājumam piekritu, dažus mēnešus biju kā pienākumu izpildītājs, tad sekoja konkurss uz šo amatu, tajā pieteicos un tiktu atzīts par uzvarētāju. Tolaik tas vēl bija pašvaldības uzņēmums, bezpeļņas SIA, tāpēc sāku skatīties, kā strādā citur – Igaunijā, Somijā, Polijā, Vācijā -, un secināju, ka šāds veidojums nav labākais modelis, jo bijām pārāk atkarīgi no pašvaldības.
Māju iedzīvotāji gribēja veikt pirmos siltināšanas projektus, bet naudu vajadzēja aizņemties bankā. Kā pašvaldības uzņēmumam bija jāiet pie pašvaldības, bet tai tolaik bija kredīta limiti, pašai daudz vajadzību, un te kaut kāda Dzīvokļu pārvalde nāk ar rosinājumu, ka arī viņiem vajag kredītus, lai palīdzētu cilvēkiem. Vienmēr bija jautājums, vai pašvaldība piekritīs vai nē. Sapratām, ka tas nav pareizi, arī pilsētas vadība tam piekrita, nolēmām, ka jāveido uzņēmums, tad no pašiem būs atkarīgs, būs dzīvotājs vai ne.”
Jautāts, vai jābūt zināmam skaitam māju, lai uzņēmums būtu rentabls, Ģ. Beikmanis norāda, ka viss atkarīgs no skatījuma uz biznesu, ko vēlas sasniegt. Var iztikt ar dažām mājām kā, piemēram, “Birzītes-6”, bet, ja ir vēlme sevi pozicionēt kā profesionāļus, kuri sniedz dažādus pakalpojumus, uztur avārijas brigādi, remontdarbu dienestu, vajadzīgs nākamais līmenis.
“Vienmēr jau ir iespēja pirkt ārpakalpojumu, bet tas katrā situācijā jāizvērtē,” norāda Ģ. Beikmanis. “Jāizvērtē arī tas, cik daudz paši varam sniegt. Teiksim, laika posmā no 2006.līdz 2008.gadam uzņēmumā bija daudz strādnieku, paši mainījām jumtus, siltinājām fasādes, bet nāca krīze, kas visu nolika pie vietas. Tā kā vīriem bija maksāti visi nodokļi, viņi varēja saņemt bezdarbnieka pabalstus, bet šī krīze lika izdarīt secinājumus, sapratām, ka patiesībā būvniecības joma bija pa nullēm. Pie tās vairs neatgriezāmies.”
Cena vai skaits
Katra uzņēmuma pamatu veido labi darbinieki, kurus var noturēt ar atbilstošu samaksu. Lai to nodrošinātu, variantu nav daudz, atliek vai nu celt pakalpojuma cenu, vai meklēt jaunus klientus. Ja palielina cenu, klients kādā brīdī sāks skatīties, varbūt kāds šo pakalpojumu sniedz lētāk? Tāpēc tur jāatrod optimālais risinājums, līdztekus meklējot jaunus klientus, un apsaimniekojamo namu skaits uzņēmumam nemitīgi aug.
“Tagad varam teikt, ka Cēsu dzīvojamais fonds, kas ir mūsu apsaimniekošanā, ir puse no uzņēmuma klientiem. Mums ir klienti arī Līgatnē, Priekuļos, Liepā, Amatas novadā, Siguldā un ap to – Inčukalnā, Allažos, Pabažos -, kā arī jau kādas padsmit mājas Rīgā.
Neveicam reklāmas kampaņas, pozitīvās atsauksmes par mūsu darbu iet pa priekšu, klienti paši mūs uzmeklē. Tā bija mana sajūta, ka nepiekopsim agresīvu politiku, lai nomakšķerētu kādu klientu, taču regulāri daudzdzīvokļu namu pārstāvji interesējas, kā kļūt par mūsu klientiem,” stāsta Ģ. Beikmanis.
Pirms pāris gadiem “CdzP” pārziņā pārgāja plašais dzīvojamais fonds Priekuļos un Liepā, un Ģ. Beikmanis atceras, ka sākumā bijis bažīgs, kā cilvēki uztvers pārmaiņas, kas nenoliedzami saistītas ar apsaimniekošanas maksas celšanu. Līdz tam maksa bijusi ļoti zema, 10 centi par kvadrātmetru, uzņēmumā izrēķināts, ka tā jāpaaugstina par pieciem centiem par kvadrātmetru.
