Mirdzu Siminaiti ne viens vien cēsnieks ikdienā redz pastaigās. Lai kādi laikapstākļi, cienījamā, pensionētā skolotāja ir ārā.
“No rīta eju ārā uz pāris stundām, ja nekur nav jābūt, staigāju pa pilsētu. Mājās esmu, kad televīzijā Roberto gatavo. Man patīk tas raidījums, tā noskaņa. Ne jau pēc tam kaut ko mēģinu gatavot. Pēc tam paēdu pusdienas, brokastis gan neēdu. Tad uz pāris stundām atkal eju pastaigāties. Nu jau agri tumšs. Kad mājsēde, astoņos bija jābūt mājā. Tad paēdu vakariņas, dodos pie miera. Televīzijā paskatos par dabu, dzīvniekiem,” dienas režīmu atklāj seniore, kura vasarā nosvinēja 85 gadu jubileju.
Cik kilometrus ik dienu nostaigā, Mirdza neskaita. “Pasēžu auobusu pieturās uz soliņa, atpūšos, eju tālāk. Ar cilvēkiem jau sen netiekos, tagad tāds laiks,” bilst cēsniece un uzsver, ka dienas paiet kustībā, darot to, kas sirdij tuvs.
Sirdsdarbs – būt skolotājai
Mirdzas Siminaites dzimtā puse ir Limbaži, tad ģimene pārcēlās uz Umurga, tur viņa mācījās skolā. “Man ļoti patika viena skolotāja. Kaimiņiene aizgāja mācīties uz pedagoģisko skolu Rīgā. Kāpēc gan es nevarētu? Tā kļuvu par skolotāju. Vēlāk studēju Liepājas institūtā. Esmu strādājusi Jaunpiebalgā Gaujas pamatskolā, kur biju arī direktore, tad ilgus gadus Drabešos. Man patīk lauki, bet vīrs atveda uz Cēsīm,” stāsta Mirdza un pakavējas atmiņās, kā viņa, jaunā skolotāja, pildot sabiedrisku pienākumu, gājusi pa mājām aģitēt uz vēlēšanām. Neprazdama atrast kādas mājas, krustcelēs šoferim paprasījusi ceļu. “Vakarā šoferis atbrauca ciemos. Tā iepazinos ar Nikolaju, savu vīru,” saka cēsniece.
Drīz vien viņa sāka strādāt Cēsu 1.vidusskolā. “Mācības notika Akmens ligzdā, klasē bija 40 bērni. Bet kāda bija disciplīna, bērni mani klausīja. Viņi bija eņģelīši,” stāsta Mirdza. Viņa bija pamatskolas skolotāja, bet skolā nebija pedagoga, kurš mācītu krievu valodu. “Kaut man bija slikta izruna, mani virzīja mācīt krievu valodu, pamazām apguvu metodiku. Man bija labi padomdevēji. Arī grāmatas kopā ar kolēģiem rakstījām. Tā nu mani daudzi pazīst kā krievu valodas skolotāju.
Bērniem patika krievu valoda, mācījāmies arī jautrus pantiņus,” pastāsta pensionētā skolotāja.
Mirdzas aizraušanās bija riteņbraukšana. Ilgus gadus viņa vidusskolā bērniem mācīja braukt ar velosipēdu, piedalījās sacensībās un guva panākumus. “Nu vairs ar riteni nebraucu. Arī ar mašīnu jau vairākus gadus ne. Man patika ātri braukt, ar “Moskviču” vienreiz tiku līdz 120 kilometriem. Man patīk sports, televīzijā nelaižu garām, kad Dukuri brauc, arī ralliju ar prieku skatos,” atklāj cēsniece.
Dzīvei ir tāds niķis, tā neprasot izmet kūleņus, pārbaudot cilvēka izturību. Vairākus gadus Mirdza strādāja vienlaikus vairākās skolās, arī Spārē, Raiskumā. Pietika spēka un laika. “Pazīstami skolotāji stāsta, kā tagad iet skolā, klausos televīzijā, kādas tagad skolotāju un skolēnu attiecības. Nesaprotu, kā tā var būt, ka bērni neciena savu skolotāju,” pārdomās dalās pensionētā pedagoģe.
Būt cilvēkos
Mirdza nav mājās sēdētāja, viņai patīk būt cilvēkos, ko jaunu redzēt, uzzināt. Nu jau divus gadus kovids izdarījis korekcijas. Mainījis arī biedrības “Cēsu pensionāri” ikdienu.
“Braucām ekskursijās, bija tik jauki. Šovasar tā arī neiznāca kaut kur aizbraukt,” teic Mirdza. Viņa ilgus gadus darbojas biedrības valdē. Katra tikšanās biedrībā ir laiks starp savējiem. Visi jau zina, ka jubileju svinēšanas reizē Mirdza katru pārsteigs ar dzejas rindām. “Esmu tā pantiņu skaitītāja. Sameklēju grāmatās tādus, kas patīk, vairākus salieku kopā, ejot pastaigās mācos. Un vienmēr runāju no galvas. Bijušas jubilejas, kur jāapsveic pieci gaviļnieki un katram jānorunā pantiņš,” atklāj Mirdza un pastāsta, ka tagad savējiem pantiņus skaita pa telefonu.
Mirdza arī darbojas biedrības Mantu placī, kas kovida laikā slēgts. Jaukā atmiņā, kā pensionāri braukuši uz teātra izrādēm Rīgā, Valmierā. Šovasar Mirdza saņēmusi Latvijas Pensionāru federācijas Goda rakstu par aktīvu darbību pensionāru biedrībā.
“Gan jau atkal viss mainīsies. Tas tikai tāds laiks,” teic pensionāre un piebilst, ka tagad var kavēties atmiņās, kur būts, kas redzēts. Savulaik daudz braukts arī ekskursijās pa Eiropas valstīm, kāpts kalnos, kas viņai ļoti iepaticies.
Atrast savu līniju
Šovasar Mirdzai Cēsīs vēl bija dārziņš. “Nupat atteicos, lai saimnieko citi. Rudenī bija viss jānovāc. Kliņģerītes tik ilgi ziedēja. Dārziņā man bija tikai puķes, vēl kāda dille. Nevaru puķi noplūkt un atnest mājās, tikai uz kapiem. Tāda nu esmu,” saka cēsniece. Lielais dārzs viņai ir Umurgā, tur pie brāļa sievas ir savas vagas, kur izaudzē kartupeļus, dārzeņus. “Vasarā jau daudz jāpaspēj,” atgādina pensionāre.
Mirdza atzīst, ka viņu kaitina čīkstētāji. “Katram cilvēkam dzīvē ir sava līnija. Vieniem visu laiku valdība slikta, neviens nedara pa prātam. Tāda viņu dzīves līnija, tur neko nevar darīt. Mana līnija ir – daru to, kas patīk, zinu, ko katru dienu darīšu, ja kādam vajag palīdzēt, izpalīdzu. Katram jādarbojas ar sevi, jāatrod, ko darīt, nevis jāčīkst. Protams, katram sava dzīve, bet visiem ir vairāk jākustas,” saka Mirdza Siminaite un atklāj, ka draudzenes pārcēlušās pie bērniem Rīgā, domubiedri ir biedrībā, arī kaimiņi. “Es tikai staigāju un klusi pie sevis dziedu. Tās ir mīļās tautasdziesmas. Skaitu pantiņus un vēroju dabu, kā mainās gadalaiki,” saka cēsniece un uzsver: “Visu mūžu daudz strādāts, un man patīk darīt.”
Komentāri