Amatas novada “Lejas Venčos” dzīvojošā Anna Brūvele vakar nosvinēja 98. dzimšanas dienu.
“Visu laiku tecēja kā irbīte. Dārzs, saimniecība un ferma. Un savus sivēnus mūždien skaitīja,” tā par gaviļnieces gaitām sacīja meita Ruta Brūvele. “Druvu” cienījamā vecuma kundze sagaidīja saposusies, sēžot uz gultas malas un brīnoties, ka neesam no Ģikšiem nākuši, bet tik tālu – no Cēsīm braukuši.
“Vai zini, man dikti lopi patīkas. Kolhoza laikā bija deviņas fermas un nevienā tik daudz sivēnu neskrēja kā manējā. Mājā es nebiju nekāda īstā sieva, jo man vienmēr par sivēniem bija jāgādā,” tā pēc īsas sasveicināšanās uzreiz sacīja Anna Brūvele un pačinkstēja, ka nespēj samierināties, ka vairs nespēj darāmo padarīt.
“Dieva griba, ka jādzīvo. Bet ja viņš redzētu! Man diena un nakts
tik gara. Guļu un neguļu. Labi vairs nedzirdu, neredzu,” pasūkstījās Annas kundze un ieteicās, ka griboties atlaisties. Meita Ruta stāstīja, ka ilgmūžniece dzimusi Latgalē, pašā Rāznas ezera krastā, bet lielāko dzīves daļu nodzīvojusi “Lejas Venčos”, kur mazos gados sākusi strādāt par ganu meitu. Kas esot skola, māte nezinot, bet dzīves laikā lasīt un rakstīt esot iemācījusies. Mūžu dzīvojot, tikai smagus lauku darbus sīkstā sieviņa darījusi, un neviens nav brīnījies, kā viņa tikusi galā, jo par dzīves grūtumu daudz neesot sūdzējusies.
“Viņa bija traki runātīga. Visus ciemā pārrunāja. Vienmēr zināja, kas kurā mājā notiek, un man tas nepatika. Spara viņai netrūka. Vēl tagad jau kādreiz atnāk, uz vecā siena zārda apsēžas un mani komandē. Viņai liekas, ka viss ir nepareizi. Taču, kā jādara pareizi, vairs nav spēka pastāstīt,” tā Ruta, kura ir vienīgā Annas meita. Vēl jubilāre dzīvē izaudzinājusi audžumeitu, kura jau daudzus gadus atpakaļ pavadīta uz mūža mājām.
“Viņa kavējas atmiņās. Ir reizes, kad pašai sajūk, kurš dzīvo, kurš miris. Sen jau vairs nespēj, bet, kad varēja, tad pagastam cauri ar kājām gāja. Sunītis pa priekšu un Annītis, kā viņu sauc visi paziņas, kaimiņi, nopakaļ,” tā Ruta, kura zināja, ka daudz ciemiņu Annas kundzei vairs nebūs. Ilgu mūžu dzīvojot, gadījies, ka paziņu un draugu lokā bijusi tā stiprākā, tāpēc tagad Anna mēdz justies arī vientuļi. Ruta mammu pacienāšot ar konfektēm un saldējumu, kas esot jubilāres lielākais kārums, bet pati padomāšot par to, kāds ir gara mūža lielākais ieguvums.
“Es zinu, ka tik garu dzīvi negribētu. Zinu tantīti, kura 101 gada vecumā visiem skaļi grāmatu priekšā lasīja un brilli nelika. Ja tā, tad var dzīvot, taču ar katru no mums ir citādi,” noteica Ruta un pacienāja mammu ar našķiem, liekot sirmajai kundzei pasmaidīt.
Komentāri