“Sākotnēji bija neliela neapmierinātība, bet nu viss kārtībā, jo cilvēki redz, ka esam ķērušies pie darba, lai saimniecību sakārtotu. Vairākām mājām nomainīti jumti, nemitīgi notikuši darbi inženiertīklos, kas bija samērā bēdīgā stāvoklī. Cilvēki ierauga, ka problēmas tiek sakārtotas, un attieksme mainās,” norāda Ģ. Beikmanis.
Valstiskās problēmas
Stāstot, kā kopumā mainījusies dzīvokļu īpašnieku attieksme pret kopīpašumu, viņš atzīst, ka vērojama pozitīva tendence, lai gan visur ir kādi, kuriem viss slikti, kuriem savs viedoklis par visu, bet kuri nekur neiesaistās. Itin bieži viņi pat negrib reģistrēties sapulcei, bet komentēt gatavi visu. Pats joprojām ļoti daudz ejot uz iedzīvotāju sapulcēm, svarīgi saprast, ko domā un ko vēlas iedzīvotāji.
Jautāts, vai uzņēmumam izdevies darbību veidot tā, kā tas redzēts ārvalstu pieredzē, Ģ. Beikmanis, kurš ir arī Latvijas Namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas vadītājs, stāsta, ka gribēt ir viens, bet ir faktori, kas to neļauj. Viens – vēsturiskā problēma, ka namu apsaimniekotājs ir starpnieks komunālo maksājumu iekasēšanā, un te iespējami dažādi negaidīti pavērsieni.
“Šī gada skaļākais piemērs ir situācija ar uzņēmumu “Rīgas siltums”, kas prasa pilnībā samaksāt visu parādu, ja ne, apkuri nepieslēgs. Viņi uzskata, ka māja ir patērējusi, lai samaksā! Jā, ir patērējusi, bet biznesā vienmēr taču jārēķinās ar kādiem riskiem. Komunālo pakalpojumu sniedzējiem Latvijā ir ļoti labi, viņi grib saņemt simtprocentīgu samaksu, bet labākais, ka pašiem šī nauda nav jāiekasē. Izraksta rēķinu apsaimniekotājam, lai tas samaksā. Caur asociāciju gadiem esam centušies valdībā runāt par problēmas sakārtošanu, bet komunālo pakalpojumu sniedzējiem ir spēcīgs lobijs, nekas nemainās, lai gan citviet pasaulē gandrīz nekur šāda situācija nav,” stāsta Ģ. Beikmanis, piebilstot, ka Cēsīs gan ar šo problēmu šobrīd nav jāsaskaras, siltuma ražotājiem tiek maksāts tik, cik iekasē.
Kā vēl vienu faktoru, kāpēc nevar strādāt kā ārzemēs, viņš min cilvēku zemo maksātspēju, kas saistāma ar daudzdzīvokļu māju samērā slikto stāvokli. Šobrīd komunālie maksājumi ir liela daļa no ģimenes budžeta, tāpēc cilvēki nevar investēt mājas uzlabošanā.
Finansiālā stabilitāte
Ģ. Beikmanis atzīst, ka pēc dabas ir ļoti piesardzīgs, cenšas dzīvot bez kredītiem un šo piesardzību īsteno arī uzņēmuma darbībā: “Protams, šajos gados bijušas situācijas, kad nolaižas rokas, bet tad kolektīvs dod uzmundrinājumu, un tagad jūtamies ļoti stabili. Piesardzīgums liek veidot rezerves fondu, drošības spilvenu, ja nu atkal uznāk kāda krīze. Ne visu, ko nopelnām, izmaksājam algās, dividendēs, katru gadu kaut ko atlicinām rezerves fondam.
Tāpat godprātīgi attiecamies pret māju uzkrājumiem. Ja mājai uzkrājumā ir, teiksim, desmit tūkstoši eiro, šai naudai jābūt kontā. Ja māja vēlas veikt kādu lielāku remontu par šādu summa, tā nauda jādod. Ir Latvijā situācijas, kad apsaimniekotāji iedomājas, ka viņi ar šo naudu var rīkoties kā ar savu, tad dažkārt nākas piedzīvot bankrotu, bet mūsu gadījumā tā nav.”
Uz jautājumu – ja nu pēkšņi visas mājas gribēs kaut ko darīt un prasīs naudu, G. Beikmanis saka: “Nav problēmu, nauda būs!”
Komentāri