Dzīvē ir dažādas situācijas, kurās sievietes izvēlas nepaturēt bērniņu un veikt abortu. Stāsti ir dažādi, un arī pēcemocijas atšķiras. Taču skaidrs ir viens – šis ir viens no visgrūtākajiem lēmumiem sievietes mūžā. Taču vai nosodāms? Operācija bez redzes kontroles
Cēsu rajona slimnīcas dzemdību un ginekoloģiskās nodaļas vadītāja Sandra Kumpiņa, daloties pārdomās par šo tēmu, atzīst, ka jebkurai sievietei ir tiesības izvēlēties – bērnu paturēt vai ne. Tiesa, uzsverot, ka aborts nav kontracepcijas metode. Uz jautājumu, vai abortus valstī vajadzētu aizliegt, daktere atbild kategoriski: “Nē. Aizliegt neko nevajag. Taču vienmēr uzsveru, ka aborts nav kontracepcijas metode. Mūsdienās ir ļoti plaša pretapaugļošanās līdzekļu izvēle. Un tomēr jādod sievietei iespēja izvēlēties, un ne tikai gadījumos, kad bijis kāds krimināls nodarījums. Sievietei jāzina, ka viņai būs izvēles brīvība.” S. Kumpiņa atzīst, ka ikdienā uz abortiem slimnīcā piesakās dažāda vecuma sievietes. Tiesa, ar katru gadu šo operāciju kļūst arvien mazāk.
“Sievietes vienmēr nāk neziņas pilnas. Nedaudz nokaunējušās. Protams, tā nav patīkama situācija. Es nekad nepārmetu un domāju, ka neviens no šobrīd strādājošajiem ginekologiem to nedara,” saka nodaļas vadītāja un turpina: „Abortu nedrīkst veikt tajā pašā dienā, kad sieviete izteikusi šādu vēlēšanos. Viņai ir jādod vismaz trīs dienas, lai var vēl padomāt. Un neslēpšu, ka diezgan bieži ir gadījumi, kad sievietes pārdomā. Taču pieņemu arī variantu, ja viņa savās domās paliek nemainīga. Jebkurā gadījumā nevēlama grūtniecība ir slikta. Kādēļ mazulim augt deviņus mēnešus mātes puncī un sajust, ka viņš ir negaidīts? Vai nepaliks mazulim domu nospiedumi, ka šajā pasaulē ir negribēts jau no pašiem pirmsākumiem? Mēs tomēr esam par plānotu un gribētu grūtniecību.”
Daktere stāsta, ka mūsdienu jaunieši ir daudz izglītotāki nekā iepriekšējās paaudzes. Daudz tiek runāts arī par kontracepciju.
Jautāta, vai aborta gadījumā arī vīrietis ir līdzās sievietei un uzņemas daļu atbildības, S. Kumpiņa atbild: “Tām vajadzētu būt pāra problēmām, bet bieži vien, kad tiek taisīts aborts, vīrietis jau ir pazudis un pāra nemaz vairs nav. Taču sievietei nožēlot šādā situācijā vairs neko nevajadzētu. Domāju, ka vīrietis šajā gadījumā ir vienīgais zaudētājs, jo velti pa labi un kreisi izšķiedis savu ģenētisko materiālu.”
Taču daktere neslēpj, ka nereti ir gadījumi, kad pēc bērniņa dzimšanas atgriežas arī vīrieši.
“Situācijas tiešām ir dažādas. Tieši tādēļ lēmums par abortu sievietei nāk grūti. Turklāt sievietes nekad iepriekš nevar paredzēt, kāda attieksme pēc aborta izdarīšanas viņām būs pret vīriešiem vai savu vīru. Iespējams, viņai vīrs šķitīs pretīgs, īpaši viņu intīmajās attiecībās. Savukārt jauni pāri, nākot uz abortu, bieži saka: “Mēs neesam vēl gatavi kļūt par vecākiem!” Tad es viņiem jautāju, kad šī gatavība pienāks. Piecdesmit gados? Tā ir pēdējo gadu populārākā atbilde,” stāsta dzemdību un ginekoloģiskās nodaļas vadītāja un sarunas noslēgumā uzsver, ka aborts tomēr ir ļoti nopietna operācija.
“Tā ir vienīgā ginekoloģiskā operācija, kuru veic bez redzes kontroles. Tāpēc pirms aborta sieviete paraksta dokumentu, kurā paredzēti visi iespējamie riski. Aborts ir nopietna iejaukšanās organismā, par kuru sievietei pašai jāuzņemas atbildība,” tā S.Kumpiņa. Dzīves kļūdas vai ne?
