Priekulieši Vijolīte un Juris Šķerbergi ir pārliecināti – jūlijā viņi būs Rīgā, Mežaparka lielajā estrādē. Tāpat kā daudzos iepriekšējos Dziesmu svētkos. Jura tenors un Vijolītes alts skan korī “Wenden”.
“Jurim pirmie svētki bija 1965. gadā. Es tad dzīvoju citā Latvijas malā, dziedāju jaunā korī un uz svētkiem netiku. 1966.gadā Juris sāka dziedāt “Beverīnā”, es gadu vēlāk, un 1970. gadā jau abi kopā braucām uz Dziesmu svētkiem,” stāsta Vijolīte. Šķirstot albumu, viņa atzīst, ka visi svētki ir gaidīti, tas bijis brīnišķīgs un jauks laiks. “Kad bijām jaunas, kā skrējām diriģentiem dot puķes!” ar smaidu atklāj ilggadējā koriste.
Ar “Beverīnu” izbraukātas svešas zemes, dziedāts daudzviet Latvijā, karots Dziesmu karos, lauri plūkti skatēs. Atmiņās tik daudz un dažādi notikumi. “Iepriekšējā vakarā izlozē neveiksmīgi krita dziesma no operas “Uz jauno krastu”. To zināja tikai daži dziedātāji, jaunie vispār nebija dzirdējuši. Mācījāmies, bet feileru bija daudz. Tad Imants Kokars pieprasīja, ka korim šīs dziesmas izpildīšanai vajag divas klavieres. Universitātes aulā dabūja divas klavieres, nodziedājām, negludumus žūrija nedzirdēja un ieguvām otro vietu,” atceras Juris, bet Vijolīte piebilst, ka ilgus gadus lielākie konkurenti bija “Daile”, ar kuru parasti vietas dalītas, “Juventus” bijis nedaudz pārāks, bet arī to izdevies sakaut.
Bet Dziesmu svētku simtgadē ne vienam vien Latvijā atmiņā “Beverīna” – vīri Lāčplēša cepurēs, sievas stilizētos tērpos. “Kur mēs parādījāmies, mūs pazina. Tas bija tāds lepnums, jutāmies kā īpaši,” atceras Vijolīte.
Dzīvošana Rīgā, dziesmotā noskaņa, mēģinājumi – par to katram koristam citas izjūtas, atmiņas. “Kādreiz Dziesmu svētki – tas bija nežēlīgs darbs. No rīta piecos cēlāmies, braucām uz Mežaparku, pusdienās uz skolu Juglā, tad atpakaļ. Deviņos vakarā bija spēka tik, lai nokristu uz matracīša,” stāsta Juris un piebilst, ka beverīnieši, kuri lielākoties lasīja notis, Dziesmu svētku repertuāra apguvei piegājuši ne tik nopietni kā tagad kori. Viss likts uz vienu kārti. Pirms skatēm pāris dziesmas iemācījušies ļoti labi, ja izlozē neviena no tām netika, tad pa nakti sadziedājās. Toties izvēles dziesmā varēja izcelties ar labi iestudētu skaņdarbu. Bet mēģinājumos Mežaparkā katra nots tika izdziedāta reižu reizes, nebija vajadzības mājās iekalt.
“Tagad jau Dziesmu svētku dziesmas kori labi zina. Mēģinājumi Mežaparkā ir kā atpūta,” vīram piebilst Vijolīte.
Koristi , tāpat kā citi pašdarbnieki, ir īpaša tauta, un pat sadzīves neērtībās viņi problēmas nerada. “Pēc mēģinājuma dienas garumā esi atgriezies skolā, nolicies gulēt, bet zāles vienā stūrī kāds tā krāc, ka aizmigt nevari. Kad iekrīti snaudā, jau jāceļas,” stāsta Vijolīte un piebilst, ka ne sīkumi, ne kādas problēmas nespējušas samaitāt svētku noskaņu. Juris atcerējās, kā kādā skolā direktors negribējis koristus laist iekšā, jo zāle tikko izkrāsota. Tad kultūras nodaļas vadītājs Sisenis nometies rāpus, izmēģinājis, vai krāsa bikses nesmērē. “Cēsnieki pierādīja, ka jāielaiž,” ar lepnumu saka Juris.
Kora dziedāšana Šķerbergiem visu mūžu bijis vaļasprieks. “Dēlam bija jātur mums līdzi. Kā piekariņu visur ņēmām līdzi. Laikam bērnībā par daudz nācās kora dziesmas dzirdēt, viņš, kaut varētu, korī nedzied,” stāsta Vijolīte. Ģimenes apstākļu dēļ vien neilgu laiku Vijolīte un Juris korī nedziedājuši, tad uzaicināti izpalīdzēt “Wenden” un pamazām kļuvuši par tā dalībniekiem. Vijolīte arī uzņēmusies kolektīva vēstures fiksēšanu, ar lepnumu uzsver, ka vismaz piektā daļa koristu ir tagadējie vai bijušie beverīnieši.
Šķerbergiem ne tikai albumi stāsta par “Beverīnai”, Priekuļu selekcijas stacijas korim, daudziem ansambļiem un tagad korim “Wenden” veltīto laiku, bet arī daudzie goda raksti, pateicības par ieguldīto darbu un laiku kora kultūras attīstībā. “Pa abiem mums ir arī viena medaļa par dziedāšanu. Citiem deva katram savu, Šķerbergiem vienu – vissavienības mākslinieciskās pašdarbības radošās skates medaļu sakarā ar Lielā tēvijas kara uzvaras 40. gadadienu. Goda raksts gan katram savs,” patiesu notikumu stāsta Juris.
Viņš parēķinājis, ka 2006.gadā pats dziedāšanai veltījis mēnesi un nedēļu, katru dienu astoņas stundas. Šonedēļ tikai svētdiena Jurim brīva no dziedāšanas. Pirmdien, ceturtdien – “Wenden” mēģinājumi, trešdien – rajona koru kopmēģinājums, otrdien – pagasta vīru ansambļa mēģinājums, piektdien – kora koncerts Ērgļos, sestdien – ansambļa koncerts Amatā. “Kādreiz “Beverīnas” laikā smējāmies – ja sestdien jauks laiks, tad ir mēģinājums. Ja jau tik ilgi dziedāts, gribas to darīt, un ik svētkos notiek kas nebijis, neparedzēts, neizstāstāms,” domās dalās Juris, bet Vijolīte piebilst, ka patrallināt vairs neprotot, savulaik Imants Kokars uz mūžu iemācījis – lai kurā vietā stāvi, turi savu balsi.
“Kas zina, ja nebūtu dziedājuši korī, varbūt ar Juri nesatiktos vai paietu viens otram garām,” saka Vijolīte. 1970.gada jūnijā viņi nosvinēja kāzas un drīz devās jaukā kāzu ceļojumā – uz Dziesmu svētkiem. Tas pats ceļš tiks mērots šovasar.
Komentāri