No aprīļa sākuma ir atļauts rīkot tirdziņus. Vienā vietā drīkst izvietot līdz 20 tirdzniecības vietām. Fiziski jānorobežo tirdziņu teritorija, nedrīkst notikt izklaides.
Pierasts uz tirdziņiem doties pēc vietējo mājražotāju gatavotajiem produktiem, amatnieku darinājumiem, zemnieku izaudzētā. “Tā kā drīkst tirgoties tikai 20, sadalām, cik būs amatnieku, cik pārtikas ražotāju, cik stādu audzētāju,” stāsta Straupes Hanzas mājražotāju tirdziņa Plācī viens no rīkotājiem Ilmārs Āboliņš un piebilst, ka katrā tirgus dienā var atļauties paņemt trīs amatniekus. “Katru reizi dodam iespēju citiem amatniekiem,” viņš uzsver, atzīstot, ka teritorija plaša, arī ievērojot visus noteikumus, droši varētu izvietoties daudz vairāk tirdzinieku.
Straupes Lauku labumu tirdziņa viena no rīkotājām Astrīde Rozīte skumji atzīst: “Nevaram amatniekus paņemt. Pircēji meklē meistarus, pie kuriem gadiem kaut ko iegādājušies, bet viņu nav. Kā rīkoties, ja drīkst tirgoties 20, bet interesējas 120? Žēl to, kurus nevaram paņemt, viņi strādājuši, ražojuši un grib pārdot.” A.Rozīte arī interesējusies Ekonomikas ministrijā, kāpēc tādi noteikumi. Tirdziņš juridiski ir ielu tirdzniecība divas reizes mēnesī, ja būtu oficiāls tirgus statuss, noteikumi būtu citi.
“Ir tik daudz neloģiskā. Teritorija ir plaša, tajā, ievērojot drošības prasības, varētu noorganizēt trīs atsevišķus tirdziņus. Pircēju sabrauc tik, cik sabrauc, viņi staigā gar šiem 20 stendiem,” pārdomās dalās A.Rozīte un uzsver, ka Latvijā arī aizlieguma laikā bija tirdziņi, kuri darbojās, pareizāk sakot, atļāvās darboties. “Mēnešiem tirdziņš nestrādāja, vietējiem mājražotājiem, amatniekiem nebija iespēju pārdot to, ko izgatavojuši, saražojuši. Tagad ir kā loterijā, kurš tiks tirdziņā, kurš ne,” teic A.Rozīte un piebilst, ka ļoti cer uz pārmaiņām.
Aizvadītajā sestdienā jau tradicionāli tirgus diena bija Raunā. Sporta laukumā pie pilsdrupām pircējus gaidīja 20 mājražotāji un stādu audzētāji. Šo tirdziņu ik gadu rīko pašvaldība. Savukārt Dzirnavgravas pastaigu takā kokamatnieks Agris Sērmūkslis sarīkoja amatnieku tirdziņu.
“Amatniekiem ir grūta situācija, valsts atbalsts ir mazs. Jau pērn bija doma, ka te, Dzirnavgravā, vieta plaša, skaista, varētu noorganizēt tirdziņu,” pastāsta raunēnietis Agris Sērmūkslis. Ideju atbalstīja pašvaldība, tai piekrita zemju īpašnieki.
“Uzaicināju tos, ar kuriem regulāri tiekos amatnieku tirdziņos, zinu, ka tie ir viņu pašu darbi,” skaidro A.Sērmūkslis. Stendos bija keramika, izšuvumi, koka un stikla izstrādājumi, rokdarbi, audumi, sveces, pinumi, kosmētika, dekori.
Keramiķis Laimonis Cepurītis un dzīvesbiedre Ruta “Druvai” pastāstīja, ka pēc ilga laika šis viņiem ir pirmais tirdziņš. “Beidzot var sevi parādīt un citus apskatīt. Svarīgi ir arī aprunāties ar pircējiem. Satikām arī pastāvīgos,” pastāsta Ruta, bet Laimonis piebilst: “Ja arī nenopērk, gūstam pozitīvas emocijas, cilvēki novērtē, un jūties vajadzīgs. Ir strādāts, domāts par ko jaunu.” Stendā bļodas un bļodiņas, krūzes, vāzes, saldumu trauki, šķīvji, svečturi, kompozīciju trauki.
“Ilgs bijis klusais periods. Pagājušajā vasarā arī tūristu nebija,” bilst Laimonis.
Arī cēsniekiem Jānim Ēvelem un Gunai Uldriķei Raunā bija pirmā tirgus diena šogad. Pieteikušies vienā, otrā tirdziņā, bet ierobežojumu dēļ atteikts.
“Ir garšīguma sajūta. Nav samocītās tirgus gaisotnes, kur blakus dažādi tirgotāji: pārtikas, rūpniecības preču. Te ir tikai amatnieki. Patiešām īsts amatnieku tirgus. Ir emocionāls pacēlums,” saka J.Ēvele un dalās pārdomās: “Esmu bijis tirdziņos daudzviet. Ir pierādījies, ka šādi tirdziņi jāorganizē jauniem cilvēkiem. Viņiem ir cita pieeja, skatījums, cits apvārsnis, attieksme. Ir pavisam cita gaisotne, kad jūti, ka rīkotāju interesē tikai tas, kā iekasēt naudu. Ne jau visu nosaka nauda. Arī tukšās dienas var dot ļoti daudz pozitīva, kaut vai jaunu tikšanos.”
Kaut arī pircējus iztraucēja lietus, amatnieki par viņu trūkumu nesūdzējās. Uz Dzirnavgravu nāca ne tikai raunēnieši, arī viesi un kaimiņi no citiem novadiem.
“Uz amatnieku tirdziņiem dodas ne tikai iepirkties, bet arī kā uz izstādi, lai redzētu amatnieku prasmes,” atgādina J.Ēvele, bet G.Uldriķe uzsver, ka tik brīnišķīgā vietā tirdziņā līdz šim nav bijuši. “Rauna burbuļo, lakstīgalas dzied, ievas smaržo, apkārt jauki cilvēki, svaigs gaiss. Lietus netraucē, tas svētīgs, var sajust, kā daba un cilvēki atdzīvojas,” pārdomās dalījās G.Uldriķe. Arī citi amatnieki atzina, ka ir priecīgi par to, ka A.Sērmūkslis devis iespējas viņiem iziet tautās.
“Būtiski, ka patika gan amatniekiem, gan raunēniešiem un viesiem. Apzinājos, ka uzņemos lielu atbildību. Ja nu kādam nepatiks? Bet es taču visus amatniekus pazīstu. Tagad patīkami dzirdēt, ka viņi apmierināti. Tas ir impulss rīkot vēl. Nu jau ir pieredze, kā to darīt,” saka A.Sērmūkslis.
Vecajās dzirnavās top viņa darbnīca. Agris sakopis apkārtni, no 70 centimetru bieza kultūrslāņa pagalmā atbrīvojis bruģi. “Tekošs ūdens paņem visu slikto. Bija paredzēta mūzika, kā jau tirdziņos pierasts, bet sapratu – te to nevajag, te daba pieskandina apkārtni,” saka amatnieku tirdziņa rīkotājs A.Sērmūkslis un atzīst, ka vajadzējis vairāk norāžu, lai tirdziņu vieglāk atrast. “Nākamreiz būs,” viņš uzsver.
Komentāri