Sarunai par šo tēmu piekrita trīs cilvēki, taču ar noteikumu, ka vārdi ir mainīti.
Nu jau divu dēlu tēvs Jānis, runājot par abortiem, atminas, ka pašam jaunībā, sešpadsmit gados, pirmās attiecības beigušās ar pieciem latiem un draudzenes sūtīšanu uz Rīgu… Aborts.
“Viss notika tā, kā parasti mēdz notikt. Kas gan ir sešpadsmit gadi? Prāta jau nebija ne vienam , ne otram, tas skaidrs. Meitene pateica, ka ir stāvoklī, sekoja šoks un apskaidrība, ka par vecākiem nekļūsim. Nevarēju pat iedomāties, ka jāaiziet mājās un mātei ar tēvu jāpaziņo, ka kļūšu tēvs. Autobusa pieturā izlamājāmies, nākamajā dienā meitene devās veikt abortu,” atminas Jānis un nenožēlo toreizējo izvēli.
“Tas, ka tā vajadzēja, man ir skaidrs arī šodien. Cik vēl pēc tam nebija draudzeņu un it kā nopietnu attiecību, pirms sastapu savu īsto un vienīgo. Nenoliedzu, ka mana attieksme toreiz bija gļēvulīga. Gultā taču likāmies abi, bet es spēju tikai viņai saujā iespiest piecus latus un pateikt, kas darāms. Ai, tā bija jaunība, dullums un dzērums reizē. Kam gan negadās?” sev jautājumu uzdod divu dēlu tēvs un neslēpj, ka dzīve visu ir nolikusi savās vietās. Jānim ir brīnišķīga ģimene – sieva, dēli, un nākotnē tiek domāts arī par meitiņas piepulcināšanu kuplajai saimei.
Savukārt Dace abortu un to, kas norisinājās pirms pāris gadiem, atceras vēl ar sāpēm sirdī. Viņa – jauna, iemīlējusies un ar cerībām, ka sekos nopietnas attiecības, viņš – vienkārši nelietis.
“Vienīgais, kas man uzreiz nāk prātā – akla iemīlēšanās un vēlme ar varu kļūt mīlētam dara sāpes. Neteikšu populāro teicienu, ka vīrieši ir…., bet ir tiešām vīriešu kategorija, kuri tādi ir. Tās sāpes, pazemojumu un iznīcinātās cerības, šķiet, aizmirst nevarēšu nekad. Es gribēju bērniņu un viņa tēvu. Ģimeni. Taču uzradās cita, viņš padevās vilinājumam un mani pameta grūtniecības otrajā mēnesī. Biju nolēmusi mazuli paturēt. Cerība – varbūt atgriezīsies. Es viņu mīlēju. Vecāki, māsa, draugi centās mani atrunāt… Atrunāja arī. Savu izvēli nenožēloju. Ir labāk tā,” saka Dace un atklāj, ka nekad nespēs aizmirst “tā vīrieša” attieksmi, kurš viņu pameta izvēles priekšā, lika vienai doties uz operāciju un ne sekundi tajā moku un pārdomu ceļā neatbalstīja.
“Nodevība sāp visvairāk. To arī ir grūti piedot. Nevēlu nevienam ļaunu, taču ne velti ir teiciens, ka uz citu nelaimes savu laimi uzbūvēt nevar. Bez tam ceru, ka tai otrajai sievietei dzīvē nebūs lemts iejusties manā vietā. Tīri cilvēcīgi,” saka Dace.
Arī Olga pavisam nesen izšķīrās par labu abortam. Taču viņas situācija bija citāda. Olgai jau ir trīs bērni, lai gan no tagadējā vīra tikai pēdējais.
“Šobrīd uzturēt un audzināt trīs bērnus nav viegli. Biju strikti nolēmusi, ka ceturtā nebūs. Izdarīju izvēli un zinu, ka vīrs to man pārmetīs visu atlikušo mūžu. Viņš gribēja dēlu. Taču, ja būtu bērniņu paturējusi, grūtos brīžos visu mūžu es pārmestu viņam,” klusiņām nosaka Olga un atklāj, ka lielākie morālie pārdzīvojumi sākušies tikai otrajā dienā pēc operācijas. Kad nāk apskaidrība par to, kas izdarīts… Par to, kas varēja būt…
“Ja ir ģimene, šis lēmums jāpieņem kopā. Citādi kāds vienmēr otram pārmetīs izdarīto vai neizdarīto,” klusiņām nosaka Olga. Sieviete izdzīvo sēras
Psiholoģe Iveta Berķe atzīst, ka jebkurš aborts, spontāns vai medicīnisks, vienmēr ir emocionāli grūta situācija sievietei, ģimenei un partnerattiecībās esošajiem cilvēkiem.
