Kamēr izstāžu zāles joprojām slēgtas, mākslas baudīšana pārceļas uz vislielāko izstāžu zāli – dabu. Ruckas parkā atklāta brīvdabas izstāde “Apslēptie dārgumi”, kurā aplūkojami darbi, ko radījuši 13 mākslinieki, uzturoties Ruckas mākslas rezidenču centrā. Parkā gan neredzēsiet lielformāta gleznas, skulptūras, šis ir mēģinājums vēsturiskā parkā parādīt laikmetīgo mākslu.
Izstāde ir kā aicinājums apstaigāt visu parku. Centrā rodama informatīvā plāksne, kurā redzams, kur darbi atrodas.
Izstādes kuratore Līga Lindenbauma stāsta, ka tā tiek radīta jauna pieeja: “Jau vairākus gadus Ruckā dzīvo rezidenti mākslinieki, bet šogad gribējām parādīt, ko viņi te reāli izdara. Parasti darbi aizceļo, mākslinieki tos parāda savā mājā, gribējām, lai tie redzami vietā, kur tapuši.”
Izstādē redzamo darbu autori ir mākslinieki, kas šajā pavasarī rezidējuši Ruckā : “Piedāvājām veidot darbus arī eksponēšanai parkā, ideja ļoti patika. Protams, izstādīt kaut ko publiskā vidē, jo īpaši parkā, ir samērā sarežģīts uzdevums, jo rezidentūras laiks – četras nedēļas – nav ilgs, lai radītu darbu, bet visiem tas likās saistošs uzdevums.”
Izstādes kuratore norāda, ka daudzos darbos dominē arī vietējie konteksti. Meksikas mākslinieces Lauras Fiorio radītā foto kolāža uz muižas ēkas sienas tapa, strādājot ar ēkā atrastajiem Ruckas tuberkulozes slimnīcas materiāliem: informatīvajām plāksnēm, fotogrāfijām, un šī kolāža ir kā pagodinājums cilvēkiem, kuri slimnīcā strādājuši.
“Secinājām, ka caur šo darbu veidojas interesantas paralēles ar mūsdienām,” skaidro L. Lindenbauma. “Cilvēki, kuri strādāja slimnīcā, savā ziņā bija līdzīgos apstākļos kā tagad mēs – pandēmijā. Arī viņi varēja inficēties, jo tuberkulozes izraisītājs arī izplatās tāpat – pa gaisu, slimniekam klepojot, šķaudot, runājot. Gluži kā Covid-19.”
Vēl Laura veidojusi portretu Cēsīs dzimušajam māksliniekam Kārlim Johansonam, par kuru zinām maz. Pirmā pasaules kara laikā viņš devās mācīties uz Krieviju un dzimtenē vairs neatgriezās. Mira jauns, gandrīz visi viņa darbi iznīcināti.
“Johansons bija konstruktīvists, uzskatīja, ka mākslai jābūt arī noderīgai, ne tikai skaistai. Viņš radīja funkcionālas, konstruktīvas sistēmas, kam vajadzēja kļūt par pamatu jauna veida ražošanas struktūru radīšanai, un 50. gados tiešām izrādījās, ka viņa radītais ir ļoti noderīgs inženiertehniskajām celtnēm. Cēsīs viņš dzīvojis Piebalgas ielā, blakus Ruckai, arī tā ir sava veida sasaiste,” stāsta kuratore.
Māksliniekiem kopā strādājot, tēmas sakausējas, pārklājas, veidojot kopīgu stāstu, saspēli. Tā arī mākslinieces Ievas Saulītes darbi tapa, iedvesmojoties no Kārļa Johansona citāta, ka mākslai ir divas konstrukcijas – derīgā un mākslinieciski estētiskā, kurai, pēc Johansona domām, nav īstas vērtības. Ieva savus darbus veidoja, balstoties šajā atziņā, lietojot koka sastatnes, ko var izmantot būvniecībā.
Sasaiste ar vietējo ir arī beļģu māksliniecei Tjervenai Brunēlai, kura aizrāvusies ar augu vākšanu un ēst gatavošanu no dabā pieejamā. Rezidences laikā viņa vāca augus, no tiem gatavoja ēdienu, tāpēc arī viņas piedāvājums izstādei ir kā sava veida vākšana. Darbi “izkaisīti” pa parku, tās ir nelielas norādes ar QR kodu, kuru noskenējot, iespējams nonākt pie stāsta, kur māksliniece angļu valodā stāsta par augiem, to lietošanu uzturā, par dzīvi Ruckā.
L. Lindenbauma stāsta par vēl kāda mākslinieka austrieša Alberta Algajera, kurš ir izteikts konceptuālists, veikumu. Viņš norobežoja ar sarkanbaltajām lentēm Ruckas parka ieejas, ar to pasludinot parku par Sērena Kirkagora parku.
“Tas bija slavens dāņu filozofs, un Alberta koncepcija balstās kādā anekdotē. Proti, Kirkagors katru dienu devies pastaigā, to pārtraucot mirklī, kad ieraudzīja savu mīļāko parku. Viņš apgriezies un devies mājā, parkā tā arī nekad neieejot. Stāsta ideja, kas izriet arī no Kirkagora filozofijas, ka realitāte, kas notiek, nekad neatbilst gaidām. Tātad, kamēr parku nesasniedz, tas tev ir kā ideālais. Austriešu mākslinieka vēsts, šādi “aizslēdzot” parku, bija – tajā brīdī tas kļūst par ideālo parku.
Iespējams, cilvēki samulsa, ieraugot lentes, bet arī tā bija mākslinieka ideja, apstādināt cilvēku viņa ierastajā gaidā, likt padomāt, kas gan parkā notiek, ja šāds norobežojums.
Caur šo darbu varam saprast, kas ir konceptuālā māksla, ka tā ir māksla par idejām. Protams, atlikums no šī darba ir tikai plāksnīte parkā, kas par to izstāsta, bet tas ir arī stāsts par šī parka apslēptajiem dārgumiem, par mākslas apslēptajiem dārgumiem, kā spējam tos atrast, saskatīt, jo pašā būtībā māksla jau notiek mūsu prātā, mūsu galvā.
Kad sākām šo izstādes ieceri, bija zināmas bažas, kā viss izvērsīsies, un tad radās nosaukums “Apslēptie dārgumi”. Sapratu, ka tā ir tēma, kas vieno visus darbus. Gribu teikt, ka arī Ruckas parks ir kā Cēsu neatklātais dārgums. Parks ir liels, dažāds, atrodas pilsētas centrā, bet, šķiet, tajā pārsvarā ienāk tikai tie, kuri iet cauri. Arī parks ir atklāšanas vērts dārgums, un mākslinieku darbi varētu būt tie, kuri aicina atklāt kā vienu, tā otru.”
Izstāde “Apslēptie dārgumi” būs skatāma līdz septembra beigām.
Komentāri