Ziemeļvidzemē pirmssvētku laikā top sava administratīvi teritoriālā reforma, uz laiku Naukšēnu novadu pārdēvējot par Rūķu novadu. Lai svētkos valdītu prieks, nevis raizes, iedzīvotāji aicināti pamodināt sevī bērna prieku, izveidot rūķus vai māju pagalmos izvietot rūķu cepures, dalīties ar ziemas pasakām, kā arī izdarīt kādu labu darbu.
Rūķi ir gan pie daudzdzīvokļu un privātmājām, gan sakāpuši kokos, gan sasēduši pie āra kamīna un citviet. Katru dienu parādās kāds rūķis. Lai noskaidrotu, kā radās ideja par Rūķu novadu, “Druva” sazinājās ar Ķoņu pagasta bibliotekāri un kultūras dzīves organizatori Kadriju Mičuli: “Naukšēnu novada kultūras, bibliotēkas, sporta un Cilvēkmuzeja rūķi izdomājuši savu reformu, decembrī dibinot savu – Rūķu novadu. Ziemassvētkus ikviens vēlas baltus un gaišus, bet redzam, ka sniega nav. Šogad arī uzkritusi dižvīrusķibele, atceļot gada nogales kopā būšanas pasākumus. Cilvēkos jāraisa prieks, mums pašiem citam citu jāuzmundrina. Ja seko leģendai, rūķi ir palīgi Ziemassvētku vecītim. Viņi dažkārt blēņojas, bet lielākoties dara labus darbus, rada Ziemas Brīnumus un Smaidus. Un, par novadu runājot, ir tā neskaidrā novada reforma, neviens nezina, kā būs un kā tai jāgatavojas, bet kāpēc mēs nevaram decembrī Naukšēnos dibināt Rūķu novadu, ja tam ir skaidri un vienkārši izpildāmi nosacījumi?”
Visa decembra garumā naukšēnieši un ķonieši ir aicināti izpildīt trīs uzdevumus: pirmais – pagalmos, mājās, ceļa malās, logos, balkonos, kokos, iestādēs, kāpņu telpās veidot un novietot pašdarinātu vai jau gatavu rūķi vai rūķcepuri; otrais – uzrakstīt un nosūtīt kādu amizantu notikumu, pārpratumu, smieklīgu blēņu, sirdssiltu situāciju, kas gadījusies ziemas laikā; trešais uzdevums rosina izdarīt labu darbu, kas spēj kādu iepriecināt. “Kaut vai uzsmaidīt garāmgājējam,” pauž K.Mičule.
“Bērzukalnu” mājas saimniece Dzintra Krievāne labprāt atsaucās aicinājumam: “Man māja ir pateicīgā vietā, ceļa krustojumā, garām iet un brauc daudzi. Bija kas jāizdomā, lai citiem būtu prieks. Tagad, pēc daudzajiem darba gadiem, man ir vaļa vairāk domāt par sevi, kaut ko savam priekam, jo sevišķi tagad vairāk jāierauga tas labais, kas jebkuru var iepriecināt.”
Pirmais sirsnīgais stāsts ir Kristīnes Kokorēvičas iesūtīts: “Reiz, vairs neatminēšos kurā gadā, 2004. vai 2005., kādā ģimenē svinēja Ziemassvētkus – klusus, mīļus un mierpilnus… Tētis ierosināja doties ārā šaut salūtu, lai svētki būtu līdz galam izdevušies. Mamma, meitiņa un dēls devās laukā, brizdami biezajās sniega kupenās līdz pat ceļgaliem. Kamēr tētis riktēja salūtu, nezin kas mazajai meitenītei lika palūkoties uz jumta augšu (pieminēšu, ka ģimene dzīvoja trīsstāvu daudzdzīvokļu mājā), un ko meitenīte tur ierauga? Īsts Ziemassvētku vecītis dodas pa jumta kori! Te viņam kāja paslīd uz vienu pusi, te uz otru, pār plecu milzīgs dāvanu maiss. Mamma mazo meitenīti mēģināja aizrunāt no skata uz jumtu, taču mazajai vairs pat nebija prātā skatīties skaisto salūtu, jo pirmo reizi ieraudzījusi īstu Ziemassvētku vecīti! Par to, protams, bija jāpaziņo arī brālim. Abi, ieplētuši muti, lūkojās augšup, līdz pēkšņi Ziemassvētku vecītis pazuda no redzesloka. Beidzot mazie varēja pievērsties salūtam – krāšņam, skaistam un graciozam. Noskatījušies salūtu, ar nedaudz sarkaniem un nosalušiem deguniem visi devās iekšā. Un kas par skatu – zem eglītes saliktas dāvanas! Nez kāpēc visiem, izņemot tēti. Taču tētis par to nebēdājās, redzot pārējo ģimenes locekļu prieku. Tādi bija tie Ziemassvētki tālajā 2000…kaut kurā gadā. Vēl šodien liekas neatminēti jautājumi. No kurienes uzradās Ziemassvētku vecītis? Kā viņam nepaslīdēja kāja uz augstā jumta? Kur bija viņa rūķi? Tas lai paliek noslēpumā…”
Stāsts radies pēc patiesiem notikumiem, ko stāstījusi kāda “Ievkalnu” iedzīvotāja, viņa šajā stāstā bija mazā meitenīte. “Varu pačukstēt, ka Ziemassvētku vecīti bija noalgojis pats ģimenes tētis, tāpēc arī dāvanu diemžēl nesaņēma, bet par to gan “kuššš!”, lai mazā meitenīte vēl joprojām domā, ka Ziemassvētku vecītis uz jumta bija īsts,” atklāj Kristīne.
Par iedzīvotāju atsaucību K.Mičule stāsta: “Iesūtītas apmēram 30 rūķu fotogrāfijas, bet iniciatīvu atbalsta vairāk cilvēku. Staigājot vai braucot pa novada teritoriju, redzu daudz rūķu, tātad visi nav atsūtījuši bildes. Prieku rada arī rūjienieši, kuri atsūtīja rūķu bildes. Kaut nav Naukšēnu novada iedzīvotāji, bet arī vēlas piedalīties šajā iniciatīvā. Varbūt patiesībā Rūķu novadam nav teritoriālu robežu, varbūt tas var būt ikvienā pasaules malā, kur kāds grib otru iepriecināt?”
K.Mičule teic, ka rūķošanās ir labs iemesls, lai vecāki kopā ar bērniem dotos svaigā gaisā un kopīgi darbotos, arī vecāka gadagājuma cilvēki, iepriecinot sabiedrību, gūst prieku. “Kad ir iecere, kas cilvēkus vieno, iedzīvotāji iesaistās un rīkojas. Lieliski, ka trakās idejas atbalsta arī pašvaldība. Ja vienota doma uzmundrina, kāpēc nedarīt,” par ieceres īstenošanos stāsta Ķoņu pagasta bibliotekāre un kultūras dzīves organizatore Kadrija Mičule.
Komentāri