“Vispirms jāmin, ka dabiski ir tas, ka grūtniecība noslēdzas ar dzemdībām, jebkura grūtniecības pārtraukšana ir bērna zaudējums. Līdz ar to sieviete vai visa ģimene piedzīvo sēras. Īpaši sāpīgs un grūti izturams ir zaudējums, kura cēlonis ir pati māte. Tās sēras var būt gan apzinātas, gan arī ilgu laiku noliegtas, neapzinātas, tādā veidā psihiskie aizsargmehānismi sargā sievieti no emocionālajām sāpēm varbūt pat daudzu gadu garumā. Un šādā situācijā vienīgais veids, kā ar sāpēm un sērām tikt galā, ir tās pārdzīvot. Tāpēc nereti gadās, ka sievietes vēl gadiem ilgi dzīvo ar neizsāpēto zaudējumu. Vērojams depresīvs noskaņojums, zaudēts dzīvesprieks, parādās grūtības attiecībās ģimenē ar citiem bērniem un vispirms jau grūtības attiecībās ar sevi pašu. Tās ir bailes, vainas izjūta un sevis nicināšana. Gadījumos, kad sieviete abortu neizjūt kā zaudējumu, kad vērojams emocionāls tukšums, var runāt par spēcīgu jūtu slāpēšanu un noliegšanu, kas varētu norādīt jau uz emocionālajiem traucējumiem,” stāsta psiholoģe un piebilst, ka pētījumi rāda, ka nereti pēc aborta tiek pārtrauktas arī partnerattiecības ar bērna tēvu.
“Izvēle izšķirties par abortu sievietei ir daudz grūtāka, nekā dažkārt tas no malas izskatās, jo šī lēmuma pieņemšanā viņa var justies ļoti vientuļa un izjust sabiedrības noteikto spiedienu. Bieži vien tas var būt arī tiešs vai netiešs spiediens no bērna tēva puses. Turklāt parasti nenākas dzirdēt, ka sievietes šo savu soli labprāt piemin un runā par to,” saka I.Berķe un uzsver, ka šobrīd Latvijā sācis darboties pirmais grūtniecības krīzes centrs, kas sniedz psiholoģisko palīdzību sievietēm, kuras cieš no aborta izraisītajām psiholoģiskajām sekām, tādējādi rādot, ka sabiedrība sper nelielu soli uz atveseļošanos pēc ilgiem gadiem, kad aborts daļā sabiedrības asociējās ar ģimenes plānošanas metodi.
Fakti:
Kā liecina statistikas dati, pēdējos desmit gados ik gadu Latvijā mirst vairāk cilvēku nekā piedzimst. Dažu gadu mirušo ir pat divas reizes vairāk nekā dzimušo, kas kopumā nozīmē ļoti traģisku perspektīvu mūsu tautai.
Ne mazāk traģisku perspektīvu var redzēt, salīdzinot dzimušo bērnu skaitu ar to, kas tiek iznīcināti abortos.
* 2003. gadā dzimuši 21 006 bērni (uz tūkstoš iedzīvotājiem deviņi bērni). Miruši 32437 cilvēki (uz tūkstoš iedzīvotājiem 13,9 cilvēki). Ķirurģiskajos abortos iznīcināti 14508 bērni. Ķirurģisko abortu skaits uz simts dzīvi dzimušajiem – 69 aborti. Ķirurģiskie aborti vidēji uz tūkstoš sievietēm 15 līdz 49 gadu vecumā – 24.
* 2002.gadā dzimuši 20044 bērni (uz tūkstoš iedzīvotājiem 8,6 bērni). Miruši 32498 cilvēki (uz tūkstoš iedzīvotājiem 13,9). Ķirurģiskajos abortos iznīcināti 14 700 bērni. Ķirurģisko abortu skaits uz simts dzīvi dzimušajiem – 73. Ķirurģiskie aborti vidēji uz tūkstoš sievietēm 15 līdz 49 gadu vecumā – 25. * 2001.gadā dzimuši 19 664 bērni, ķirurģiskajos abortos iznīcināti 15 647 bērni (80 ķirurģiskie aborti uz simts dzimušiem bērniem). * 2000.gadā dzimuši 20248 bērni, ķirurģiskajos abortos iznīcināti 17240 bērni (85 ķirurģiskie aborti uz simts dzimušiem bērniem). Kustības “Par dzīvību” statistika
Komentāri